Mūzikas zinātniekam Arnoldam Klotiņam – 80!
Pauls Dambis    06.05.2014

 

Arnolds Klotiņš ir īpatna latvju kultūras parādība. Viņā nav nekā triviāla, sākot no matu sprogām, nu jau sirmojošām, līdz stingrajam papēža piesitienam, ieminot kādu dzīves negāciju dziļi akmeņos. Arnolds Klotiņš nav tikai Latvijā un citviet pasaulē augsti cienīts un zināms mūzikas pētnieks, vēsturnieks, esejists, filozofs. Viņš ir arī polītiķis, kas aktīvi piedalījās  Latvijas valsts atjaunošanas programmā. Un, ja šodien mūsu Satversme ir kā līdzsvara mērs starp dažādiem polītiskajiem uzskatiem un ambīcijām, tad tas ir arī Jāņa Muchka namā Zviedrijā izsēdētais diskurss starp filozofu Pēteri Laķi, vēsturnieku un polītiķi Juri Bojāru un mūziķi Arnoldu Klotiņu. Taču rāvies aktīvajā polītikā, kļūt par kādas partijas kandidātu Saeimas vēlēšanām viņš nekad nav gribējis. Un pat tad, kad pirms dažiem gadiem Arnoldam Klotiņam piešķīra Gada balvu par mūža ieguldījumu mūzikā, šo prēmiju viņš sadalīja pa daļām un piešķīra citiem saviem kollēgām, kuŗus latvisko mūzikas tradiciju turpināšanā augstā žūrija nebija pamanījusi: Andrejam Jansonam, Robertam Zuikam, Dacei Aperānei un citiem. Reti kāds no mūsu mūzikas darboņiem par to ir kaut vai iedomājies. Arnolds Klotiņš šādā veidā tika no savas naudas vaļā pāris gadu laikā.

 

Jubilārs nāk no inteliģentas ģimenes, un, liekas, tas bija viens no viņa  patstāvīgās domāšanas  un spriestspējas indeksiem, kas kaitināja viņa speciālitātes vadītāju Latvijas Valsts konservatorijā, visādi erudīto mūzikas vēsturnieku pēc kaŗa Latvijā, mākslas zinātņu doktoru un klātesošu arī kompoziciju izaicinājumiem Nilu Grīnfeldu (1907-1986).Grīnfelda tēvs,  Maskavā pag. gs. 30. gados pazīstams architekts, „Padomju nama” Maskavā projektētājs, Staļina laikā tika nošauts, un līdz ar to šis laiks iedzina pāniskas bailes viņa dēlā Nilā. Svešvalodu zinātājs, socreālisma mūzikā sapratējs, kuŗam gan šo saprašanu neizdevās ieaudzināt nevienā savā studentā.  Arnolds Klotiņš brīvi jutās citās orbītās un kompensācijā saņēma sava diplomdarba noraidījumu. Arī citas paidagoģes, komponistes Lūcijas Garūtas piesaisti jaunai temai – „Alfrēda Kalniņa dzīve un darbs”. Vēlāk Klotiņš strādāja Latvijas TV par skaņu režisoru, kur mūsu ceļi krustojās. Kopš 1971. gada viņš līdz pat šai dienai min taku uz Latvijas Zinātņu akadēmijas (toreiz LPSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta) Teātŗa, mūzikas un kino nodaļu. Tur bija pulcējušies daudzi padomju dzīves pabērni. Taču no viņiem izauga daudziem zināmas personības. 1984. gadā Arnolds Klotiņš tika ievēlēts par Latvijas Komponistu savienības valdes sekretāru.

 

Zinīgs, domājošs, diskusiju raisītājs ar ļoti plašu interešu apvārsni. Nav tādu temu, kas viņu neinteresētu. Tas viņam palīdzēja darbā, 90. gados vadot Latvijas Radiokomiteju. Toreiz Latvijas 3. programma „Klasika” ieguva savu laikmetīgi orientēto  raidījumu  stilu.

 

Arnolda Klotiņa Viņa mūzikālo pētījumu apvārsnis ir neiedomājami plašs. Viņš ir kā pārvietojamā bibliotēka apvienojumā ar fonotēku. Parasti šie cilvēki citu vidū jūtas vientuļi un gaŗlaikoti. Tāds nav Arnolds. Viņš prasmīgi iesaistīs jūs strīdā par kādu jautājumu, un tas  paliks apstulbis: kāpēc es tā neiedomājos?

 

Kopā ar leģendāro koŗdiriģentu Imantu Kokaru un ar LNT, SEB bankas, īpaši rotarieša Gunta Belēviča u.c. atbalstu Arnolds  izstrādāja un reālizēja 12 biezus nošu sējumus (!) „Latviešu koŗa antoloģija”. Otrs šāds tik vērienīgs darbs Latvijā nav izdots.

 

Taču ne mazāk vērienīgi ir arī citi agrāk publicētie izdevumi: Alfrēda Kalniņa klavieŗmūzika, 1970, A. Kalniņa „Komponista dzīve un darbs”, 1979, „Jurjāņu Andrejs mūzikas kultūrā un tautā”, 1981. „Mūzika un idejas” (apceŗu krājums, kas nav novecojis vēl šobrīd), 1987. izcilā grāmata, pētījums par mūzikas dzīvi Latvijā kaŗa laikā, – „Mūzika okupācijā”, 2012.g., un jaunākais  darbs – „Roberta Zuikas koŗi”, 2013.

 

Protams, bezgala daudz publikāciju, rakstu dažādos krājumos, dažādos gados. Uzskaitīt gandrīz nav iespējams.

 

Arnolda Klotiņa zinātnieka fainomens ir neparasta parādība Latvijā. Teicams literārais stils, precīzs datu un notikumu fiksējums, muzikāli trāpīgi raksturojumi, spēja analitiski iedziļināties daždažādu laikmetu un stilu mūzikā un to izprast. Apbrīnojami viegli ir lasīt viņa darbus. Tā ir meistara īpašība pasniegt sarežģīto vienkārši un saprotami. Taču reizēm viņš ir dzēlīgi ass, ja gadās pa ceļam sastapties ar muļķību vai banālitāti. Tādās reizēs nomirdz viņa briļļu stikli un ūsās pavīd kaut kas smīnam līdzīgs. No tā man visu mūžu ir bijušas vislielākās bailes.

 

Vēlu mūsu izcilajam latviešu zinātniekam, mūziķim un  manam labam draugam jubilejā siltu sauli un  arī turpmāk  turēties gaismas pusē!