Mollija saka jā – arī Stokholmā
Anita Dzilnava    14.10.2014

 

Cik daudz gan ir logu uz pasauli – citi plaši atvērti, gaiši, citi piesegti ar bieziem aizkariem! Droši vien vairākums no mums nevarēs noliegt:  ir gribējies palūkoties kādā no tiem, pafantazēt, kas tur dzīvo, kādi notikumi risinās ļaužu dzīvē.

 

Stokholmā mums šāda iespēja tika dota 24. septembŗa vakarā mājīgajā Improvisation teātrī. Tur pusotras stundas gaŗumā varējām vērties logā, kuŗu mums atvēra Dž. Džoisa romāna „Uliss” 18. nodaļas varone Mollija, un viņas lomā bija iejutusies Latvijas Nacionālā teātŗa aktrise Marija Bērziņa.

 

Kāda ir Mollijas pasaule? It kā nekā priecīga tur nav – dziedātājas karjēra nav piepildījusies, vīrs klīst apkārt, naudas lādītē skrab sīknauda, raisās skumju pilnas atmiņas par saviem mīļajiem, kuŗu vairs nav. Mollijas pasaule reizēm ir skumja, vientulīga, ironiska,  īpaši par kādu iespējamu „sāncensi” runājot. Mollija nekautrējas saukt lietas  to vārdos, jā, arī  ķermeņa intimās daļas, par kuŗām runājam čukstus vai izliekamies, ka nezinām, kā tās sauc. Viņa var būt tieša, bet viņa arī izliekas.

 

Kā izturēt šo dzīvi? Vai padoties, bēgt prom no reālās pasaules? Vai teikt tai nē? Bet Mollija saka – jā, viņai palīdz dzīvot pašas izlolotā fantazijas zeme, cerība uz īstu mīlu, atmiņas par skaistiem mirkļiem, kuŗi piedzīvoti pa īstam vai vismaz sapņos.

 

Pusotra stunda pagājusi nemanot, Mollija aizveŗ logu. Mēs paliekam ar savām domām, atziņām pie aizvērtajiem slēģiem. Izrāde beigusies, šoreiz viss ir bijis „pa īstam” – dekorācijas no Latvijas, lielais logs ar tādu mīļu, sarūsējušu palodzi, trauki, visādi citi jauki sīkumi, un, ap tiem darbodamās, Mollija paspilgtina savu dzīves stāstu. Par mūzikālo noformējumu, gaismām un aktrises grimu rūpējās līdzi atbraukusī Nacionālā teātŗa darbinieku grupa.

 

Pēc izrādes, pabaudījuši Latvijas gardumus – rupjmaizi, sieru un „Laimas” konfektes, turpinām sarunu ar Mariju Bērziņu. Apbrīnu izpelnās viņas spēja iemācīties no galvas tik sarežģītu tekstu un veiksmīgi tikt ar to galā. Saruna ir arī  par romāna tulkotāju Dzintaru  Sodumu, kas šo godpilno darbu veica,  dzīvojot Zviedrijā, te arī „Uliss” iznāca pirmo reizi latviešu valodā.

 

Marija  Bērziņa pastāsta arī par izrādes režisora P. Krilova, laba „Ulisa” pārzinātāja, ieceri un idejām, radot šo iestudējumu. Režisors pats nav varējis šoreiz ierasties, bet ceram uz tikšanos citā reizē.

 

Daļai teātŗa apmeklētāju, ierodoties uz izrādi, Nacionālā teātŗa grupa nebija vairs sveša, jo iepazīta iepriekšējā vakarā, tiekoties Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Šeit Marija pastāstīja par Nacionālā teātŗa repertuāru, nākotnes iecerēm. Un pirmā vakara nobeigumā viņa  mūs iepriecināja ar savu spēcīgo balsi, dziedot gan līvu un  franču, gan citās valodās.

 

Lampu ugunis nodzisušas, Latvijas Nacionālā teātŗa grupa atgriezusies Rīgā. Varam vēlēt viņiem jaunas radošas idejas cerībā, ka viņi kādā citā reizē  atgriezīsies arī pie mums.

 

Zviedrijas latviešu apvienības Viduszviedrijas nodaļas valde pateicas par sadarbību Latvijas  vēstniecībai Stokholmā, kuģu kompanijai Tallink un visiem, kuŗi varēja palīdzēt, lai abi teātŗa vakari noritētu raiti un interesanti.