Eduards Silkalns 24.05.2022
Mulsina Osvalda Zebŗa (1975) ievadvārdi viņa romānam par trimdas otru populārāko romānistu aiz Anšlava Eglīša ̶ Gunaru Janovski (1916-2000). Trīs ar pusi gadus Zebris esot tik intensīvi iepazinies ar Janovska saraksti, romāniem, stāstiem un intervijām, ka sācis rakstīt gluži kā viņš. Tāpēc Zebris saka: Šis ir gan mans, gan arī Gunara romāns. Viņējais varbūt pat vairāk nekā mans. Labi, nav jau pirmā reize, kad kāds autora iedvesmas avots garā tik cieši sakļaujas ar autoru, ka viens no otra vairs nav atšķetināmi. Paliek tomēr neskaidrs, kāpēc priekšvārdā Zebris savu Mežakaiju vietām sauc par Janovska pēdējo, bet cituviet atkal par priekšpēdējo romānu. Pēdējais Janovska romāns gan bija 1997. gadā sarakstītais un izdotais Nams Slokas ielā. O. Zebŗa interesi nav saistījis romāns Purvā, kas visā pilnībā, abās daļās, iznāca 2012. gadā apgādā Laika grāmata. Kāpēc?
Domāju, ka Osvalds Zebris sevi nepamatoti augstā godā cēlis, pielīdzinoties Janovskim. Janovska romāni bija mērķtiecīgi, tiem bija noteikta virzība, tie neeksperimentēja ar formu, bet saistīja ar reālistiskiem, tomēr nereti ar romantisku atmosfairu apdvestiem sižetiem. Tieši šī atmosfaira pāri pusei gadu simteņa saglabājusies no jaunībā lasītiem šedevriem, kā arī Zebŗa pamanīto Uz neatgriešanos par baltvācu repatriācijas laikiem 1939. gadā un Zebŗa ignorēto studentu vidi sendienās vācu universitātes pilsētā Heidelbergā. Janovskis trimdai bija sava veida tautas rakstnieks, kāds Latvijā bija viņa laikabiedrs un cienītājs Zigmunds Skujiņš, kamēr Zebrim par lasītāja ieinteresēšanu un vairāk tādu spilgtu skatu sagādāšanu kā Rīgas Svētā Pēteŗa baznīcas degšana viņam, liekas, daudz nerūp. Lai lasītājs tiktu galā ar Janovska darba īstenu izbaudīšanu, viņam nepieciešamas vai nu minimālas priekšzināšanas vai vispār nekādas, turpretim Zebŗa pilnīgai uztverei un izpratnei nepieciešama Janovska darbu pazīšana. Tad zinīgais lasītājs varēs atķeksēt Zebŗa tekstā izdevušās Janovska personāžu un situāciju imitācijas un pielikt pa krustiņam tām rindkopām, kur ir vairāk Zebŗa nekā Janovska. Bet tad jau lasītājam likts pārtapt par literātūrzinātnieku, un kaut kur pa ceļam izkritis lasīšanas prieks. Janovska darbu samērā neseni iepazinēji un labas atmiņas īpašnieki, domājams, labprāt ķersies arī pie rakstnieka otra es, vārdā Zebris, romāna, bet grūti iedomāties pretēja virziena gaitu, t. i., ka Mežakaijas izlasīšana varētu rosināt vēlēšanos iepazīt arī īstā Janovska tekstu.
Mežakaija it kā būtu rakstīta vēstules formā. Tā vismaz solīts 5. lappusē, bet 9. lappusē vēstules saņēmējs no Anšlava Losandželosā sāk rakstīt atbildi Maestro (kāds ir arī trimdas prominentākā rakstnieka īsprozas krājuma nosaukums). Tomēr grāmatas sākumā pieteiktā vēstules forma rakstniekam ātri vien aizmirstas. Paticamas vēstules taču nekavējas tikai atmiņās par senajiem laikiem, tās kaut nedaudz pieskaŗas aktuālitātēm, tās nepiedāvā atkārtotos teikumos rakstītus dialogus, tās šad un tad apvaicājas arī par adresāta labsajūtu, tās nebeidzas teikuma vidū, lai izkropļoto teikumu atsāktu nākamajā iedaļā (vēstulē?). Vēstules formas pieteikšana manuprāt ir tikai neveikla lāpīšanās. Teksta sakārtojums ir itin chaotisks, bet vēstules nu reiz ir tāda forma, kas nav ne jālabo, ne jārediģē, jo lasītājs taču būs tikai viens, ne daudzi, kaut arī tas viens būtu kārtīgais Maestro.
Romāns izdots latviešu prozas un literātūrzinātnes mijiedarbes projekta Es esmu... ietvaros. Pēc romāniem par Anšlavu Eglīti un Ilzi Šķipsnu šis ir jau trešais kādam trimdas rakstniekam veltīts romāns nupat minētajā serijā. Ar Laimas Kotas romānu par Anšlavu Eglīti Cilvēks ar zilo putnu Mežakaijai kopīgs ir tas, ka tie aprobežojas ar savu varoņu pirmajiem 30+ mūža gadiem. Lasītāji paliek neziņā par viņu brieduma un vecuma gadiem, par mijiedarbi ar trimdas latviešu sabiedrību, par tikšanu galā ar ikdienas dzīvi un reizē literārās produktīvitātes uzturēšanu Anglijā un ASV. Šos romānu trūkumus droši vien mēģinās aizpildīt solīto monografiju rakstītāji. Nupat jau iznākušas pirmās no 13 monografijām par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, ko sarakstījis litrātūrzinātnieks Jānis Zālītis, un Arņa Koroševska monografija par Andreju Upīti.
Atpakaļ
.jpg)
