Mēs esam viena tauta
Sallija Benfelde    10.10.2023

 

 

 

Pirms pieciem gadiem pieņemtajā Diasporas likumā ir īsa un aptveroša diasporas definīcija: „Ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi”. Šajos aizvadītajos gados, manuprāt, esam kļuvuši tuvāki, ieguvuši lielāku sapratni par to, ka mēs esam viena tauta, neatkarīgi no tā, kādos kontinentos dzīvojam. Un, protams, esam dažādi, nereti ar pretējiem uzskatiem gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tomēr Latvija ir mūsu senču mājas arī tad, ja tajās nekad neatgriezīsimies, arī tad, ja esam dzimuši citā valstī. Par to pēdējā laikā atkal jādomā aizvien biežāk, jo laiki ir nemierīgi un mēs viens otram esam vajadzīgi vairāk, nekā brīžiem domājam. Nereti atceros savulaik diasporas cilvēku stāstīto, kā Austrālijā tieši Baltijas valstu diasporas protesti un demonstrācijas nopieļāva Austrālijas valdības klusiņām iecerēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupēto teritoriju atzīšanu par likumīgu Padomju Savienības territorijas daļu. Tā teikt, tā tas ir un mēs to atzīstam. Atmodas sākumā ASV polītiķi jautāja diasporas organizācijas pārstāvjiem, vai tiešām Latvijas latvieši grib atjaunot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, vai ir vērts atbalstīt Atmodas kustību. Mūsdienās savstarpējais atbalsts un pieredze nav mazāk svarīgi. 

 

Protams, lielajos Dziesmu un deju svētkos Latvijā var tikties un tiekas visas pasaules latvieši, tomēr tas izdodas ne vienmēr. Ikdienā tikties, apmainīties ar idejām, pastāstīt par to, kas notiek, kā laba platforma kalpo lielās diasporas sabiedriskās organizācijas – Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), kas ir kā „jumts” un apvieno sešas centrālās organizācijas visā pasaulē: Amerikas latviešu apvienību (ALA), Eiropas latviešu apvienību (ELA), Latviešu Nacionālo apvienību Kanadā, Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienību un Krievijas Latviešu kongresu. Jāpiebilst, ka ALA ir centrālā organizācija, kas pārstāv un vieno ap 100 000 latviešu visā Amerikā. Pie ALAs pieder vairāk nekā 160 dažādas latviešu organizāciju – biedrības, baznīcas un kultūras organizācijas – un gandrīz 6000 biedru no visām pavalstīm. Savukārt ELA pārstāv latviešu kopienas 10 Eiropas valstīs. Tomēr ikdienā tikties nav vienkārši, jo minēto lielo organizāciju robežas ir kontinenti, tādēļ diasporas medijiem ir liela nozīme kā platformai, kā tikšanās vietai, kas ļauj uzzināt par svarīgāko, kas notiek Latvijā. Kultūra, valoda, polītika, Saeimas vēlēšanas – tās ir būtiskas tēmas, ko atspoguļo diasporas mediji. Diemžēl Latvijā šo mediju nozīmi ne vienmēr grib un prot novērtēt. 

 

Kā zināms, Latvijā mediji ir Kultūras ministrijas pārziņā. Ik pa četriem gadiem top mediju polītikas pamatnostādnes. Tādas top arī šogad, un pirmo reizi tajās ne ar vārdu nav pieminēti diasporas mediji. Uzreiz jāteic, ka Ārlietu ministrija, atšķirībā no Kultūras ministrijas, joprojām diasporas medijus redz. Tomēr lielais mediju polītikas saimnieks ir Kultūras ministrija. Tajā tapušais mediju polītikas pamatnostādņu projekts nākamajiem četriem gadiem ir vispārīgs un ļoti teorētisks. 

 

Kā zināms, medijiem valsts pasūtījums, ko var saņemt, uzvarot konkursos, ir ļoti svarīgs. Ir Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) konkursi, kuŗos var piedalīties arī diasporas mediji, ir atsevišķi Kultūras ministrijas konkursi, kuŗos diasporas mediji var piedalīties un piedalās, bet to finansējums tiek paredzēts daudz mazāks nekā citiem medijiem. Pat Latvijas reģionālajiem medijiem šajos konkursos finansējums ir vairāk nekā divas reizes lielāks, nekā diasporas medijiem paredzētais. Skarbā patiesība ir tā, ka lielākajiem diasporas medijiem aktuāls ir jautājums par to pastāvēšanu vispār. Atalgojums, kuŗu var samaksāt diasporas mediji, nav liels, ar to vien nevar izdzīvot, tādēļ visiem, kas darbojas diasporas medijos, ir vēl cits darbs. Un ļoti bieži šis otrais darbs ir ienākumu pamats. Turklāt arī diasporas mediji noveco, bet jauniešus piesaistīt ir neiespējami, jo nav iespējams solīt labu algu, ar kuŗu pietiek dzīvei.

 

Pēdējā laikā izskan plāni par mediju digitālizāciju. Tomēr vismaz pagaidām esošajos dokumentos nav minēti diasporas mediji. Izskatās, ka finansējums tiem nav paredzēts pat mājas lapu uzlabošanai, nerunājot nemaz par jaunu datoru iegādi. Un jautājumam par digitalizāciju ir arī otra puse – proti, drukātie mediji. Pat Latvijā, kur kopumā digitālizācijas process ir augsts, ziņas dažādos interneta portālos, žurnālu un avīžu mājas lapās lasa daudzi, pieprasījums pēc drukātās preses nav mazs. Turklāt jautājums par diasporas mediju spēju iznākt arī drukātā veidā ir saistīts ar mediju polītikas pamatnostādņu sadaļu „X stunda”. Pēc pamatnostādņu rakstītāju domām, acīmredzot, t.s. „X stundā” diasporas mediji vispār nebūs vajadzīgi. Uzreiz gribu piebilst, ka šis apzīmējums „X stunda” nozīmē arī provokācijas uz robežas, dažādus nopietnus sarežģījumus. Kā zināms, Krievija rēgulāri organizē kiberuzbrukumus. Nav vajadzīgs daudz fantazēt, lai saprastu, ka, piemēram, provokācijas gadījumā uz robežas Krievija darīs visu, ko spēj, lai nobloķētu internetu vai radītu viltus portālus. Tādā gadījumā drukāts laikraksts var kļūt par svarīgu ticamas informācijas avotu.

 

Par to, ka diasporas mediji aizvien vairāk tiek attālināti no Latvijas, liecina arī nesen notikusī diskusija „Kā organizācijas un Latvijas mediji sasniedz diasporu?”. Tiesa gan, diskusijas organizatori laikam pat nezināja, ka eksistē diasporas mediji, tāpat kā to laikam nezināja (negribēja zināt?) Latvijas mediju žurnālisti, kuŗi piedalījās diskusijā. Neviens diasporas mediju pārstāvis netika aicināts piedalīties diskusijā – ne tie, kuŗi dzīvo un strādā Latvijā, ne arī tie, kuŗi strādā ārpus Latvijas. Pēc šīs diskusijas, ko varēja noskatīties sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, savu vērtējumu ierakstīju „Facebook”. Vai kāds no diskusijas organizatoriem to lasīs un sapratīs, par ko ir stāsts, nezinu. Es rakstīju: „Visā šajā stāstā nav diasporas mediju. Pirmkārt, ja finansējums saistībā ar info par diasporu tiktu dots diasporas medijiem, tad tādu „balto lappušu” informācijā nebūtu. Tagad finansējumu dod Latvijas medijiem, kuŗiem nav ne tādu info avotu, ne pieredzes un kontaktu. Otrkārt, ASV, piemēram iznāk avīze Laiks drukātā veidā, tāpēc to Krievija nevar traucēt. Diasporas mediji ir tie, kuŗi vēstī diasporai par Latviju un to, kas notiek. Bet tos cītīgi negrib redzēt ne Kultūras ministrija savās mediju pamatnostādnēs līdz 2027. gadam, ne arī kolēģi Latvijā (varbūt nezina, ka esam?). Jau sen mēs esam, bet mūsu nav”.

 

Vien jāpiebilst, ka gan PBLA, gan ALA savās reozlūcijās un paziņojumos atbalsta diasporas medijus. Jācer, ka mūs beidzot nopietni atbalstīs arī Latvijā.