Maza skola izauklē lielus talantus
Pēteris Karlsons, Apes Dāvja Ozoliņa vidusskolas 4. izlaiduma (1956. g.) absolvents    21.05.2019

 

 

Skolas bērni gauži raud,

Grāmatā vērdamies:

Grāmatā sīki raksti,

Vajag gudra padomiņa.

(T. dz.)

 

Tā tas varētu būt bijis tālajā 1849. gadā krēslainajā Dauškānu māju rijas kambarī, kad Apes apkārtnes zemniekbērni  sanāca uz pirmo mācībstundu, skaitīja Tēvreizi un uz tāfeles uzskripstināja pirmos A. Tur meklējams mūsu skolas, kuŗai šobrīd svinam 80 gadus, aizsākums. Turpmākajos gados skolas vēstures chronikā minēta Jaunrozes pagasta Apes pirmās pakāpes pamatskola, Jaunrozes pagastā 1873. gadā dibinātā Mazpurena skola, Apes sešu klašu pamatskola, Saliņa skola.

 

Lepni varam teikt, ka pa gaismas ceļu  no Dauškāniem līdz staltajam namam – Ulmaņlaiku dāvanai –Vaidavas krastā  esam gājuši 170 gadus. Un tagad varam  svinēt divas jubilejas – vienu oficiālo, otru – vēstures chronikās ierakstīto.

 

Skolotāja Rasma Harju un viņas čaklie palīgi novadpētnieki mūsu skolas vēstures notikumus rūpīgi vākuši un sakopojuši, izveidojot lielisku mūzeju.

 

Verot durvis, uz mums raugās Dāvis Ozoliņš kā dzīvs mākslinieka  skulpturālā atveidojumā. Izcilais etnografisko materiālu krājējs un skolotājs Jaunrozes pagasta skolā nostrādāja daudzus gadus, veica plašu sabiedrisko darbību. Pirmo reizi Dāvja Ozoliņa vārds skolai tika dots 1939. gadā, kad tika uzcelta Ulmaņlaika dāvana – skaista ēka. Svinot skolas 50 gadu jubileju 1989. gadā, tika atjaunots Dāvja Ozoliņa vārds tās nosaukumā. Par skolas vēsturi no A līdz Z uzzinām no  Rasmas Harju grāmatām „Ar Dāvja Ozoliņa vārdu”, „Mana skolas grāmata” un daudzajām publikācijām presē. Ar Dāvi Ozoliņu un viņa nozīmi novada kultūras dzīvē savulaik tika iepazīstināti arī Laika lasītāji.

 

Dzīvi veidoja kā māla piku

Man bija laime skolas gaitas aizvadīt ar manas paaudzes gaišākajām galvām – izcilniekiem, kuŗi tālu nesuši mūsu skolas vārdu. Reiz matēmatikas skolotāja bija saslimusi, un mēs jau nopriecājāmies, ka „brīvajā” stundā varēsim nodarboties ar ko citu. Bet, še tev! Atvērās durvis,  un ar žurnālu rokā ienāca Aivars Liepa no vienpadsmitās. Sakumā ar izbrīnu skatījāmies uz viņu, bet Aivars mierīgi rakstīja uz tāfeles formulas un skaidroja vielu. Dzimis skolotājs. Viņš bija Apes vidusskolas pirmā skolas direktora Bernharda Liepas brāļadēls.  

 

Aivars  Liepa savā īsajā mūžā paveica milzum daudz. Lūk, izziņa no viņa biografijas. Aivars Liepa (1936-1979) – matemātiķis, beidzis Latvijas Valsts universitāti (1959) un aspirantūru PSRS ZA Matemātikas institūtā (1962), fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (1966), docents (1972). Bijis lektors, dekāns un katedru vadītājs LVU Fizikas un matemātikas fakultātē un Neklātienes matemātikas skolas dibinātājs tajā. LVU Skaitļošanas centra direktora vietnieks zinātniskajā darbā no 1973. gada 1. marta, direktora pienākumu pagaidu izpildītājs no 1978. gada 16. jūnija. 

 

1969. gada rudenī Aivars Liepa, toreiz LVU Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, nodibināja LVU Neklātienes matemātikas skolu (NMS). Vadot nelielas studentu – entuziastu kopas darbu un tai pašā laikā uzticot viņiem pašiem pieņemt un reālizēt nopietnus lēmumus, viņš veicināja matēmatikas padziļinātas mācīšanas sistēmas strauju izaugsmi un pilnveidošanos.

 

Lai apjaustu Aivara spožo talantu, ieskatīsimies dažās Aivara darba kollēgu atmiņās. 

 

Aivara students, matemātiķis Andris Buiķis:

– Aivars bija mūsu „atraitnes dēls”, kas pēc aspirantūras beigšanas Maskavā bija kļuvis par vislabāko speciālistu pie mums savā nozarē. Jauna bija ideja, ka jāstrādā ar skolēnu pirms tam, kopš viņš vēl nav kļuvis students. Organizātora spējās neparasts bija tas, ka Aivars nebija tikai tāds technisks organizātors, bet ļoti cilvēcisks biedrs. Pat laburītu viņš padeva tā, ka telpā kļuva gaišāk un siltāk.

 

Matemātiķis, vairāku mācībgrāmatu autors Agnis Andžāns:

– Aivars visiem uzticējās. Nevarēja neizdarīt, ja esi apsolījis. Izcili matemātiķi rodas ne tikai lielos matemātikas centros. Cik daudz var padarīt viens cilvēks, kas godīgi strādā, kas paņem dzīvi kā māla piku un veido to. 

 

LU  Skaitļošanas technikas un informātikas mūzeja vadītājs Andrejs Skuja raksturoja Aivaru Liepu kā valsts mēroga sabiedrisku un zinātnisku darbinieku. Būdams aspirants, Aivars ar saviem darbiem veicināja arī kosmonautikas attīstību. Kosmosa kuģa palaišanas brīdī arī viņš bijis kosmodromā, lai vajadzīgajā brīdī būtu klāt ar saviem aprēķiniem. LVU Skaitļošanas centra direktora amatā Aivaram gribējās, lai viss būtu kārtīgi, godīgi. Dažkārt tāpēc nepadarīto veica arī kāda cita vietā. Draudzīgs, bet nekad familiārs, tāds viņš prata iegūt un saglabāt vispārēju cieņu.  

 

Mēdz teikt, ka likteņa roka ir netaisna un nežēlīga, tā biežāk skar labus cilvēkus nekā tos otros. Tā arī notika. Sirds sažņaudzās, kad uzzinājām, ka,  ļaunas slimības pieveikts, Aivars Liepa aizgājis no mums pašā radošo spēku pilnbriedā. Cik daudz gan viņš vēl būtu veicis zinātnes labā! Skola rūpīgi glabā sava izcilā skolnieka piemiņu. Apmeklējot skolu, mēs noliecam galvu pie Liepas piemiņas akmens. Tā atklāšanā piedalījās Universitātes mācībspēki.      

 

Mūsu klases stiprais enkurs

Jānis mūsu klasē nonāca, kad Apes pamatskola bija pārtapusi par vidusskolu. 1952. gadā 8. klasē iestājās apkārtnes skolu septīto klašu beidzēji, un viņu vidū bija arī Jānis Rozenbergs – no Veclaicenes. Savu iepriekšējo skolu viņš bija absolvējis ar izcilību. Tas ir apbrīnojami, jo kaŗa laikā bija nodegusi Jāņa vecāku māja un viņam pirmās grāmatu gudrības nācās apgūt pirtiņā sveču gaismā. Grūtības norūdīja zēna raksturu, un tas spilgti izpaudās viņa turpmākajā dzīvē.

 

Izcilnieks Jānis mūsu klasei bija ļoti vērtīgs intelektuālā pūra papildinātājs. Klusais lauku zēns drīz vien ieguva visu klasesbiedru cieņu un atzinību ar savām spējām matemātikā. Neviens uzdevums viņam nebija par grūtu. It kā gausajās Jāņa kustībās, žestos, runasveidā mēs saskatījām un jutām zemnieka dēlā ieaudzināto kārtības mīlestību un pamatīgumu. Matēmatiķa gēns Jānim bija atmodinājis mīlestību uz šacha spēli. Jau pamatskolas laikā viņš bija pierakstījis veselu burtnīcu pilnu ar gājieniem, ko bija spēlējis ar partneri, un, rādīdams tos uz galdiņa, lietoja mums, kuŗi ar rūtoto galdiņu nebija uz „tu”, svešādus vārdus – Spāņu atklātne, Karaļa gambīts... Esmu Jānim pateicīgs par manis apmācīšanu šajā intelektuālajā spēlē. Kopā ar 2. izlaiduma absolventu Aivaru Liepu Jānis Apē izveidoja skolēnu šacha klubiņu.

 

No 2001. līdz 2007. gadam Jānis Rozenbergs vadīja Rēzeknes Augstskolas Tiesību zinātņu katedru, organizējot katedras akadēmiskā personāla zinātnisko un pedagoģisko darbību. Viņš veica studiju programmas „Jurists” direktora pienākumus, kā arī vadīja profesionālās izglītības maģistra studiju programmas „Tiesību zinātne” izveidošanu un sagatavošanu licencēšanai. Tieši pateicoties profesora ierosmei un atbalstam, Rēzeknes Augstskolā maģistra gradu tiesību zinātnē ieguva vairāki desmiti tiesību nozares speciālistu no Latgales un Vidzemes. Jānis Rozenbergs ir vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors, 13 mācību grāmatu un monografiju autors.

 

Goda auditorijas atklāšanas sarīkojumā RTA profesore Irēna Silineviča uzsvēra, ka profesors Jānis Rozenbergs ir sniedzis nozīmīgu ieguldījumu Rēzeknes Augstskolas un tiesību zinātnes virziena attīstībā. Jebkuŗā situācijā viņš spējis sniegt noderīgus padomus un, nebūdams latgalietis, bijis īsts Latgales un Rēzeknes Augstskolas patriots. RTA studiju un zinātņu prorektore Angelika Juško-Štekele, atceroties profesoru Jāni Rozenbergu, uzsvēra, ka viņš bijis ļoti zinošs, gudrs, labsirdīgs un ļoti cilvēcīgs, un atgādināja profesora Rozenberga citēto atziņu – salus populi – suprema lex!  jeb „tautas labklājība ir galvenais likums” –, kas aktuāla arī mūsdienās. 

 

Studiju gados Jānis Harja speciālizējās optikā un spektroskopijā. Pēc universitātes beigšanas saņēma diplomu ar izcilību fizikas speciālitātē. Rasmas Harju grāmatā atrodam ziņas par izcilā studenta tālākajām gaitām. 1998. gadā Jānim piešķirts docenta akadēmiskais nosaukums. Šajā gadā viņš kļūst par Fizikas un matēmatikas fakultātes Holografijas laboratorijas  vadītāju. Zinātniskās intereses saistās ar optiku un holografiju. Viņš ir autors vairāku desmitu publikācijām, metodiskiem materiāliem, vadījis elektroniskos kursus. Laika periodā no 1990. līdz 1998. gadam stāžējies Kaizerslauternas, Esenes,  Erlangenas, Šēfildas universitātēs. Ir Starptautiskās optiskās inženierijas biedrības biedrs, piedalās Latvijas Universitātes ikgadējās studentu apmaiņas prakses organizēšanā ar Merzeburgas Technisko augstskolu Vācijā. Vadījis  Latvijas skolēnu grupu zinātnisko darbu izstādē Bratislavā. Un vēl no Rasmas grāmatas: „Te vēl nav minēts viss, ko dara Jānis. Bet, kad vasaras vakaros caur vidusskolas atvērtajiem logiem skan klavieŗu melodija, mēs zinām, ka uz savām tik mīļajām bērnības vietām Apē atbraucis Jānis – agrāk viens, bet nu jau cik daudz gadu – ar ģimeni. Viņš tad vairs nav ne students, ne starptautisks zinātnieks, ne fizikas doktors, bet vienkārši zēns no  Apes, vidusskolas 20. izlaiduma absolvents. Vai arī tomēr – jauns zinātnieks, mācībspēks Latvijas Universitātē un pasaulē.” 

 

Skolas vēsturnieki sakopojuši datus par absolventiem – augstskolu mācībspēkiem. Bez jau minētajiem viņu pulkā ierindojami vēl astoņi. Vairāki skolotāji saņēmuši Valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.  Laureātu pulkā ir Apes skolas pirmais direktors Bernhards Liepa. Aivars Liepa ir viņa brāļadēls. Tas viss liecina par skolotāju darba augsto kvalitāti. Patiesi milzīgs prieks, ka mūsu mazā skola devusi lielu ārtavu izglītības jomā.   

 

Mūsu skola var lepoties ar sportistiem, kuŗi kļuva pazīstami starptautiskajās sacensību arēnās. Levanu un Karro ģimenē izauguši meistarīgi motobraucēji.  2008. gada pasaules čempionātā junioriem Matīss Karro  izcīnīja zelta medaļu. 2008. un 2009. gadā tika nominēts Latvijas Gada balvai sportā kā labākais technisko sporta veidu sportists. Savukārt  Mairis Levans ir astoņkārtējs Latvijas čempions, uzvarētāja laurus plūcis arī Igaunijas motosporta trasēs, likdams sāncenšiem skatīties sava motocikla aizmugures ritenī, labi startējis starptautiskās sacensībās.  Apes motoklubs organizēja “Vaidavas kausa” izcīņu, kas gadu gaitā kļuva ļoti populāra. Trase nosaukta motosporta entuziasta Arvīda Levana vārdā. Ekspertu ieskatā  Apes mototrase ar tās dabiski kalnaino reljefu izsenis uzskatīta par vienu no labākajām un interesantākajām Latvijā.  Kad Vaidavas līčos atskan motociklu rūkoņa un griežas putekļu mākoņi, visa Ape iziet skatīties aizraujošās cīņas. Šogad Vaidavas kausa izcīņa notika 46. reizi (!).

 

Skolas gadi aizskrējuši vēja spārniem un atstājuši atmiņas katrā no mums. Bet mūsu mīļajā skolā vienmēr varam atgriezties un, tiekoties ar skolasbiedriem, paritināt atmiņu kamolīti... 

 

1. jūnijā, kad pavasara mēnesis maijs būs saticies ar vasaras mēnesi jūniju,

tiksimies arī  mēs mūsu skolas absolventu salidojumā. Tad pirmais izlaidums sniegs roku sešdesmit sestajam. Būs atkalredzēšanās prieks par sen neredzētiem klasesbiedriem un skolasbiedriem, varbūt noritēs kāda asariņa, varbūt kāds satiks savu pirmo mīlestību, bet visam pāri klāsies atmiņu sentiments: „Vai tu atceries, kā mēs toreiz...” Būs skaisti un vienlaikus arī sāpīgi par aizgājušajiem skolas gadiem.    

 

Bet visi kopā teiksim:

PALDIES, TEV, MĪĻĀ SKOLA!

 

Redakcijas piezīme. Aicinām atsaukties ārzemēs dzīvojošos tautiešus, kuŗi mācījušies kādā no Apes skolām Ulmaņlaikā un Apes vidusskolā pēckaŗa laikā. Būsim pateicīgi, ja atsūtīsiet mums atmiņu stāstījumu par saviem skolasgadiem.