Maģiskā Islande, kur arī dzīvo latvieši
Jānis Miņins    07.12.2021

 

Kad pamosties no rīta un saproti, ka Latvijā ir vēls rudens, ārā līst lietus, viss ir pelēks, pirksti paši interneta meklētājā ievadījuši aviolīnijas mājaslapas adresi. Un tu attopies, kārtējo reizi rezervējot lidojumu uz valsti, kuŗu pelēkā rudens dienā neizvēlētos „normāls” cilvēks. Piespiežu „rezervēt” un saprotu, Islande nav siltais galamērķis, kur gozēties saulītē, bet ir, nu, ļoti interesants, lai to apskatītu. Kamēr kovids rosās pa pasauli, Islandē saslimstības līmenis ir ļoti zems, kas, man kā ceļotājam un vienkārši ziņkārīgam cilvēkam, kuŗš turklāt rūpējās par savu veselību, ir ļoti nozīmīgi. 

 

Kārtējo reizi esmu attapies norezervējis ne tik tipisku ceļojuma galamērķi, bet esmu ļoti saviļņots, jo īsti nezinu, ko gaidīt no salas, kas atrodas ziemeļos, Atlantijas okeana vidū, starp Grenlandi un Norvēģiju. Jo Islande man asociējās tikai ar dziedātāju Bjorku un mūziķi Sigur Ros. Ā, protams, ir vēl vulkāns ar neizrunājamu nosaukumu, kuŗš 2010. gadā uz trīs mēnešiem apstādināja pusi no aviolidojumiem pasaulē un izmešu putekļi bija sastopami pat Eiropā. Bet kopumā Islandes daba bildēs (internetā izskatās noslēpumaina, maģiska un aizkustinoša.

 

Drīz vien saprotu, ka visu Islandi nesanāks apskatīt, bet daļu – noteikti. Islande ir par 59% lielāka nekā Latvija, kas nozīmē – sala ir liela. Saprotu, ka ar nedēļu nepietiktu to visu re, izbaudīt un sajust. Var teikt, ka Islandi var sadalīt divās daļās, un viena daļa saucas Zelta aplis, kas tad arī ietilpst manos plānos, tālos Islandes ziemeļus atstāšu nākamai reizei. „Piesekoju”  Facebook grupai “Latvieši Islandē”, kur raudzīšu meklēt padomus par to, ko noteikti redzēt Islandē. Kā izrādās, latviešu kopiena Islandē ir liela un padomdevēju  ir ļoti daudz – viņi gan iesaka, ko skatīt, gan piedāvā savu mašīnu izīrēt,  gan dalās priekā, ka latvieši brauc ciemos. Tā ātri vien esmu sarunājis paņemt automašīnu uz nedēļu no Margaritas, kuŗa Reikjavikā dzīvo jau četrus gadus.  Ilze iesaka apskatīt kādu ūdenskritumu, līdz kuŗam jāiet pa dubļainu taku, bet skats esot iespaidīgs jeb must see. Nu tad – aidā!

 

Lidmašīna līgani nolaižas Islandes lidostā, skats no augšas jau vien ir WOW, daba no putna lidojuma šķiet mežonīga, tumša, mistiska. Šī sajūta īstenībā nepamet mani visu ceļojuma laiku. Izgājis no lidostas, iekāpju sarūpētajā automašīnā, lai dotos uz Reikjaviku. Attopos, ka visas 40 minūtes līdz Reikjavikai esmu sēdējis,  skatoties pa logu, nepaņemot telefonu ne uz mirkli, jo daba nav tipiska nevienai pasaules zemei, kur esmu bijis. Sajūta ir kā uz Mēness, viss ir sūnu zaļš, melna lavas zeme,  un pelēkais laiks pastiprina mistisko noskaņu. Nonākot Reikjavikā,  apjaušu, ka šī nav tipiskā skandinavu pilsēta, jo architektūra iezīmē tikai nianses no skandinavu mājām, kopumā pilsētas architektūra ir ļoti mierīga, bez augstceltnēm un debesskrāpjiem. Pilsētā valda miera sajūta, visi cilvēki ir ļoti laipni un smaidīgi, runā perfektā angļu valodā. Kā izrādās, Otrā pasaules kaŗa laikā un pēc tā puse no iedzīvotājiem bija amerikāņu un angļu militāristi. Islande tikai 1944. gadā ieguva savu neatkarību un kļuva par Islandi, kādu to mēs pazīstam tagad. Visa Reikjavika kā nosēta ar maziem veikaliņiem, kur tirgo nacionālos džemperus – lapopeisus, kas ļoti piemēroti Islandes laikapstākļiem un ir adīti no aitu vilnas. Tieku arī es pie sava lapopeisa, ko galu galā nenovelku visu nedēļu, jo tas silda un nelaiž cauri aso okeana vēju. Nonāku līdz vienai no augstākajām celtnēm Reikjavikā, kas ir Luterāņu baznīca – Hālgrimskirkja. Tā tiešām atgādina kalnu ar ledāju. Baznīca, kā izrādās, ir būvēta veselus 40 gadus, jo islandiešiem šis projekts ne īpaši paticis un viņi uzskatīja, ka tiek lieki  izšķērdēta nauda. Beigu beigās šo betona krāšņumu islandieši ir pieņēmuši un nu jau atzīst par vienu no ievērojamākajiem objektiem Islandē. Godīgi sakot, šis arī ir vienīgais no objektiem, ko patiešām gribēju apskatīt, bet tas arī viss par Reikjaviku.

 

No rīta satieku Margaritu, kuŗa – priecīga, smaidīga – ir atvedusi savu mašīnu, lai atdotu manā rīcībā uz nedēļu. Margarita pastāsta, ka automašīnai nevajag vērt abas durvis vaļā vienlaicīgi, jo vējš mēdz būt tik liels, ka tās bieži izlaužot. Islandieši to zina, bet tūristiem neienāk prātā, beigās mašīna beigta, durvis jālabo un lieli izdevumi. Par to pārliecinos ļoti drīz. Esmu ceļā uz pirmo galamērķi, kas ir Kerid vulkāna krāteris. Izkāpjot no mašīnas, vējš izrauj mani ārā kopā ar durvīm. Labi, ka esmu spēcīgs vīrs, un durvis paliek veselas, bet es ar izbrīnu acīs esmu izkāpis no auto vienas sekundes laikā. Vējš ir ass un auksts. Stāvvietā pie krātera pamanu, ka apkārt ir tieši četras mašīnas,  un viss. Kas man, tūristam un ceļošanas baudītājam,  ļoti patīk – nav burzmas un stumdīšanās. Jebšu tūristu Islandē pašlaik ir ļoti maz, es pat teiktu – minimāli. Lielākoties amerikāņi, pagadās arī pa kādam vācietim. Tas arī viss. Dabu var baudīt „uz urrā” – bez citiem! Kerid krāteris ir iespaidīgs, 55 metrus dziļš un ļoti plats. Iedomājos vien, kā kādreiz vulkāns sprādzis un lava, gāze, dubļi mutuļojuši. Šādu vietu Islandē ir daudz, jo visa sala kustas un burbuļo, gaisā šļācas ūdens,  un laikapstākļi ir interesanti – te saule, te vējš. Joprojām domāju, kā Islandi noraksturot – sūnas uz Marsa, varbūt. Ik mirkli pieķeru sevi domājot, ‒ tas nav uz šīs pasaules!

 

Ceļi Islandē ir izcili, nekur pasaulē nav redzēti tie tik tīri, kārtīgi un bez bedrēm. Brauc kā kungs jebkur! Līdz atkal esmu pie pirmā iespaidīgā ūdenskrituma – Seljalandsfoss. Nosaukumi Islandē ir neizlasāmi un neizrunājami, es teiktu ‒ nākamais foss. Katru reizi ķiķinu, kad cenšos atkal kaut ko izrunāt. Tad Gljufrabui, tad Skeiðflatarkirkja. Islandes draugi atsūta garāko vārdu islandiešu valodā – Vaðlaheiðarvegavinnuverkfærageymsluskúrslyklakippuhringurinn. Sēžu mašīnā un smejos, un pat nemēģinu izteikt. Atgriežoties pie Seljalandsfoss ūdenskrituma – tas ir tik maģisks un spēcīgs, ka stāvu kā mazs bērns un ar atplestu muti uz to skatos. Mute bieži paliek vaļā, skatot Islandes brīnumus. Tādu ūdenskritumu spēku un apjomu var tikai sastapt Islandē! Katrs nākamais ir skaistāks, iespaidīgāks un spēcīgāks.

 

Ceļojot esmu sapratis, ka Islandē viesnīcu bizness gan vēl ir attīstāms, jo palikšanas vietas īsti nav ļoti oriģinālas un interesantas. Airbnb esmu atradis jurtu, kur palikt. Tā atrodas starp apskates objektiem, pa vidu nekurienei. Šādas vietas esmu redzējis tikai kriminālseriālos, kur cilvēki dzīvo nekurienē un kāds noteikti tiek nogalināts. Braucu mašīnā un prātuļoju, vai tikšu nogalināts šeit. Vispār, Islande ir ne tikai ļoti mistiska, reizēm tā ir pavisam nesaprotama. Paķiķinu pie sevis un nonāku pie jurtas,  kuŗas īpašnieks ir anglis, ieprecējies ar islandieti. Islandē vispār daudz pāŗu ir dažādu tautību, to man pastāsta anglis, smaidīgs sagaidot mūs pie savas mājas/karavānas/treilera jeb „trīs vienā”. Kā izrādās, viņš bijis Rīgā vairākas reizes, priecājas satikt latviešus. Jurta ir fantastiska, to esot atvedis no Mongolijas, pielāgojot to islandiešu estētikai. Nu ļoti forša naktsmītne, ko lai saka! Tualete un duša gan ir atsevišķi no jurtas, kas vien ir piedzīvojums, jo pa nakti jāiet līdz tai, kā agrāk laukos bērnībā,  pie omes. Pienākot naktij, protams, jāiet uz “īpašo vietu”, esmu sadomājies, ka mani kāds nakts aizsegā nogalinās... Lēnām virzos uz priekšu un jūtu,  ka kāds strauji nesas man pretī! Es sagatavoju dūres, nu tik būs!  Dobju balsi dzirdu – Look up- northern lights... Saprotu, ka jurtas īpašnieks gribējis parādīt ziemeļblāzmu, jo šonakt tā ir spēcīgāka un labāk redzama. Jēzus, māte Marija! Sirds izlec pa muti ārā, dzīvs esmu un...redzu ziemeļblāzmu, kas viegli plīvo zaļganā nokrāsā. Islandē esot pat ziemeļblāzmas skala, no vājākas līdz ļoti labi redzamai. Ziemeļblāzma ir ļoti skaista. No rīta pamostos īpaši labi izgulējies un svaigs, lai dotos apskatīt geizerus un pavārtītos karstisiltajā upē. Un vispār – noskaidroju, ka Islandē noziedzības līmenis ir praktiski nulle, kā islandiešu paziņa saka – nav jau kur mukt, var tikai piedzerties bārā, izkauties ar kādu,  un viss. 

 

Brokastis jurtā paēstas,  un nu jāizbauda pēdējā diena Islandē. Dodos apskatīt karstos geizerus. Ik pa mirklim braucot pa Islandes ceļiem, redzami  dūmi, kaut kas mutuļo. Nonākot pie karstajiem geizeriem, saprotu, ka šādu dabas fenomenu vēl neesmu redzējis. Ieejot nacionālā parkā, redzu, ka zeme kūp, ūdens burbuļo. Vienā vietā sastājušies vairāki tūristi,  gaidot kaut ko, pievienojos, ejam tuvāk, pēkšņi – ūdens šļācas daudzu metru augstumā un nokrīt lejā. Te nu ir tas brīnums, ka ūdens zem zemes vārās un mutuļo un ik pa mirklim uzsprāgst. Ņemu telefonu, lai uztaisītu video, ko parādīt mammai – kādi te brīnumi. Gaidu  minūtes piecas, burbuļo, bet nekas nesprāgst, viss mierīgi, roka sāk salt un sāpēt.  Kamēr  rakņājos pa kabatu, meklēdams cimdus,  … sprāgst atkal ūdens augšā. Vai tad kaut kas tika nofilmēts? Protams, ne. Bet stāvot 20 minūtes,  noķerts labs kadrs un nosūtīts mammai – atskaitei. 

 

Pa ceļam sagaidu savu islandiešu paziņu, kuŗš aizvedīs mani uz karsto geizeru upi, kur var sēdēt un plunčāties siltumā, kamēr apkārt ir auksts. Paziņas vārds ir grūti izrunājams, saku – Gudjon,  un tas ir vienkāršojot, tādēļ es viņam dodu vārdu Gudrjānis. Lecam mašīnā un braucam uz upi, kur var plunčāties. Kā izrādās, no stāvvietas līdz upei vēl jātiek, proti aptuveni trīs kilometri jāiet pa kalnu taku starp upēm, augšā un lejā. Ieeju tuvējā kafejnīcā paķert kafiju, lai sasildītos. Bet – šeku reku – priecīgi man atbild kasiere: „Sveiciens latviešiem!” Tā nu ar meiteni nopļāpājam vairākas minūtes par to, ka latvieši labi iedzīvojušies šeit, Islandē, kopiena liela, laikapstākļi līdzīgi kā Latvijā, bet dzīve gan esot pozitīvāka un jaukāka. Iedvesmojies no viņas, priecājos, ka latviešu kultūra ir izkaisīta visur pasaulē. Dodos gaŗajā pastaigā uz upi, nodrošinājies ar kafiju, dvieli, peldbiksēm. Pēc aktīva gājiena, kad jākāpj augšā, lejā, tad pāri strautam, nonākam pie upes, kuŗa kūp kā zupas katls. Gudrjānis „notestē” ūdeni,  un pavirzāmies uz augšu pa straumi, kur ūdens esot vēl siltāks. Pat šajā nekurienē ir soliņi un aizslietņi, kur pārģērbties. Aši ietērpjos peldbiksēs un lecu ūdenī, jo āra temperātūra ir ap nulli gradu. Ūdens ir kā karstā vannā, ieguļos upes gultnē un baudu. Šis patiešām ir labs noslēgums ceļojumam, sēžam karstajā geizeru upē, runājam par dzīvi Islandē, baudām mieru un klusumu. Līdz pamanām, ka esam jau te  pavadījuši četras stundas.  Satumst. Laiks doties uz Reikjaviku, lai dotos mājās uz Rīgu.

 

Islande ir maģiska, interesanta vieta, kur doties. Tā apbur ar savu neaprakstāmo dabu, saviļņo, uzlādē, iepriecina un noteikti – iedvesmo. Atziņu daudz, iespaidu vēl vairāk. Vai atgriezīšos šeit vēlreiz? Pārliecinoši saku – jā. Varbūt vasarā, kad arī Islandē vairāk spīd saule un daba ir atkal citās nokrāsās...