“Likteņdārzs, kur satiekas pagātne, tagadne un nākotne”
   26.11.2019

 

 

Likteņdārza veidošana sākās pirms 15 gadiem – tā tapšanā palīdzējuši tūkstošiem cilvēku un simtiem tūkstošu no tuvām un tālām zemēm dārzā ir vie­so­jušies, katrs tajā atstājot da­­ļiņu sevis un paņemot līdzi kā­­du at­­miņu tēlu. Mēs kopā veidojam Likteņdārzu ar katru tajā iestā­dīto koku, iemūrēto bruģakme­ni vai ziedojumu. Tā­­pat ikviens stāsts par tikšanos ar Likteņdār­zu ir vērtīgs, jo tas ir daļa no mūsu tautas kopīgās atmiņas.

 

“Atmiņu, iedvesmas, kopā pa­­vadīta laika stāsti – tie visi veido mūsu kopīgo domu par Likteņ­dārzu. Ikviens stāsts par tikša­nos ar Likteņdārzu ir dārgums, kas veido mūsu kopīgo atmiņu, ko Kokneses fonds vēlas sagla­bāt nākamībai,” uzsveŗ Kokneses fon­da padomes priekšsēdētāja Sandra Kalniete.

 

Kas jūs pamudina apmeklēt Likteņdārzu? Kādi ir jūsu iespaidi par Likteņdārzu? Kā mainās Likteņdārzs? Vai ir kāds īpašs cilvēks, kuŗu godināt Likteņ­dārzā? Kas aicina atgriezties Likteņdārzā? Dalieties ar mums savos iespaidos!

 

Konkursā aicināts piedalīties ikviens – kā Latvijā, tā ārpus Latvijas dzīvojošie, kuŗi vieso­jušies Likteņdārzā un izjūt pie­derību tam, vēlas atklāt savu pie­redzes un atmiņu, iespējams arī, dziļi personisku stāstu. Īpaši ai­­cinām ar pieredzes stāstiem da­­līties cilvēkus, kuŗi Likteņdārzu apmekējuši Amerikas Latviešu apvienības rīkoto izglītojošo ce­­ļo­jumu programmu “Sveika, Lat­vija!”, “Heritage Latvia” un “Svei­ka, Dzimtene!” ietvaros.

 

Jūsu stāstus gaidīsim līdz 2020. gada 4. maijam, kad Latvija svi­nēs 30. gadadienu kopš neatka­rības atjaunošanas. Rakstiet eseju (līdz 4000 zīmēm), sūtiet video (līdz divām minūtēm) vai foto ar aprakstu (līdz 2000 zīmēm)!

 

Savus stāstus par Likteņdār­zu sūtiet elektroniski uz adresi konkurss@liktendarzs.lv.

 

Visi dalībnieki saņems patei­cības balvas, trīs labāko stāstu autoriem dāvināsim Latvijas Ban­kas izdotās Likteņdārza mo­­nētas.

 

Sandra Kalniete, Eiropas Par­lamenta deputāte, Kokneses fon­da padomes priekšsēdētāja:

“Mans ceļš uz Likteņdārzu sā­­kās mazā Sibirijas sādžā, kur mani vecāki bija nometināti uz mūžu. Šis “uz mūžu” beidzās pēc Staļina nāves, kad pēc gaŗiem izsūtījuma gadiem mūsu ģimene saņēma brīvlaišanu. Atgriešanās Tēvzemē, lai arī citā nebrīvībā, mūsu ģimenei bija priecīgākais notikums. To pārspēja vien Lat­vijas neatkarības atjaunošanas reibinošā laime.

 

Mans ceļš uz Likteņdārzu tur­pinājās, nenogurstoši atmaskojot padomju noziegumus ārval­stīs un starptautiskās organizā­cijās. Visur, kur vien man uzticēja kalpot Latvijai. Visgrūtāk sveši­niekiem bija izskaidrot, kas lat­viešiem deva spēku izturēt Sibi­rijas ciešanas un trimdas pazemojumus. Nesalūzt un atkal uz­­celt sevi, savu ģimeni, tautu un valsti no jauna. Šis nepadošanās spēks ir mūsu tautas mantojums, kas rūdīts gadsimtiem, asaras pārvēršot spītā un netaisnību – gudrībā. 

 

Likteņdārzs nav tikai piemi­ņas dārzs. Likteņdārzā mēs svinam dzīvi un priecājamies par mūsu atgūto valsti. Mēs – latvie­ši – esam pierādījuši, ka neesam bā­­reņu un sevis žēlotāju tauta. Mēs esam sīksti izdzīvotāji – čakli, strādīgi un gudri. Tāpēc Likteņdārzs top kā mūsu vec­vecāku un vecāku piemiņas un varonības cildinājums.”