Likteņdārzs – kur dvēselēm pulcēties un mums pašiem ņemties spēkā
“Kokneses fonda” padomes priekšsēde Sandra Kalniete intervijā Ligitai Kovtunai    19.02.2019

 

 

Aizritējis pirmais mēnesis jūsu amatā – kā jūtaties jaunajā vietā un jaunajos kollēgās?

Es nelietotu vārdu „jaunais”, jo – Likteņdārza tapšanā esmu piedalījusies jau kopš tā dibināšanas. Īstenībā „pirmo grūdienu” šim projektam deva mūsu tikšanās ar Vili Vītolu. Es jau gadiem biju auklējusi domu par to, ka mums vajadzīga piemiņas vieta aizvadītā gadsimta vēstures traģēdijās cietušajiem latviešiem. Biju pat noskatījusi vietu Zaķusalā, naīvi domājot, ka tik dārgu zemi vēl neviens nav „iebāzis kabatā”... Vilis Vītols savukārt bija atradis salu pie Kokneses Daugavā, tolaik tā saucās Krievkalna sala. Mana doma bija, pieminot savus tuviniekus, kas cietuši nacistiskajā režīmā vai padomju okupācijā, katram aiznest un nolikt piemiņas vietā akmeni. Šī iecere man īstenībā radās Islandē, kur akmeņu krāvumiem ir gan ceļazīmes, gan piemiņas loma. Tā sākām īstenot Likteņdārza ideju, nodibinājām Kokneses fondu, tāpēc, atbildot uz jūsu jautājumu, šeit jūtos piederīga. Cita lieta, kā jūtos iekāpusi Viļa Vītola „lielajās kurpēs”! Vilis neapšaubāmi ir viens no viscienījamākiem Latvijas cilvēkiem, kuŗš ar Vītolu fondu valstij ir devis iespēju veidot tās nākotni, dodot iespēju trūcīgiem, bet spējīgiem jauniešiem iegūt izglītību. Un nu Likteņdārzs – jo, nākotni nevar izveidot, ja nepieminam pagātni un nesmeļamies tajā spēku. Nu mans uzdevums ir turpināt to, ko Vilis izdarījis, un virzīties uz priekšu, lai pabeigtu šo vērienīgo projektu, kas šobrīd ir apmēram divu trešdaļu gatavībā.

 

Kādas būs jūsu darbības prioritātes un kuŗā vietā no tām – finances?

Protams, pirmajā, bet mēs, latvieši, jau esam audzināti par naudu nerunāt... Tāpēc nekavēšos nosaukt nepabeigtos darbus, starp kuŗiem pats pirmais un svarīgākais ir Saieta nams. Šobrīd tā izveidē ieguldīti jau ap 700 tūkstošiem eiro, taču sakarā ar to, ka celtniecības izmaksas pēdējos gados dažādu iemeslu pēc ir trīskāršojušās, par Saeimas piešķirto summu varējām vien ielikt pamatus, uzsliet sienas un uzlikt jumtu. Turklāt, lai iestiklotu ceturto sienu, nauda jau bija jāaizņemas. Līdz ar to ēka ir jāiekonservē un jācer uz ziedotāju, kā arī valsts naudu, lai to pabeigtu. Saieta nams dos iespējas rīkot konferences, jau esam parakstījuši vienošanos ar Aizsardzības ministriju par to, ka šeit darbosies jauniešu centrs, kur viņi apgūs jaunākās kiberaizsardzības prasmes. Tā būs arī vieta, kur Likteņdārza apmeklētāji varēs apmeklēt kapelu, kur būs iespēja mierīgi piesēst un ieturēt maltīti, un, saprotams, mūsdienu prasībām atbilstošas labierīcības.

 

Otrs nozīmīgākais posms – japāņu architekta Masuno iecerētais Lielais kalns. Pateicoties Latvijas Pašvaldību savienībai, tas ir nozīmīgi izaudzis apjomā, jo pašvaldības ziedoja naudu transportam, ar ko savest grants un citu materiālu kravas. Jāteic gan, ka iecerēto kalna apjomu esam samazinājuši, taču salas plakanajā virsmā tas  ir akcents –, pēc architekta ieceres, šai kalnā uzejot, tieši sākas ieiešana gaismā un nākotnē.

 

Tad – mazāki darbi, kā, piemēram, 2017. gadā izveidotā virtuālā Likteņgāte ar 12 pieturvietām, katra veltīta kādam no likteņgriežiem 20. gadsimta vēsturē. Šai stāstā galvenais ir cilvēks, tas, kā viņš piedzīvo un pārdzīvo šos griežus, kāda ir cilvēka pieredze. Katrā pieturvietā ir īsi stāsti par trim cilvēkiem, katru no citas sociālās grupas, bet ar tipisku likteni tā laika notikumu kontekstā. Šo gāti izejot, cilvēks var stāstus izlasīt savā viedtālrunī, arī planšetē, ko var paņemt Likteņdārza informācijas centrā. Gāte beigsies ar virtuālo Klusuma namu, un šai vietā 10. maijā atklāsim Piemiņas akmeni Sibirijas mātēm. Akmenī būs iekalti vārdi, ko man lūdza uzrakstīt Latvijas Polītiski represēto apvienība. Jutos ļoti pagodināta, bet vienlaikus arī sapratu, cik tas ir grūts uzdevums – dažos vārdos ietērpt to lielo pašaizliedzību, ar kādu mātes nosargāja savus bērnus. Tapa rindas: Māt, paldies, ka Tu man dāvāji dzīvību divreiz – pirmo, kad piedzimu, otro – kad neļāvi nomirt badā! Tavs Sibirijas bērns.

 

Likteņdārza pašā vidū ir arī Draugu aleja, kur īstenībā ikviens var iemūžināt savu un savu tuvinieku vārdu bruģakmenī, tādējādi ar visai nelielu naudas summu un tomēr atbalstot Likteņdārza tapšanu.

Jā, arī Draugu aleja ir jāturpina, šobrīd tajā ir vairāk nekā 26 tūkstoši granīta bruģakmeņu jeb trešdaļa no iecerētā. 3. maijā alejas galā atklāsim piemiņas vietu, kas veltīta Latvijas valsts dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī, gan arī tiem, kas nobalsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gada 4. maijā.

 

Likteņdārzā stalti slejas masti ar Latvijas karogiem – Austrālijas Daugavas Vanagu dāvana...

Un nesen saņemta priecīga ziņa no Kanadas – par kāda labvēļa mantojumu, kas novēlēts Likteņdārza attīstībai. Tas ir nozīmīgs dāvinājums, par ko atkal varēsim daudz padarīt, lai darbus pavirzītu uz priekšu. Vasarā atklāsim otru gājēju tiltiņu – šo pāri kanālim, kas ietek Daugavā. Tiltiņš būs pazīstamā sabiedriskā darbinieka Ulža Gravas piemiņas vieta, proti, pēc ģimenes vēlēšanās, par naudu, kas tika saziedota viņa bērēs – 9 tūkstošus eiro – ieguldīsim šai gluži konkrētajā izbūvē.

 

Par Likteņdārza darbiem jūs stāstīsit kārtējā ALAs kongresā, kur esat aicināta piedalīties.

Dienās, kad aizvadītajā gadā biju Amerikā, lai saņemtu godpilno Trumena-Reigana Brīvības medaļu, satikos ar ALAs priekšsēdi Pēteri Blumbergu un šīs organizācijas biroja vadītāju Marisu Gudro. Mūsu saruna vainagojās ar to, ka ALAs valde pieņēmusi lēmumu sākt ziedojumu kampaņu Likteņdārza atbalstam. Acīmredzot man izdevies pārliecināt, cik vērienīgs ir šis projekts, cik liela mēroga piemiņas vieta top šai salā uz likteņupes Daugavas. Un ASV latviešu kopienai, kas ir pati lielākā un pati turīgākā, šis projekts būtu tās klātbūtnes cienīgs.

 

12. Saeima paspēja pieņemt Likumu par Likteņdārzu. Ko tas nozīmē, vai arī gluži konkrētu financiālo atbalstu?

Esmu ļoti gandarīta par šo Likumu. Turklāt to atbalstīja visas koalicijas partijas, kā arī daļa no opozicijas. Skaitļos – par to nobalsoja 87 deputāti, viens atturējās. Likums par Likteņdārzu neparedz tiešu valsts financējumu, bet ļauj valdībai pieņemt lēmumus par financējumu no budžeta, ja tāds ir nepieciešams. Bet pats svarīgākais šobrīd ir tas, ka Likteņdārzam ir valsts aizsardzība, proti, mainoties valdes vai pašvaldības domes sastāvam, to nav iespējams privātizēt. Kokneses dome ir salas zemi nodevusi valsts īpašumā, līdz ar ko bez valsts piekrišanas tā ir neaizskaŗama. Un vēl jāteic, ka tik ievērojamu objektu kā mūsu Saieta nams, bez valsts atbalsta nemaz nevar uzcelt.

 

Pati esat Sibirijas bērns, jūsu atmiņu grāmata „Ar balles kurpēm Sibirijas sniegos” tulkota daudzās valodās. Vai pasaulē turpinās interese par šo jūsu stāstu?

Pavisam drīz tā nāks klajā e-grāmatas formātā spāņu valodā, kāda Indijas izdevniecība to gatavojas izdot tamilu valodā. Mans gandarījums ir galvenokārt par to, ka grāmatai bijusi un turpina būt noteikta loma pasaules iepazīstināšanā ar Latvijas traģisko likteni. Kad pirmais izdevums nāca klajā, biju ārlietu ministre, kas, saprotams, paaugstināja publikas interesi un deva iespēju plašai informatīvajai kampaņai, radās liela interese frankofonijas valstīs, Italijā, Vācijā u. c. Grāmata ir mans personīgais stāsts, bet es to nekādi nevaru izstāstīt bez vēstures, polītikas, šodienas – mans stāsts ir cieši saistīts ar Latvijas stāstu. Pēc žanra es to sauktu par dokumentālu eseju, kur literārie elementi savijas ar dokumentāliem faktiem. Man ir interesanti vērot, kā vēstures faktoloģiskais materiāls, gadiem ritot, pāriet mākslinieciskās izpausmēs, proti, pirmie 20 gadi ir faktu uzkrāšanas laiks. Tad strādā vēsturnieki, sociologi, polītologi, top milzīgi daudz pētījumu, kas veido pamatu, lai sāktos mākslinieciskā izziņa, kas savukārt ar mākslas tēlu spēj uzrunāt spēcīgāk, radīt empatiju. Spilgtākie piemēri latviešu mākslā šai ziņā ir Noras Ikstenas romāns „Mātes piens” un Viestura Kairiša filma „Melānijas chronika” (ko, starp citu, atbalstīja arī ALA). Tāpēc ir tik svarīgs tas darbs, ko dara Okupācijas mūzejs, vācot faktus, informāciju, kamēr vēl ir dzīvi liecinieki. Tāpat kā tas, ko dara režisore Dzintra Geka ar fondu „Sibirijas bērni”, ik gadus dodoties tālās un smagās kino ekspedīcijās uz izsūtījuma vietām.

 

Pati neesat bijusi?

Diemžēl ne, jo Krievijā esmu persona non grata, un pēc savām aktīvitātēm Eiroparlamentā, visticamāk, Krievijas durvis man turpinās palikt slēgtas.

 

Vēl par vienu no jūsu grāmatām - „Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza”. Kāds ir tās liktenis?

Šī ir grāmata par Tautas frontes laiku un Atmodu. Radās 10 gadus pēc tam, laikā, kad sāka iznākt pirmās grāmatas par to dienu vēsturiskajiem notikumiem. Mani sevišķi nokaitināja viena šīm grāmatām – rakstu krājums, ko izdeva bijusī Komūnistiskās partijas pētniecības institūta direktore Ļubova Zīle. „Pētniece” pat nebija vīžojusi aiziet uz Tautas frontes mūzeju vai Nacionālo bibliotēku pārbaudīt faktus, krājums ir pilns ar kļūdām. Ķēros pie savas grāmatas, strādāju divus gadus, un liels bija mans gandarījums, kad Tautas frontes „vadošais sešinieks” ar Daini Īvānu priekšgalā manam darbam deva visaugstāko novērtējumu: „Precīzi! Tā bija!” Atmiņa ir emocionāla, slīdoša, fakti ir jāpārbauda.

 

Grāmata ir iznākusi angļu valodā ar nosaukumu Song to Kill a Giant, bet īpaši gaidu pēc mēneša iznākam to franču valodā ar nosaukumu Chantons la liberté. Grāmatu iztulkoja mans dzīvesbiedrs, architekts Ansis Reinhards. Frankofonā pasaule atšķirībā no angliski runājošās ir mazāk informēta par Eiropas „Ziemeļu galu” ‒ viņiem Eiropa „beidzas” kaut kur pie Prāgas. Turklāt vēsturiskās gaitas rezultātā „frankofonajai” sabiedrībai komūnisma un sociālisma idejas šķiet gluži simpatiskas. Kad Franciju okupēja nacisti, tieši kreisi noskaņotie intelektuāļi bija tie, kas ar viņiem katēgoriski nesadarbojās, un šis „intelektuāļu kreisums” turpinās vēl šodien. Tāpēc ir tik svarīgi, lai būtu kāds autentisks avots, kas vēsta faktos balstītu patiesību par komūnisma noziegumu īsto apjomu.  

 

Kā zināms, nozīmīgām uzvarām vēsturē mēdz „piezīsties” cilvēki, kam ar to izcīnīšanu  ir maz sakara. Šai ziņā „iekārojams” ir vārds Atmoda, ko savas jaunās partijas nosaukumā paņēmusi Inguna Sudraba (No sirds Latvijai).

Diemžēl Atmodas vārds nav patentēts, respektīvi ir neaizsargāts, bet to polītiķi nedrīkst izmantot pat cēlu mērķu vārdā. Atmoda bija tik grandiozs process, kuŗā ikviens atmodināja pats sevi un kļuva brīvs, un tikai brīvs cilvēks varēja apzināties, ka jāatbrīvo Latvijas valsts. 

 

Ir pilnīgi bezkaunīgi piesavināties vārdu Atmoda un mēģināt ievilkt to šajā ķildu un maziskuma pilnajā polītikas pasaulē.