Lielie jautājumi, atbildes un patiesība
Sallija Benfelde    15.09.2020

 

 

Par medijpratību jeb prasmi atrast informāciju, to analizēt un atšķirt objektīvu informāciju no tendenciozas, dezinformāciju un arī melus no patiesības, rakstīts daudz. Tāpat arī par tiem galvenajiem jautājumiem, kuŗi ir aktuāli vai tiek aktuālizēti kāda vai kādu interesēs, tiek runāts un rakstīts visu laiku.

 

Neapšaubāmi joprojām „karstais jautājums” visā pasaulē ir Covid-19, bet Latvijā ik pa laikam tiek apspriests, cik laba vai slikta dzīve ir mūsu valstī.

 

 

Kā atšķirt melus no patiesības?

Pirmais jautājums, ko vērts uzdot sev pašam, ir – vai medijs ir uzticams? Protams, lielākoties gandrīz katram ir savs iemīļotais TV kanals, laikraksts vai žurnāls, kuŗu nemaz negribas vērtēt un domāt par to, cik patiesu informāciju tas izmanto un kuŗš ir patiesais labuma guvējs no medija darbības. Turklāt cilvēki par uzticamu bieži vien uzskata tieši to mediju, kuŗš pauž viņu uzskatus un negrib vētīt tā objektīvitāti un godīgumu pret lasītāju vai skatītāju. 

 

Ļoti svarīgi ir arī prast atšķirt ziņu no komentāra. Ziņās parasti ir minēti fakti par notikumiem, procesiem un viedokļiem. Ja tekstā ir arī paša autora viedoklis, tad tas ir komentārs, ne ziņa.

 

Tikpat svarīgi ir, vai tiek norādīts autors, atsauces uz pētījumiem, ziņu aģentūrām vai publikācijām citos medijos, kā arī vai reklāmas materiāliem ir norāde par to, ka tā ir reklāma un kas to apmaksā. Protams, visdrošāk ir sameklēt norādīto informācijas avotu un pārliecināties, vai tiešām tāds pētījums, ziņa vai publikācija ir. 

 

Ne mazāk būtiski ir tas, vai, piemēram, komentārā ir tikai emocijas, vai arī ir minēti fakti ar atsaucēm uz faktu avotiem.  Ja kādas personas raksturojumam vienmēr tiek izmantoti vieni un tie paši nievājošie vai cildinošie apzīmējumi, tas liek domāt, ka materiāls nav objektīvs. Tāpat arī jāpievērš uzmanība foto un video, jo nereti kāda notikuma foto tiek izmantots, illustrējot pavisam citu notikumu. Protams, kļūdas var gadīties, bet uzticams medijs to nenoliedz un atvainojas – piemēram, Baltkrievijas protestu pirmajā nedēļā, kad pret protestētājiem tika izmantoti arī ūdensmetēji, TV kanalā Current Time tiešraidē tika parādīta kāda fotografija ar bēgošiem cilvēkiem un diviem ūdensmetējiem, bet jau pēc stundas tiešraides vadītājs atvainojās un paskaidroja, ka šis foto „iemaldījies” no pavisam citas valsts un pilsētas. Ļoti iespējams, ka skatītāji to pat nebūtu pamanījuši, jo Baltkrievijas pilsētu ielās notika skarba izrēķināšanās ar miermīlīgajiem protestētājiem, tomēr žurnālistiem bija svarīgi saglabāt sava darba uzticamību.

 

 

Vai protam atšķirt „pasakas” no īstenības?

Pagājušajā gadā veiktais Latvijas Zinātņu padomes projekts „Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze” un Kultūras ministrijas 2017. gada Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījums ir ļāvis salīdzināt rezultātus un vērtēt medijpratību Latvijā.

 

2017. gada pētījumā atbilžu variantu “Es parasti spēju atpazīt, kuŗa informācija medijos ir uzticama un kuŗa tendencioza vai safabricēta” izvēlējās 40% respondentu. Pagājušajā gadā – 51%. Tāpat būtiskas izmaiņas notikušas attiecībā uz atbilžu variantu “es neesmu par to domājis”. 2017. gadā to bija izvēlējušies 27% respondentu. Pērn – tikai 9% aptaujāto. Joprojām gandrīz viena desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju par šo tēmu nebija aizdomājušies, un tikai puse jutās pārliecināti par to, ka spēj informāciju izvērtēt. Izrādās, būtiskas atšķirības redzamas, arī analizējot atbildes pēc respondentu izglītības līmeņa. Atbilžu variantu “Es parasti spēju atpazīt, kuŗa informācija medijos ir uzticama un kuŗa tendencioza vai safabricēta” ir atzīmējuši 56% respondentu ar augstāko izglītību un tikai 37% no respondentiem, kuŗiem ir pamatskolas vai nepabeigta vidējā izglītība.

 

Līdzīga situācija ir vērojama daudzās valstīs. Piemēram, saistībā ar Covid-19, ASV bāzētais pētījumu centrs “Pew Research Center” izpētījis, ka 71% respondentu bijuši informēti par teoriju, ka pandēmiju apzināti sarīkojusi pasaules elite. No šiem cilvēkiem aptuveni trešdaļa arī uzskata, ka tā vai nu ir, vai varētu būt patiesība. Savukārt  „American Journal of Tropical Medicine and Hygiene” pētījumā pierādīts, ka nepatiesa informācija par Covid-19 vairākos gadījumos novedusi pie cilvēku ievainojumiem vai pat nāves. Vienlaikus skepse par Covid-19 saglabājusies.

 

 

Kāpēc slēpjamies aiz meliem un sazvērestības teorijām?

Ne reizi vien jau rakstīts par to, ka cilvēkiem nepatīk situācijas, kuŗas nevar skaidri definēt, izrēķināt un ka bezspēcība rada dusmas. Apzinoties, ka ar apņēmību un labu gribu vien nav iespējams kaut ko radikāli mainīt, cilvēki ir ar mieru pieņemt kādu teoriju, kas apgalvo, ka neko nevar darīt, ka notiekošais ir bagāto vai pie varas esošo lielā vienošanās.  “Personiskā brīvība ir neaizskarama, klusēšana ir piekrišana, vienīgā bezriska vakcīna ir atteikšanās no vakcīnas kā tādas – ar šādiem un līdzīgiem saukļiem pēdējās nedēļās ielās izgājuši simtiem cilvēku dažādās vietās pasaulē. Šos cilvēkus vieno skepse par Covid-19 un tā izplatības laikā piemērotajiem ierobežojumiem,” sacīts LTV žurnālistes Annas Ūdres sagatavotajā sižetā. Šajā sižetā arī minēts domnīcas “Atlantic Council” pētnieks, Digitālās izpētes laboratorijas (DFRLab) līdzdirektors Lūkass Andrjukaitis LTV raidījumam “Pasaules panorāma” norādīja, ka konspirāciju teorijas par Covid-19 iespējams iedalīt vairākās katēgorijās. Pirmajā, viņaprāt, ietilpst absurdas un dažos gadījumos smieklīgas teorijas.

 

Piemēram, skaidrojums, ka Covid-19 neskars smēķētājus vai ka vakcinēšana nepieciešama, lai visus čipotu un līdz ar to kontrolētu. Otrajā katēgorijā ietilpst tās konspirāciju teorijas, kas vērstas pret konkrētām personām vai valstīm. Piemēram, skaidrojums, ka vīrusu izgudrojis Bils Geitss vai ka pie tā izplatīšanas vainojamas Amerikas Savienotās Valstis. Trešo kategoriju vieno dusmas pret sabiedrības tā saucamajām vadošajām aprindām – polītiķiem, žurnālistiem un zinātniekiem. Piemēram, pieņēmums, ka valdība cenšas ierobežot iedzīvotāju brīvības, attaisnojot savas darbības ar Covid-19 izplatību. Savukārt dezinformācijas pētnieks, kritiskās domāšanas pasniedzējs Mārtiņš Hiršs atzina, ka faktus par vīrusu apšauba visdažādākās sabiedrības grupas, tajā skaitā arī izglītoti cilvēki. Tas esot saistīts ar to, ka, parādoties tik daudz nepatiesai informācijai, kā tas ir Covid-19 gadījumā un kas ar interneta palīdzību izplatās īpaši ātri, vien retais nesāk apšaubīt faktus. Šādas šaubas, kā uzskata Hiršs, ir parādība, kas novērojama laikā, kad sabiedrībā parādījies kāds neizpētīts fenomens.

 

Jaunas, skandalozas ziņas parādās vai ik dienu, to patiesumu uzreiz nespēj izvērtēt pat speciālisti. Piemēram, 14. septembrī Dailymail.co.uk/MailOnline parādījās raksts “Chinese virologist who fled to the US after claiming Beijing covered up Covid-19 vows to publish evidence PROVING the virus is manmade - and claims even non-scientists will be able to verify the data”. Laiks, protams, rādīs, vai ķīniešu virusoloģes apgalvojums ir patiess un vai tas atceļ ierobežojumu nepieciešamību, bet šobrīd kopējo ainu tas skaidrāku nepadara.

 

Reizēm apgalvojumi saistībā ar vīrusu pirmajā brīdī izskatās pat ļoti ticami – piemēram, viena no “patiesībām”, kas pēdējā laikā klejo sociālajos tīklos Latvijā, ir apgalvojums, ka gripa nav mazāk bīstama, bet varbūt pat bīstamāka, jo no Covid-19, pret kuŗu nav vakcīnas, Latvijā līdz šīm miruši tikai 35 cilvēki, bet no gripas, pret kuŗu vakcīna ir, piemēram, pagājušajā gripas sezonā nomira 86 cilvēki. Teorijas piekritēji gan nezina vai negrib zināt, ka pret gripu, pēc oficiāliem datiem, vakcinējas kopumā tikai aptuveni 2 procenti Latvijas iedzīvotāju, un nedaudz augstāks vakcinēto procents, aptuveni 8 procenti, ir atsevišķās iedzīvotāju grupās.

 

 

Stāsti par slikto un labo valsti

Slikto stāstu vilnis par Latviju sociālajos tīklos atkal sāka velties drīz pēc tam, kad pēc prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā sākās miermīlīgo protestu vilnis. Tos pamanīja liela Latvijas sabiedrības daļa, jo tā ir mūsu kaimiņvalsts un arī biznesa partneris tranzītbiznesā. No tranzītbiznesa kopējā apjoma Baltkrievija aizņem aptuveni piektdaļu, kas iekšzemes kopproduktā (IKP) ienes aptuveni 2 procentus. Protams, tas nozīmē, ka Latvijā ir uzņēmēji, kuŗiem ir vienalga, vai Baltkrievijā pie varas ir diktators vai demokratiski ievēlēta persona. Latvijas valsts (tāpat kā Lietuva) ir gatava atteikties no sadarbības tranzītā, ja diktators Lukašenko noturēsies pie varas. Sociālajos tīklos sāka parādīties stāsti par labklājīgo un laimīgo Baltkrieviju.

 

Protams, tika “aizmirsts”, ka Baltkrievijas ekonomika pamatā dzīvo uz Krievijas rēķina un ka tā jau sen vismaz daļēji par neatkarīgu valsti vairs nav uzskatāma. Baltkrievijas parāds par dabasgāzi Krievijai šobrīd ir 238 miljoni dolaru, un Pasaules Banka ir atteikusi Lukašenko aizņēmumu 940 miljonu dolaru apmērā. Baltkrievijai ir valsts parāds – kopumā tas sasniedz gandrīz 18 miljardus eiro jeb 34,9% no IKP. Ārējais parāds ir 28,7% no IKP. Baltkrievijas lielākais aizdevējs ir Krievija, tā aizņemas arī no Ķīnas. Turklāt IKP uz vienu iedzīvotāju Baltkrievijā ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā Latvijā.  Jebkuŗā gadījumā – apgalvojumi, ka Baltkrievija ir labklājīga  un bagāta valsts ar augšupejošu ekonomika, ir meli un dezinformācija. Gluži tāpat kā stāsti par to, ka arī Latvijai būtu vajadzīga tāda “stingrā roka”. Tiesa gan, kopš zvēriskā izrēķināšanās ar demonstrantiem vairs nav noslēpums nevienam, arī tiem, kuŗi informācijas iegūšanai izmanto tikai sociālos tīklus, “stingrās rokas” apjūsmotāji ir pieklusuši.

 

Tādēļ galvenais stāstā par to, kas notiek, acīm redzot, ir prast atšķirt viedokļus, uzskatus un faktu interpretāciju no pašiem faktiem.