20.09.2012
Foto:
Ciemos pie Astrīdes Ivaskas. No kreisās: Latviešu dokumentācijas centra un Lielbritanijas latviešu archīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, dzejniece Astrīde Ivaska, grāmatas autore Anita Rožkalne.
Vispirms milzīgs paldies Anitai Rožkalnei par to, ka varu turēt rokās grāmatu par Astrīdi Ivasku, personību, kuŗa savā radošajā mūžā, pasaules uztverē un gaitās gājusi ceļu, kas pavisam maz līdzinās kādam citam bēgļu gaitu izstaigājušam trimdas rakstniekam.
Par Ivasku ne mirkli nevar sacīt ...tai laikā, tāpat kā citi latvieši... vai ...ejot iemīto trimdas latviešu taku..., vai ...kā daudziem, kas pieredzējuši dzīvi ārpus dzimtenes.... Viņas ceļš ir bijis ļoti atšķirīgs. Dzejniecei un dzejniecē pašā viss ir pakārtots viņas iekšējai esībai, viņas iekšējai sajūtai un ārpasaules uztverei. Un tāda Astrīde Ivaska ir vēl joprojām, bruņojusies ar savu pasauli, ar savām lietām, ar saviem cilvēkiem. Turklāt šim savam, runājot gan par pasauli, gan lietām, gan cilvēkiem, kritēriji ir augsti. Vai viņa ir kritiska un izvēlīga savās prasībās? Nekādā ziņā ne. Augsta ir Astrīdes Ivaskas vērtību skala, un grāmatas Lauva. Astrīde Ivaska autore to pauž skaidri un nepārprotami.
Ir virkne lielisku grāmatu, ko var izņemt cauri vienā elpas vilcienā, bet tā noteikti nav šī grāmata par Astrīdi Ivasku. Lauva lasāma lēni un pamatīgi - jāieskatās paskaidrojumos un atsaucēs, ir jāaplūko fotogrāfijas, turklāt - jāaplūko ilgi, jāpētī vaibsti, jāuztveŗ noskaņa, jāpētī fons, atkārtoti jāpārlasa paraksts zem bildes. Lauvu var lasīt ne-secībā. Tomēr labāk Lauvu būtu lasīt secībā, kaut arī tik un tā ik pa laikam atkal nāktos atgriezties noteiktos dzejnieces dzīves posmos, lai atrastu kopsakarības. Īstenībā jau to var darīt ar jebkuŗu grāmatu, bet ir tādas, kas ļaujas un tādas, kas ne. Lauva ļaujas.
Tikpat uzmanīgi, kā studējot, tāpat kā autore rakstījusi grāmatu, tikpat uzmanīgi, kā studējot, grāmata prasa sevi lasīt. (Varbūt atbilstīgāk būtu sacīt studēt?) Anita Rožkalne ir uzzīmējusi ārkārtīgi detalizētu un skaidru dzīves bildi. Proti, tādu pašu kā grāmatā attiecīgajās fotogrāfiju lapās katru iestrādāto konkrēto attēlu. Tikai atbilstīgi savai vizuālajai līdziniecei autore to izteikusi vārdos un izteikusi precīzi.
Un gluži kā likteņa ironija - Astrīdes Ivaskas dzīves gājumu pavisam droši var salīdzināt ar romānu vai gaŗstāstu, ja vien tas neizklausītos banāli. Tomēr nevar neievērot, ka Astrīdes dzīve ir veidojusies pēc prozas darbos bieži izmantotā gredzena principa. Galvenā varone iet līču lokus caur pasaules pagalmiem un beigu beigās atgriežas tai pašā vietā un tai pašā situācijā (Latvijā, Rīgā), kuŗā darba autors (te Liktenis) to ielicis grāmatas (te Dzīves) sākumā. Tikai tagad tai ir cita kvalitāte.
Grāmatas autore nav nedz centusies, nedz vēlējusies noslēpt savu aizkadra darbu. Un nav arī vajadzīgs, ja vien reizēm tā pārbagātība mazliet nenovirzītu lasītāja uzmanību sānis un brīdi pa brīdim neuznāktu vēlme kādam gabalam pārskriet pāri paviršāk vai pat izlaist to pavisam. Grāmatas izkārtojums un plūdums tomēr daļēji disciplīnē, un acīm pārskrietais gabaliņš, piemēram, par zirgu izrāžu vēsturi, minot un aprakstot to aizsākumus 1572.gadā, tomēr prasās izlasāms. Grāmatā tikpat labi šī vai cita padziļināta skaidrojuma varētu arī nebūt. Tas, ka zirgi drīz vien aizmirsīsies, par gadskaitļiem nemaz nerunājot, droši vien nebūs liela bēda, jo tas, kam jāpaliek, paliks. Un tā ir Astrīdi raksturojoša aizraušanās, viena no daudzajām viņas interešu loka iezīmēm. Šādi skaidrojumi atrodami pie katra dzejnieces sastaptā cilvēka, vai nu tā ir Gerāra kundze, kuŗas vecmāmiņa bijusi pirmā sieviete indiāņu seminolu cilts virsaite, vai Nobela prēmijas laureāts dzejnieks Odisejs Elītis.
Anitas Rožkalnes savāktais izejmateriāls Lauvai patiesi ir bagātīgs, informatīvais uzkrājums - milzīgs. Grāmatas faktu pamatā, tostarp arī daudzi iestrādātie citāti, ir Astrīdes vīra dzejnieka Ivara Ivaska dienasgrāmata, Astrīdes vēstules draudzenei Selgai, recenziju teksti, dzimtas koka apraksts, samērā īsā, bet tik nozīmīgā pašas dzejnieces rakstītā apcere par sevi trimdā izdotajā grāmatā Pašportreti. No šīs grāmatas Rožkalne izvēlējusies epigrammas pirmajām piecām nodaļām, ieskaitot Priekšvārdu. Gribas pat sacīt, ka daļu šīs grāmatas uzrakstījusi pati Astrīde Ivaska. Par dzejnieces ieguldījumu te varētu uzskatīt ne tikai grāmatā ievietotos un analizētos dzejoļus un dzejprozu, bet arī viņas atbildes Anitai Rožkalnei, kuŗas Astrīde sniegusi, kad abas ne reizi vien tikušās dažādos dzejnieces dzīves posmos. Lūgums nepārprast, es nekādā ziņā te nerunāju par nepieminētu līdzautorību, gluži pretēji, izsaku komplimentu Rožkalnei, kas šādi ir veiksmīgi panākusi dzejnieces tiešu un jūtamu klātieni grāmatā. Pat vairāk, ir jaušama teju vai Astrīdes Ivaskas sejas izteiksme, atbildot uz vienu vai otru intervētājas jautājumu. Tas jūtams arī tad, kad autore skaŗ rakstnieces dzīves visprivātāko pusi. Taktiski, tomēr pavisam noteikti Anita Rožkalne ļauj nojaust Astrīdes un Ivara attiecību ietekmi dzejnieces daiļradē, arī tad, kad Ivara vairs nav.
***
Teikšu uzreiz grāmatas virsraksts man neliekas atbilstīgs. Šķiet, arī pati Astrīde Ivaska būtu gribējusi ko citu. Grāmatas nobeigumā Anita Rožkalne apraksta nosaukuma izvēli, tomēr Lauva kā simbols raisa noteiktas asociācijas, un šīs asociācijas ir visai grūti savienot ar Astrīdes Ivaskas veikumu rakstniecībā. Dzejnieces personībā neapšaubāmi ir saskatāmas dažas lauviskas iezīmes, toties itin nekāda lauviskuma, manuprāt, nav viņas daiļradē. Pirmo reizi visa apjomīgā darba lasīšanas laikā tieši pēdējās grāmatas lappusēs rodas sajūta, ka autore pati nav pārliecināta par grāmatas nosaukuma izvēli.
Un otrs, kas lasītāju izsit no sliedēm, ir 247. lappuse.
Mēneša beigās, atkal braucot cauri Helsinkiem, Londonai, Amsterdamai un Roterdamai, Astrīde un Ivars, pateicoties izmaiņām vai kļūdai lidojumu sarakstā, pirmoreiz nonāk Īrijā. Tā ir Dublina Ziemeļīrijā.
Ja raugāmies ğeogrāfiski, tad Dublina nekādi nesanāk Īrijas ziemeļos, un tas vēl būtu sīkums, teiksim, neprecizitāte vai ieviesusies kļūdiņa. Toties, ja paraugāmies uz Ziemeļīriju kā problēmapgabalu, kur vēl joprojām īru republikāņu pēcteči, tagad Real IRA, cīnās ar britiem par territorijas atgūšanu, tad šajā salas daļā ievietot Īrijas galvaspilsētu nudien nebija labi.
***
Kāpēc vajadzētu iepazīt Astrīdi Ivasku? Tāpēc, ka Astrīde Ivaska latviešu literatūrā ir tā personība, par kuŗu nav pietiekami daudz rakstīts, bet kuŗa pati ir rakstījusi ražīgi un vairākās valodās. Tāpēc, ka Astrīde Ivaska arvien ir sabiedrības dvēsele, bet nav mutuļojusi šīs sabiedrības centrā. Tāpēc, ka viņa ir meklējusi savu miera ostu vairākās valstīs, bet miera osta ir palikusi bērnībā. Un tāpēc, ka Astrīde baidās būt garīgi mēma, bet viņas dzīvē ir bijuši gaŗi klusuma periodi.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
