Latviešu vokālās kamermūzikas svētki Mazajā Mežotnes pilī
Ligita Kovtuna    31.08.2021

 

 

27. augusts Latvijā bija rudenīgi pelēka un lietaina diena, kas tomēr neatturēja mūzikas cienītājus doties uz Mazo Mežotnes pili Lielupes krastā pie Bauskas, kur jau desmito gadu ir koncertu mājvieta mūsu pasaulslavenā skaņraža Pēteŗa Vaska fondam.

 

Pils saimnieki Regīna un Andris Deičmaņi ir radījuši vizuāli un estētiski pievilcīgu vidi, kur brīnumainā kārtā pievienojušās arī akustis­kās kvalitātes – salīdzinoši nelie­lajā pilī, jau to restaurējot, atklā­ju­sies īpaša sinerģija starp skaņu    un telpu, ko saklausīja šeit  iera­dušies mūzikas speciālisti. Būda­ma māksli­niece, tēlniece, un uzņēmēja, Regīna Deičmane uzbū­ra vizuālo ainu, kur vieta mākslas plenēriem un mūzikai, Andris, būdams uzņēmējs praktiķis, šo kultūrvietu īstenoja dzīvē. 

 

Kad pirms desmit gadiem Pēterim Vaskam tapa ideja par fonda izveidošanu, šo cilvēku ceļi satikās, un Mazā Mežotnes pils sāka skanēt. Te vietā arī stāsts par vēsturisko Steinway & Sons flīģeli, kas, šopavasar restaurēts, cienīgi piedalās augstākās raudzes koncertos ar pašmāju un ārzemju mūziķiem. Bet par to vēlāk.

 

Lietainajā piektdienas, 27. augusta vakarā šeit skanēja latviešu kamermūzikas krāšņākais mantojums, kā arī jaunlaiku autoru sacerējumi un interpretācijas, un, protams, P. Vaska fonda jaundarbu pasūtinājumi, tātad – skaņdarbi, kas tapuši kā šī fonda ieceres un misijas rezultāti. Šogad klausītāju vērtējumam tika nodoti divi jaundarbi – Edgara Raginska “Zvaniķa sapnis” čellam un klavierēm, ko atskaņoja pianists Mārtiņš Zilberts un čelliste Dace Zālīte-Zilberte, un Raimon­da Tigula “Pasaule staro” – ar Juŗa Kronberga nedaudzajiem, bet ietilpīgajiem vārdiem, ko izdzie­dāja basbaritons, viņš arī mūsu Nacionālās operas direktors Egils Siliņš. 

 

“Skaņdarbu komponēju, domājot par Egila Siliņa balsi,” sir­snīgā atklātībā teica komponists. “Tas, ko Juris Kronbergs raksta, ir – cilvēks staro. Starot – tas ir absolūti garīgs fenomens. Tas ir dzīves lie­lākais izaicinājums: dzīvot, lai starotu. Kaut kas šajā laikā, ko esam pārdzīvojuši aizvadītajā gadā, radīja sajūtu,   ka cilvēcē notiek garīgs process. Daba turpina dzīvot, kaut arī cilvēce  ir drusciņ apstā­dināta. Šī pauze, manuprāt, palī­dzēja daudziem saprast īsto vir­zienu savā paša garīgajā ceļā.”

 

Šajā filozofiskajā noskaņā arī noslēdzās koncerts, kas bija sācies ar pārsteigumu, kad iznāca mecosoprāns Zanda Švēde krāšņā autentiskā tautastērpā un klausītājiem piedāvāja Valta Pūces tautasdziesmu apdari “Tālu, tālu aiz jūriņas”, Andreja Jurjāna “Pūt, vējiņi!” apdari un vēl Jāzepa Vītola un Aspazijas “Mirdzas dziesmu”- “Mēness starus stīgo...”

 

Jāzepa Vītola četras klasikas kanona dziesmas, tostarp “Aizver actiņas un smaidi” dziedāja Egils Siliņš, pārliecinot, ka šovakar tiešām ir latviešu kamermūzikas svētki.

 

Čelliste Dace Zālīte-Zilberte koncerta pirmo daļu pabeidza ar metra Pēteŗa Vaska II daļu Adagio no 2. koncerta “Klāt­būtne” čellam un stīgu orķestrim, šovakar gan duetā ar pianistu Mārtiņu Zilbertu. Viņš arī šī koncerta programmas sastā­dītājs, kam liela patei­cība gan par latviešu kamermūzikas pērļu godināšanu, gan koncerta programmu, precīzāk sakot – dramaturģiju.

 

Koncerta otrajā daļā, ko ievadīja E. Raginska “Zvaniķa sapnis” čellam un klavierēm – mistikas apvītais skaņuraksts starp šķitumu un īstenību, atkal skanēja “pārbaudītas vērtības”, – Emīls Dārziņš un Alfrēda Kalniņa “Brīnos es” Egila Siliņa sniegumā. Un kā kārtējais pārsteigums – Jāņa Ķepīša “Neuzticīgā čigāniete”ar temperamentīgās Mirdzas Ben­drupes dzeju. Negaidīts, tāpēc vēl jo vairāk neaizmirstams. Tāpat kā abu operzvaigžņu duets piedevās.

 

Zandas Švēdes vokālā pedagoģe, leģendārā vokālā skolotāja Gaida Ungure saviem audzēkņiem ir teikusi: “Dziediet Latvijas himnu, dziediet tā, ka tā nakts laikā ir asinīs. Lai arī kādi laiki  nāk pār mūsu galvām, mūsu mazās nācijas pamatus nevajag aiz­mirst.” Apmetusi karjeras lokus no Valmieras caur Frankfurti, Kanzassitiju, Sietlu, Sanfrancisko, Ņujorku, viņa ir tepat Latvijā, kā teiktu literatūras klasiķis Gunars Janovskis, “ar visiem saviem ka­­rogiem.” Piebildīšu – Regīnas Deič­manes aicināta.

 

Un vēl par Mazās Mežotnes pils flīģeli. Steinway & Sons 1935. gadā darinātais flīģelis savulaik piederējis komponistam Maksim Goldinam. 

 

Pianists Harijs Bašs: “Kad pirmoreiz ierados koncertēt šai pilī, uzreiz flīģeli atpazinu, jo tam ir raksturīga, unikāla skaņa. Tas nav modernais Steinway – šis ir daudz skanīgāks, tembrāli citādi būvēts tālajā 1935. gadā un lieliski iederas vecos mūros. Man šis in­­struments ļoti patīk, tāpēc labprāt braucu šeit spēlēt. Ikviena telpa – vai tā būtu pils vai muiža – atdzī­vojas, ja tajā skan mūzika. Un vēl liela “pievienotā vērtība” ir tā, ka saimnieki mīl un saprot mūziku.”

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem