Kokle ir mana misija
   03.05.2012

Foto: Latvīte Podiņa Kokļu dienās „Latgaļu sātā”

Intervija ar Latvīti Podiņu

- Kad tu iepazinies ar kokli?
Tas bija 6 – 7 gadu vecumā, Cesvainē. Vidusskolā bija pulciņš, to vadīja Anete Vestmane, un man ļoti iepatikās. Tad es nonācu Madonā, kur pabeidzu Madonas mūzikas skolu. Tad arī izdomāju, ka varētu turpināt mācīties mūziku – tieši tas, kas man patika. Man padevās arī matemātika, bet izdomāju, ka viss radošais mani piesaista vairāk nekā „plika” matemātika. Tad aizgāju uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu, kur pabeidzu koncertkokles klasi. Savukārt pēdējā studiju gadā aizbraucu „Erasmus” programmas ietvaros uz Somiju.

- Tu spēlēji tā saucamo koncertkokli. Kad tu paņēmi rokās etnogrāfisko kokli?
Etnogrāfiskā kokle man bija sapnītis jau no mūzikas skolas laikiem, tad, kad darbojos Madonas folkloras kopā un daudz braucām   uz dažādiem festivāliem, arī „Iļģus” biju redzējusi. Tā kokle mani ļoti uzrunāja. Pie mums atnāca Aivars Zariņš ar etnogrāfisko kokli. Es zināju, ka man jāmācās arī lielā kokle, un tajā laikā tikai vēl meklēju etnogrāfisko kokli.

- Kādas „attiecības” Mūzikas akadēmijā ir starp etnogrāfisko kokli un koncertkokli, kāda ir pasniedzēju attieksme?
Man visu laiku bija doma, ka abas kokles vajag apvienot. Visiem stereotipi ir iesēdušies tik dziļi, ka pat studenti ir kategoriski. Vieni uzskata, ka lielā kokle ir cītara un ko tur vispār var nospēlēt, ka tā ir „koncertbundža”’, bet savukārt tie, kas spēlē lielo kokli, saka – ārprāts, kas tā tāda mazā kokle, tur neko nospēlēt nevar, tikai tautas mūzikas instruments, ar ko var akordus piespēlēt. Arī pasniedzēju vidū ir tāda attieksme.

- Tad tu nonāci Somijā, kur attiecības ar etnogrāfisko kokli ir pavisam savādākas. Kādas ir tavas Somijas atziņas?
Tas man īstenībā tikai spēku deva vēl vairāk, jo pēc vidusskolas es sāku pati mācīties etnogrāfisko kokli. Tad mūzikas akadēmijā biju sākusi komponēt mūziku, iesaistot etnogrāfisko kokli akadēmisko kokļu ansamblī. Man visu laiku bija doma, ka vajag, tā bija kā misija , jo biju abās pusēs. Somija man deva vēl lielāku spēku tāpēc, ka es tur redzēju viņu attieksmi. Es izvēlējos spēlēt lielo koncertkokli, jeb koncertkanteli. Somijas mācību iestādēs apgūst abas kokles.     Etnogrāfiskajai kantelei  ir liela nozīme, jo tik daudz materiāli savākti un tur tiešām var izpausties. Sibēliusa mūzikas akadēmijā ir vesela folk-nodaļa, kur apgūst etno dziedāšu no pasaules malām, gan mazo kanteli un citus tautas mūzikas instrumentus. Tas viss notiek ļoti profesionāli.

- Atgriežoties Latvijā, pēc kāda laika nodibināji domubiedru grupu „Vētras saites”, kur sāki spēlēt elektrisko kokli. Kā tu nokļuvi līdz elektriskajai koklei?
Tas arī ir pateicoties Somijai. Somijā es redzēju ļoti daudz eklektiskos instrumentus – gan lielo koncertkanteli, kas bija pilnīgi elektriska, gan mazās piecu stīgu kanteles. Tur ir tā, ka no 5 gadiem mazie kantelisti var izvēlēties elektrisku instrumentu un pieslēgt pie pastiprinātāja, spēlēt ar madiatoru – izpausties. Ja viņi negrib sākt ar ģitāru, tad viņi var sākt ar kanteli. Ir pat veselas grāmatas izdotas, kādos veidos var spēlēt to mazo, elektrisko kanteli.

- Tava elektriskā kokle bija pirmā Latvijā, kas to varēja izgatavot?
Es mazliet pašpikoju no somiem, jo vēlējos tautas instrumentu, kas būtu elektrisks. Laimai Jansonei bija pazīstams meistars Jānis Rozenbergs, kas bija uztaisījis elektro-akustisku instrumentu. Tas nebija akustisks, bet bija iebūvēta maza kastīte, no kuras varēja pastiprināt koklei skaņu. Es gribēju pilnīgi elektrisku, tā kā elektrisko ģitāru. Es viņam palūdzu, un viņš 2 gadu laikā uztaisīja elektrisko kokli. Dzīvē tā sanāca, ka Ģirts Pavēnis piedāvāja spēlēt elektrisko kokli kopā ar ģitāru, un mēs pieaicinājām arī Jāni Cīruli, kas spēlē džambas. Un kā trio mēs pirmo reizi uzstājāmies Ineses Kalniņas foto izstādē Valmierā. Nu jau mēs spēlējam divarpus gadus, un tagad mums ir mērķis, izdot albumu, kas būtu multimediāls. Vēl domājam par nosaukumu, bet visdrīzāk tas būs „Vētras saites”.

- Kas ir labākie etnogrāfiskās kokles spēlētāji Latvijā?
Vispirms Laima Jansone, no kuras es arī esmu daudz mācījusies. Viņa daļu iedvesmu ir smēlusies  no Valda Muktupāvela, kurš arī ir ļoti spēcīgs koklētājs. Ļoti lielu ietekmi mēs visi jaunie koklētāji esam ņēmuši no Birutas Ozoliņas, Māra Muktupāvela, kas „Iļģos” spēlē. Pašlaik ir parādījušies ļoti daudzi koklētāji, nevar īsti pateikt, kurš ir labākais.

- Cik Latvijā, tavuprāt, ir kokļu meistaru?
Etnogrāfiskās kokles domāju izgatavo ne vairāk kā desmit meistari. Ir izveidojies uzskats, kādai ir jābūt labai koklei, un nav ļoti daudz tādu, kas to var izdarīt.

- Daudzi saka, ka labākās kokles ir savulaik Donāta Vucina gatavotās. Kāpēc?
Tā kā es piedalījos nesen konkursā Somijas, tad es ļoti labas atsauksmes dzirdēju par savu instrumentu – Donāta Vucina kokli – tieši skaņas ziņā, un tas arī ir tas bonuss, ka viņa skan jebkurās rokās. To grūti pateikt, kāpēc tā ir, tas ir viņa rokraksts. Viņš ir mācējis taisīt. Es neesmu meistars un to ir grūti pateikt, kā arī neesmu nevienam meistaram ļāvusi taisīt vaļā kokli un pētīt.

- Ko tu dari pašlaik, tu pasniedz mūziku?
Jā, es divās mūzikas skolās pasniedzu lielo koncertkokli, un vēl man ir astoņi privātskolnieki, kam es pasniedzu etnogrāfisko kokli.

- Kas ir šie cilvēki, kas nāk pie tevis mācīties?
Tie pārsvarā ir cilvēki pēc 30, absolūti dažādu profesiju pārstāvji – veikalu īpašnieki, frizieri, gleznotāji, ģimenes cilvēki, un viņi ir nonākuši pie tā, ka ļoti vēlas spēlēt kokli, viņiem patikusi tā skaņa. Kāda sieviete pateica, ka viņa ļoti gribētu iemācīties mazo arfu, bet tad padomāja, ka nē – mums latviešiem arī ir ļoti fantastisks instruments, un tā ir kokle, kas arī ļoti līdzīgi skan. Pārsvarā cilvēki, kas nāk, viņi vēlas „atpūsties mūzikā”, arī kaut ko iemācīties, radoši izpausties un labi pavadīt savu laiku.

- Tu teici, ka tev patīk eksperimentēt ar kokles skaņām, tu raksti mūziku?
Rakstu mūziku koncertkoklēm, tieši ansambļiem, bet man ļoti patīk improvizēt un meklēt skaņas uz etnogrāfiskās kokles, dažādi eksperimentēt ar skaņām, atrast visdažādākās instrumenta iespējas.

- Kur, tavuprāt, etnogrāfiskās kokles kustība iet? Vai tā ir haotiska vai mērķtiecīga? Kāpēc tik maz Latvijā māca etnogrāfisko koklēšanu?
Par mācīšanu ir tā, ka ir daži cilvēki, kas māca, bet daudziem ir uzskats, ka to jau pats var iemācīties, un tāpēc nav mērķtiecīga apguve skolās. Ļoti uzteicami ir tas, ka ir koklētāju saieti, piemēram, par godu Donatam Vucinam, un nevajadzētu šo tradīciju mest malā, bet censties attīstīt.
Man pašai arī ir tāds princips – lielo kokli var mācīt bērniem mūzikas skolā, bet etnogrāfisko kokli vajadzētu mācīt tad, kad esi jau pieaudzis cilvēks, jo tas ir tāds instruments, kas nav manuprāt nav priekš bērniem. Bērniem vajag tādu ar plašākām iespējām, bet etnogrāfiskā kokle ir meditatīvs instruments, un to ir jāspēlē caur savām izjūtām. Bērnam vēl to izjūtu nav, bet es esmu maziem bērniem spēlējusi – viņiem sākumā ir interese par  skaņu, taču viņiem ir vajadzīgas pilnīgi radikālas iespējas, viņiem patiks skaļāki instrumenti, kā klavieres, akordeons.

- Kas ir tavas dzīves lielākie sasniegumi spēlējot  kokli?
Man katra reize ar etnogrāfisko kokli ir īpaša, jo man instruments ir nācis  kā teicienā, ka kokle tiek gatavota kāda mirušā piemiņai, un arī man kokle nonākusi tuvam cilvēkam aizejot.
Kad es spēlēju uz skatuves vai kādam cilvēkam, es veltu skaņdarbu arī aizgājējām, un katra reize ir īpaša.”

- Kāds ir tavs lielākais mērķis ko vēlētos ar koklēšanu sasniegt? Piedalīties kādā lielākā festivālā, kaut ko noorganizēt...?
Kad es mācījos vidusskolā, es daudz sapņoju par elektrisko kokli. Mani mērķi pašlaik ir piepildījušies. Mana misija ir tāda, ka es vēlos instrumentu maksimāli popularizēt. Vēl gribētos pieaicināt dizainerus, lai kokle būtu spilgta un pieejama visiem; gribētu stāstīt, runāt un rādīt, lai cilvēki būtu informēti.

Jauno Laiks