Kāpēc latvieši dzied korī?
Diasporas koŗu virsdiriģents Ivars Cinkuss intervijā Ligitai Kovtunai    26.04.2022

 

 

Ko tas nozīmē – būt diasporas koŗu virsdiriģentam?

Īstenībā vēl pētu, ko tas nozīmē... Labi zinu, ko nozīmē būt reģionālajam virsdiriģentam, jo pats šajā laukā esmu strādājis: joprojām esmu Rīgas vīru koŗu virsdiriģents, esmu bijis arī Ventspilī, Ziemeļvidzemē. Zinu, ko no manis sagaida un kas man jādara. Esmu arī daudz darbojies ar Austrālijas latviešu koŗiem. Galvenais - man jāvirza savs darbs tā, lai pasaules tautiešu koŗi būtu labi sagatavoti lielajiem – jubilejas Dziesmu svētkiem Rīgā, 2023. gada vasarā.

 

Šo pienākumu esmu uzņēmies kopš aizvadītā gada oktobŗa un esmu priecīgs, ka šāds amats – būt par diasporas koŗu virsdiriģentu ir izveidots. Iepriekš nekad tāds nav bijis, tāpēc arī jāmeklē veidi un ceļi, kā to izdarīt. Pats biju starp tiem, kas šo ideju aktīvi atbalstīja, turklāt manā pieredzē bijuši daudzi braucieni uz Austrāliju, arī uz Ameriku, Viduseiropu, sniedzot meistarklases un gluži praktiski strādājot ar koŗiem. Līdz ar to arī esmu sapratis, ka mūsu – virsdiriģentu uzdevums ir „savilkt” kopā pasaules latviešu sabiedrību vienotā Dziesmusvētku kultūras telpā. Ja jau mums ir virsdiriģenti Alūksnē, Liepājā un visur citur Latvijā, kāpēc lai nebūtu Briselē, Austrālijā, Skandinavijā? Šo pienākumu – strādāt ar vairāk nekā 40 diasporas koŗiem uzticēja man vienam. Jāteic gan, ne visi šie koŗi ir lieli, „klasiski”, ir kori, kuŗos dzied, piemēram, deviņas meitenes un viens puisis. Turklāt šie koŗi, īpaši Eiropā, it ļoti mainīgs lielums – tiem pievienojas jauni dziedātāji no Latvijas, cilvēki maina dzīvesvietas. Austrālijā un Amerikā diaspora ir „stabilāka”. 

 

 

Luksemburgas „Meluzīna” gan ir „stabils” lielums...

Jā, šis koris pastāv jau 10 gadus, dziedātāju skaits sasniedz 40, turklāt vīru rindās dzied daudz nelatviešu, mūsu meiteņu dzīvesbiedri, kuŗi atbalsta savas sievas viņu latviskajās aktīvitātēs. Tur ir slovaki, beļģi, franči, vācieši, ir tādi, kas jau runā latviešu valodā, un it visi uzskata, ka latviešu koŗu kultūra ir unikāla un atbalstāma. „Meluzīnas” piemērs apliecina, ka mūsu kultūra pievelk cittautiešus. Luksemburgā mītošie latvieši īstenībā dara svētīgu darbu Latvijas tēla nešanā pasaulē un pierādot, cik mūsu koŗu fenomens ir pievilcīgs un interesants. Svešzemnieki brauc un piedalās mūsu Dziesmu svētkos, caur kultūru tiek integrēti mūsu sabiedrībā. Ja šo “latvisko kodu” attīstītu arī citās jomās, mēs panāktu ļoti augstu poziciju ne vien kultūras, bet arī ekonomikas jomā – tāda ir mana pārliecība.

 

 

Kā tu sazinies un strādā ar Amerikas un Kanadas koŗiem?

Runājot par sazināšanos, protams, nākas lietot arī svešvalodas, bet pamatos saziņa notiek latviešu valodā. Atļaujos arī domāt, ka esmu izpratis dažādas mentalitātes, kas mēdz būt ļoti atšķirīgas, un tas attiecas ne vien uz cittautiešiem, kuŗi dzied latviešu koŗos – atšķirīgi ar arī Austrālijas un Amerikas tautieši, kas savukārt atšķiras no Latvijas latviešiem, kas savas dzīves gadus vada, piemēram, strādājot Luksemburgā. 

 

 

Esmu novērojusi, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši ir lielā mērā pārņēmuši, uzsūkuši sevī mītnes zemes ļaudīm raksturīgas īpašības.

Jā, gan, tāpēc tas jāņem vērā arī saziņā ar cilvēkiem. Arī, aizbraucot uz Latgali, tu runā ar cilvēkiem mazliet citādi nekā, teiksim, Liepājā. Ko tad runāt par cilvēkiem ārzemēs – visi latvieši, no Melburnas līdz Sanfrancisko, nevar būt pilnīgi vienādi. Bet – mēs visi esam latvieši, un kā diasporas virsdiriģents gribu nostiprināt to filozofiju, ka mēs visi dzīvojam vienā – latviešu kultūrtelpā. Visi! Mums nav „Amerikas latviešu kultūra”, nav „Austrālijas latviešu kultūra” – tās var būt atšķirīgas dažos segmentos, bet mērķi jau ir vieni un tie paši. Mūsu sarunas aspektā mērķis ir lielie Dziesmu svētki.

 

 

Cik liels skaits diasporas koŗdziedātāju ieradīsies lielajos svētkos?

To vēl grūti aplēst, bet varu pateikt Latvijas koristu skaitu – apmēram deviņi tūkstoši, pēc tām ziņām, ko pirms mēneša saņēmām no reģioniem. Mēs vēl neesam sapratuši, kas ar koŗiem noticis pandēmijas laikā, varbūt kādi vispār beiguši pastāvēt, jo kopmēģinājumu jau nav bijis. Manis nosauktais cipars ir mazs, ļoti mazs, bet, ņemot vērā, ka nākamais būs Dziesmu svētku gads, ceram uz atplaukumu. 

 

 

Koŗu repertuārs ir ļoti augstas mūzikālās raudzes, kam, saprotams, nepieciešama cītīga gatavošanās, daudzi mēģinājumi. Kā, pēc tavas pieredzes, iet ar repertuāra apguvi?

Diemžēl esam pazaudējuši divus gadus gatavošanās laika, kas ietveŗ ne vien repertuāra apguvi, bet arī pārbaudes skatēs. Piebildīšu – šīm skatēm nav nekāda sakara ar dziedātāju sacensību un nebūt ne ar atstādināšanu no piedalīšanās Dziesmu svētkos, nē! Sacensība ir „koŗu kari” svētku laikā, kur Rīgā sacenšas labākie koŗi, kas izturējuši „sietu”, lai tiktu piedalīties „koŗu kaŗos”. Tie savukārt ir mūsu koŗdziedāšanas profesionālisma pārbaude, kas palīdz noturēt mūsu koŗu kultūras augsto līmeni pasaulē. 

 

Kārtējās skates ir repertuāra apguves pārbaudes – to vēlreiz vēlos uzsvērt. 

 

 

Vai arī diasporas koŗi var piedalīties šajos kaŗos?

Kāpēc gan ne, ja vien viņiem ir atbilstošs līmenis. Tas ir profesionāls konkurss, un nevienam nav liegta iespēja tajā piedalīties. Speciāla komisija, pamatojoties uz to, kā koris sevi parādījis skatēs, uzaicina piedalīties. Savukārt korim ir tiesības nepiedalīties. 

 

Kopš 2018. gada ārzemju latviešu koŗiem ir iespēja iesniegt videoierakstus, pēc kuŗiem tad arī piecu žūrijas locekļu komisija izsūta uzaicinājumu. 

 

 

Kā diasporas koristi gluži praktiski apgūst repertuāru, turklāt apstākļos, ka ne tikai lielie attālumi liedz satikties mēģinājumos? 

Tīmeklī ir pieejami mācību audio materiāli, ko sagatavojuši speciālisti Nacionālā kultūras centra paspārnē. Ikvienas balss dziedātāji var lejuplādēt atbilstošo paraugu un mācīties, dziedot līdzi. Esmu novērojis, ka, pošoties uz mēģinājumiem, koristiem ir ļoti augsta motīvācija savu balsi iemācīties. 

 

Vai ar „audiomācīšanos” nav par maz? Der taču zināt, kā strādāt ar balsi, kā nolasīt nošu rakstu un daudzas citas teorētiskas gudrības. Nacionālajā kultūras centrā „iestrēgusi” kādas vērtīgas grāmatas izdošana – Latvijas koŗu patriarcha Daumanta Gaiļa „Koŗa dziedātāja rokasgrāmata”, ko papildinājis un uzlabojis viņa dēls Aivars Gailis, praktizējošs, pieredzējis koŗdiriģents.

Zinu šo grāmatu, šāds metodiskais materiāls ir vajadzīgs, un jo īpaši tas būtu noderīgs jaunajiem diriģentiem. Galvenā mūsu diriģentu kalve ir Latvijas Mūzikas akadēmija, un, pēc manas pārliecības, tieši tai vajadzētu stimulēt šīs grāmatas izdošanu. Es pats savā darbā esmu to izmantojis, īpaši semināros. Aivars Gailis ir padarījis vērtīgu darbu, raugot iepludināt Daumanta Gaiļa grāmatā jaunākās vokālās metodikas. Par nenoliedzamu vērtību šai maestro Gaiļa darbā es uzskatu caurviju motīvu attiecībā uz diriģenta un koristu savstarpējo kontaktu.

 

 

Tas taču ir ļoti svarīgi, lai panāktu augstvērtīgu koŗa mūzikālo sniegumu?

Īstenībā diriģenta un koristu, arī instrumentālistu, savstarpējās attiecības, saskaņu es sauktu par ļoti tuvu, pat intīmu procesu. Diriģents vada – līdzīgi kā tu vadītu, piemēram, kalnā kāpēju grupu Himalajos u. c. Ar šo grupu jābūt personīgām, īpašām attiecībām. Varu pat teikt, ka man ar katru koŗi ir savas personīgās attiecības. 

 

 

Kuŗi ir tavi „aktuālie” koŗi, kuŗus vadi un gatavo lielajiem svētkiem? 

26 gadus esmu vīru koŗa Gaudeamus vadītājs, bet pirms tam 10 gadus tajā dziedāju – maestro Edgara Račevska vadībā, biju arī viņa asistents. 15 gadus vadu jaukto kori Cantus Fortis, ko dibināja Baiba Rubesa, būdama firmas Statoil vadītāja! 2007. gadā viņa izdomāja, ka būtu labi, ja viņas darbinieki dziedātu Dziesmu svētkos, un uzaicināja mani izveidot un vadīt kori. Tagad gan dziedātāju sastāvs ir nomainījies, tāpat kā vairs nav Statoil, bet nu ir Circle K... Un nekādu juridisku attiecību ar šo kompaniju nav – esam parasts Rīgas koris. Piebildīšu, ka sākumā tajā dziedāja arī pati Baiba un gandrīz visi (!) vadības pārstāvji. 

 

Nule, aprīļa izskaņā pirmo reizi savā jaunajā amatā viesojos pie ārpuslatvijas vecākā kora, kas dibināts jau tālajā 1945. gadā - Stokholmas latviešu koŗa. Koris cauri gadiem saglabājis kuplu - ap 60 dziedātāju sastāvu. Dziedātāji arī tikai tagad pirmo reizi satikās kopā pēc pandēmijas atšķirtības. Visi bija priecīgi viens otru atkal satikt un apņēmības pilni pienācīgi sagatavoties Dziesmu svētkiem. Prieks!

 

 

Kāpēc latvieši dzied koŗos? Tas aizņem laiku, ir jāpiepūlas, jāmēro gaŗi ceļa gabali...

Laiku aizņem arī sēdēšana dīvānā un TV skatīšanās! Bet darbošanās koŗos un deju kopās nekādā ziņā nedrīkst tikt uzskatīta par laika tērēšanu – tas ir laiks, kas ieguldīts mūsu, latviešu kultūras būvēšanā, tas ir laiks, kas pavadīts ar jēgu un vainagojas ar mūsu tikšanos ik piecus gadus, lai asarām acīs gavilētu par savu kopābūšanu, kuplā pulkā dziedot, dejojot, mūzicējot. Un visai pasaulei apliecinot savu unikālitāti. 

 

Atminos, kā 2013. gadā Rīgā ieradās koris no Sietlas, kuŗā dziedāja tikai mūzikas un mākslas doktoranti un maģistri. Viņi, amerikāņi, bija apguvuši pilnīgi visu Dziesmu svētku repertuāru. Diriģenta asistente pēc pirmās kopīgi nodziedātās dziesmas paģība – no spēcīgā pārdzīvojuma...

 

 

Ko izjūt virsdiriģents, Dziesmu svētkos kāpjot tribīnē lielā kopkoŗa priekšā?

Jau 20 gadus man ik pa laikam uzdod šo jautājumu. Un man nav viegli atbildēt. Esmu arī pats to jautājis mūsu grandiem – brāļiem Kokariem, Edgaram Račevskim, citiem, un neviens nav neko loģisku atbildējis. Teikšu tā – respekts un mīlestība, nē, otrādi – mīlestība un respekts ir tās galvenās izjūtas. Tu nedrīksti kāpt tribīnē, ja nemīli savus dziedātājus, un tā ir milzu izredzētība, ka tev ļauts ar savām rokām vadīt viņus. Mans skolotājs Edgars Račevskis kori vadīja ar pirkstiem, un viņš bezgalīgi mīlēja savus dziedātājus. Es turpinu no viņa mācīties, lai gan Maestro nesen aizgāja Mūžībā.