JAUNA PIEMIŅAS VIETA LĀČPLĒSIM
Sigurds Rusmanis    04.11.2014

 

Vai bieži gadās, ka  tēva 150. gadskārtā dēls financē un arī atklāj viņam piemiņas zīmi? Un vēl – tieši tēva, Lāčplēša Kaŗa ordeņa kavalieŗa, pulkveža Anša Zeltiņa (1863-1942) dēļ viņa dzimtā vieta Liezēres pagastā tagad iesaukta par Mandžūriju. Toreiz Kaļēnu mājas administrātīvi atradās Mēdzulas pagastā. Liezēres pagasta kapos dzimtas apbedījumi sakopti tieši ar dēla Nameja Zeltiņa palīdzību. Tur gan nemeklēsim A. Zeltiņu, jo viņš kā Lāčplēsis atdusas Rīgā, Brāļu kapos, 400. apbedījuma vietā. Tieši 150 gadu piemiņas dienā atceres brīdi kapos noorganizēja Latvijas valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” prezidents Jānis Ivars Kasparsons (1933), Nopelniem bagātais energoceltnieks.

 

Nomaļajā Mandžūrijā kādreizējās kalēja mājas Kaļēni nav saglabājušās, piemiņas zīmi nolēma uzstādīt pie kādreizējās Vecpiebalgas draudzes skolas (iesvētīta 1864. gadā, to sagrāva soda ekspedīcija 1906. gadā) mantinieces Vecpiebalgas vidusskolas atjaunotās ēkas. Draudzes skolu A. Zeltiņš beidzis ar izcilību, tālāk mācījies Viļņas kaŗaskolā. Ar 1901. gadu sekoja dienests Harbinā, Krievijas robežsardzē. Bijis bagāts, ķīnieši viņu ļoti cienījuši, pratis ne vien ķīniešu valodu, bet vēl piecas valodas. Bijis ļoti taisnīgs, par smagiem noziegumiem licis cirst galvu gan ķīniešiem, gan krieviem. Mandžūrijā Ansis Zeltiņš dienēja no 1901. līdz 1916. gadam, apbalvots ar vairākiem Annas un Vladimira ordeņiem, par nopelniem Ziemsvētku kaujās - ar Juŗa zobenu. Pulkvedim atvadoties no Mandžūrijas, ķīnieši viņam uzdāvināja karogu ar uzrakstu „Taisnīgs kā svari” (nav saglabājies). Šie vārdi tagad lasāmi uz tēlnieka Jāņa Strupuļa veidotās piemiņas plāksnes, ko pie skolas atklāja 2014. gada 15. oktobrī.

 

Latvijā Ansis Zeltiņš bija 4. Vidzemes strēlnieku pulka komandieris. Toreiz viņa pulkā dienēja rakstnieks Aleksandrs Grīns, kas savu komandieri pieminējis „Dvēseļu puteņa” desmit lappusēs. Spriedīsim paši, cik taisnīgs bijis pulkvedis „ar iedzelteno, Mandžūrijas vēju un sniegputeņu ārdēto seju”. Kad klusā laikā pazudusi bataljona labākā šautene – vinčestrs, komandieris ar „iesirmo bārdiņu un bargu, mazliet piesarkušu, krunkainu seju, kuŗā nikni deg acu guns”,  draud vainīgo nodot tiesai. Citējam „Dvēseļu puteni” ar strēlnieka Salas ziņojumu: „Esmu vainīgs, bet man likās, ka galu galā būšu pareizi darījis: vecus, krietnus kaŗavīrus mēdz apglabāt ar godu, virsniekiem dod kapā līdzi viņu ieročus, un virsleitnants Vanags bija pelnījis, ka liek zārkā viņa šauteni, ar kuŗu tas nolaidis no kājas četrdesmit deviņus vāciešus. Tas, no kuŗa lodes viņš krita, bija Vanaga četrdesmit devītais...” Tad nodreb sirmās koman¬dieŗa ūsas, noraustās seja, – un, izlaizdams spieķīti no rokas, tas apskauj un noskūpsta Salam abus vaigus. „Tu esi labi darījis,” viņš saka, un balsī tam mana vieglu drebēšanu.”

 

Pulkveža Anša Zeltiņa piemiņas vietas autors tēlnieks Jānis Strupulis 1995. gadā izveidojis arī bareljefu rakstniekam A. Grīnam Rīgā, Baznīcas ielā 4a.

 

Pagājušā gada vasarā arī Aleksandrs Grīns tika pie jaunas piemiņas vietas – pie viņa vasaras mītnes Matīšu pagasta Pikātos tika atklāts piemiņas akmens. Par A. Zeltiņa attieksmi pret A. Grīnu liecina viņa dēla vārds. Dēls piedzima Zaļenieku pagasta Vidzemes strēlniekos, kur rakstnieks bieži ciemojās pie pensijā aizgājušā Anša Zeltiņa. A. Grīna pirmais, ar Kultūras fonda godalgu apbalvotais romāns „Nameja gredzens” bija iznācis 1932. gadā. Kad Namejs piedzima, māte reiz pulkvedim prasījusi, par ko lai dēlu audzina. Par kaŗavīru? Atbilde bijusi:  „Par zinātnieku, inženieri.” Tas piepildījās, dēls Namejs Zeltiņš (1935) ir profesors, ilgi strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūtā. Viņš ir Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas vadītājs.

 

Vidzemes strēlnieki ir kādreizējās Degu muižas kungu māja. A. Zeltiņš pats te nodarbojās ar lauksaimniecību, palīdzēja divi algoti laukstrādnieki – puisis un meita. Pulkvedis pats vienmēr ko darīja, gāja lietišķā darba solī. Viņa sieva, turpat 30 gadus jaunāka, uz lauka negāja, rūpējās par kārtību  mājās, gatavoja garšīgas maltītes.

 

Piemiņas bareljefa atklāšana pie Vecpiebalgas vidusskolas tika rūpīgi sagatavota. Tā nedrīkstēja notikt jaunā mācību gada sākšanās brīdī, skolēniem jau iepriekš bija jāsaprot, kāds cilvēks šeit kādreiz mācījies. Lai arī smidzināja lietus, piemiņas brīdis bija  labi apmeklēts, stāvēja jaunsargu goda sardze, bija pat šauteņu salūts. Piedalījās no Rīgas atbraukušie Valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” pārstāvji. Tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto piemiņas vietu iesvētīja mācītājs Edijs Kalniņš.

 

Vecpiebalgas novada domes priekšsēdei Ellai Frīdvaldei Andersonei par atbalsta sniegšanu bareljefa uzstādīšanā un par novada attīstības veicināšanu tika pasniegta Valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” Goda zīme.