Ja Pauls Šīmanis būtu starp mums...
   01.03.2016

 

Mūsu redakcijas apgādā, serijā Laika Grāmata nākusi klajā kārtējā vērtīgā grāmata - Džona Haidena „Pauls Šīmanis. Minoritāšu aizstāvis” latviešu un krievu valodā. Izdošanas idejas autors bija Aivars Sinka,  BLIK priekšsēdis un DVF Lielbritanijā Informācijas nozares vadītājs. Viņš bija ieradies uz grāmatas atvēršanai veltīto svinīgo sarīkojumu LR Saeimā š. g. 25. februārī un zinātnisko konferenci Rīgas domē, kur nolasīja referātu, kas ieinteresēja plašu Latvijas sabiedrību un citēts arī lielākajā Latvijas dienas avīzē „Latvijas Avīze”.

 

Piedāvājam mūsu lasītājiem A. Sinkas referātu saīsinājumā. Reportāžu no svinīgā sarīkojuma LR Saeimā skat. arī www.saeima.lv (25. februārī).

 

Grāmatu var iegādāties Latvijas grāmatu tirdzniecības vietās, kā arī sazinoties ar redakciju.

 

Pauls Šīmanis, dzimis Jelgavā pirms 140 gadiem un miris Rīgā pirms 72 gadiem ir Latvijas „klusais varonis”. Es viņu saucu tā nevis tāpēc, ka viņš savā dzīvē bijis kluss,  bet gan tāpēc, ka par viņu ir klusēts. Paulam Šīmanim bija ievērojama loma Latvijas un Eiropas vēsturē. No visiem Latvijas polītiķiem viņš varbūt bijis vispazīstamākais Eiropas fonā, bet par viņu klusēts Latvijā. Valentīna Freimane, dzīvā saikne ar grāmatas varoni, par viņu raksta: „Pauls Šīmanis Latvijā ir unikāla personība, gadu desmitiem noklusēts, jo nav bijis pieņemams nevienam no divdesmitā gadsimta autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem, kuŗi valdījuši mūsu zemē.” (Valentīnai Freimanei, grāmatas „Ardievu, Atlantīda!” autorei, Pauls Šīmanis diktēja savas atmiņas un deva viņai – jaunai ebreju meitenei – patvērumu savā mājā Pārdaugavā vācu okupācijas laikā, tādējādi riskējot ar dzīvību. – Red.) 

 

Šīmanis bija pats pirmais pazīstamais vācbaltietis, kas iestājās par Latvijas neatkarību, viens no Satversmes autoriem, Saeimas un Rīgas domes deputāts, kā arī Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Viņš izveidoja teorijas par savstarpējām attiecībām starp minoritātēm un valsti, kas vēl šobaltdien ir vērtīgākas par daudzu Latvijas un pārējās Eiropas polītiķu devumu šajā jomā. Un es ticu, ja Šīmanis būtu šodien starp mums, viņam arī būtu skaidrs ieskats un stratēģija sakarā ar jautājumiem, kas ir aktuāli Eiropas polītikā un sabiedrībā, kā, piemēram, Ukraina un bēgļu krize. Savā pārāk īsajā mūžā Šīmanis vadīja visas Eiropas minoritāšu kustību un bija aktīvs un drosmīgs cīnītājs pret nacismu un bolševismu.  (..) 

 

Grāmatas autors – britu vēsturnieks Džons Haidens, kas publicējis 15 vēstures grāmatas, jau 1988. gadā nodibināja Baltiešu pētniecības centru Bradfordas universitātē, Anglijā. Lietuvas un Igaunijas valdība Haidenu apbalvojušas par viņa ieguldījumu Baltijas jautājumu pētniecībā. Haidens turpināja savu darbu Baltijas valstu vēstures izpētē arī Glazgovas universitātē. Grāmata „Pauls Šīmanis, minoritāšu aizstāvis” izdota 2004. gadā, un grāmatas pirmajā lappusē ierakstīts vēlējums „For Juliet” („Džuljetai”). No sirds priecājos, ka Džuljeta Haidena arī ir starp grāmatas atbalstītājiem!

 

Kā radās ideja tulkot šo grāmatu? Pirms apmēram desmit gadiem autors sniedza referātu par savu jaunāko grāmatu Latvijas Vēstniecības telpās Londonā. Es neko par Paulu Šīmani nebiju dzirdējis, bet man uzreiz likās, ka šo grāmatu noteikti būtu jālasa arī Latvijā – turklāt ne tikai latviešu,  bet arī krievu valodā. Tomēr, tāpat kā notiek ar daudzām labām idejām, tā vēl ilgi nepārtapa darbos. Dažus gadus vēlāk pavadīju kārtējo ģimenes atvaļinājumu lauku mājās Latvijā, un saimnieks man iespieda rokās Valentīnas Freimanes grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”. Tajā izlasīju autores izteikto nožēlu, ka Džona Haidena grāmata vēl nav izdota Latvijā, un es sajutos personīgi uzrunāts. Kopš tā laika ir pagājuši pieci gadi. Lai grāmatas tulkojumi varētu tikt izdoti grāmatās, ticis ieguldīts daudz - izdevējas Ligitas Kovtunas uzticība un labā griba, tulkotāja Pēteŗa Bolsaiša iedvesma un kontakti, krievu valodas tulkotāja Roalda Dobrovenska profesionālitāte un lielā apņēmība, Valtera Ščerbinska darbs, sarīkojot  akademisko simpoziju par Šīmani, Latvijas Kluso varoņu fonda lielais atbalsts un vēl daudzu personu un organizāciju palīdzība, kas padarīja grāmatas tapšanu par iespējamu. Paldies  visiem! Īpašs gandarījums ir par profesora David Smith (Glāzgovas universitāte) un Martin Housden (Bradfordas universitāte) ierašanos Rīgā uz grāmatas atvēršanas sarīkojumu LR Saeimā un zinātnisko konferenci Rīgas domē.

 

Nevar neievērot, kā, pēdējos divarpus gados, demokratiskie spēki Latvijā ir cietuši vienu neveiksmi pēc otras. Piemēri: „riņķa dancis” ap Okupācijas mūzeju, KNAB „neitralizēšana”, tiesas procesu pret oligarchiem izgāšanās u. c. 

 

Par to, Šīmanis noteikti būtu bijis norūpējies un, kā žurnālists viņš būtu izteicies asi un nebūtu slēpis savas dusmas par notiekošo. Protams, ir arī parallēles ar Latvijas parlamentāro darbību šodien un pag. gs.  20. -  30.  gados. Kaulēšanās un shēmošanu, ko piedzīvojām sakarā ar pēdējo divu Latvijas valdību sastādīšanu, nebūtu bijusi viņam sveša, bet viņš būtu to ļoti asi nosodījis. Jau toreiz viņš brīdināja Saeimas polītiķus: „Ceriet, ka nepienāks diena, kad jūsu partiju kaulēšanās būs pilnā plaukumā, bet valsts, kuŗu jūs pārvaldāt, būs sabrukusi!”. Viņš bija ideālists, un tas ir pretstatā ar Latvijas patreizējo polītisko kultūru, kur cinisms ir uzskatīts par vērtību, bet ideālisms par vājumu. 

 

Šīmanis arī būtu redzējis tiešās parallēles starp Putina mēģinājumiem ne tikai iespaidot, bet arī vadīt krievu sabiedrību Latvijā ar to, kas notika Hitlera laikā un pret ko viņš nemitīgi cīnījās visu savu mūžu. Hitlers, Himlers un Volksdeutsche vadītāji sūkstījās, ka Versaļas līgums atstāja ārpus Vācijas sešus miljonus vāciešu. Gadus vēlāk, 2005. gadā, Putins savā slavenajā runā teica, ka „ir svarīgi apzināties Padomju Savienības sabrukumu par gadsimta lielāko ģeopolītisko katastrofu,....jo desmitiem miljonu mūsu pilsoņu un tautiešu atradās ārpus Krievijas territorijas.”. Šīmanis būtu šīs parallēles ne tikai pieminējis, bet viņš arī būtu ironizējis savās slejās par to, ka Latvijas visvarenākās minoritātes vadoņi par savas kultūras izpausmi šodien uzskata pulcēšanos pie padomju pieminekļa un lielos ekrānos vērojot  militāras parādes no Maskavas. 

 

Tautību tuvināšanās bija kļuvusi par Šīmaņa galveno mērķi. Viņš būtu manījis un nosodījis to, ka minoritātes šodienas Latvijā tomēr nav vērtētas tā kā viņš būtu gribējis. Viņš uzskatīja, ka nacionālo minoritāšu un viņu unikalitātes izslēgšana no valsts dzīves, būtu visas valsts kultūras vājināšana. Viņš teica, ka tā ir „pilnīga situācijas nesaprašana no latviešu pilsonības puses, ja tā uzskata, ka atbalsts minoritāšu kultūras prasībām ir pamattautas labvēlība un žēlastība, par kuru minoritātes neizrāda pietiekošu pateicību. Ir laiks beidzot saprast, ka Valsts budžets nav latviešu tautas, bet gan visu pilsoņu budžets, jo visi tam maksā nodokļus”. Viņam nācās cīnīties pret „Latviju latviešiem” polītiku, ko pauda vairāki Latvijas polītiķi, ieskaitot pēdējos gados arī Ulmani. Ja Šīmanis būtu šodien starp mums, viņš jautātu - vai Latvija ir tagad bagātāka, stiprāka, latviskāka ar to, ka esam tagad zaudējuši vācu un ebrēju minoritātes?

 

Latvijas dalība Eiropas Savienībā (institūcijā, ko viņš pareģoja) būtu viņam bijis liels gandarījums. Viņš būtu uzskatījis par vēlamu, ka Latvijas valstij būtu jānodod daļu savas suverēnitātes Eiropai. Tomēr, viņam būtu bijis ko teikt par Eiropas Savienības demokratisko deficitu un par to, ka tā tiecas ar katru gadu paplašināt savu varu. (..)

 

Polītikas demokratiskais centrs Latvijā ir iztukšojies. Tādēļ ir ļoti iespējami, ka nākamās nedēļās dibināsies jauni, demokrātiski spēki Latvijā. Es ļoti ceru, ka Pauļa Šīmaņa principi, godīgums un patriotisms būs šo jauno spēku vērtību pašā kodolā. Viņš rakstīja: „Naivajam priekšstatam, ka polītika ir lieka, no citiem ražīgiem pasākumiem atšķirīga nodarbība, vairs nevajadzētu mājot izglītotu cilvēku prātos”. Un vēl viņš rakstīja:

 

“Tas, kuŗš palīdzēs celt valsts ēku, tajā sev arī atradīs vietu”.