„Ir milzu teātris šī pasaule”
Gundega Saulīte    17.11.2014

 

Tuvojoties gada nogalei un Eduarda Smiļģa dzimšanas dienai – 23. novembrim – , Teātŗa mūzejā Pārdaugavā atklāta izstāde, kuŗas afišā ierakstīta šī nemirstīgā Viljama Šekspīra atziņa. Tas ir veltījums dižajam britu drāmatiķim viņa 450. jubilejas gadā. 

 

Šekspīrs latviešu teātrī pirmo reizi iestudēts 19. gadsimta beigās, divdesmitajā un mūsu – divdesmit pirmajā – gadsimtā tas itin visos teātŗos ir iecienīts autors. Laikam ritot, Šekspīra darbi nevis noveco, bet gan apliecina tezi, ka laiki mainās, bet cilvēku tikumi ne. Tik daudzveidīgi tvertu cilvēka dabu nav atainojis neviens klasiķis, un tik daudz vielas radošiem centieniem arī nav devis neviens cits. Latviešu skatītājiem Šekspīra varoņi ir likuši gan smieties, gan raudāt, arī gremdēties pārdomās un meklēt norišu kopsakarības. Vai iespējams iedomāties mūsu teātŗa pieredzi bez Lielā Viljama varoņiem?

 

Izstāde Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātŗa mūzejā aicina ieskatīties mūsu skatuves mākslas ne pārāk gaŗajā pieredzē, kas iegūta, sastopoties ar Šekspīra drāmaturģiju. Mākslinieks Jānis Spalviņš izstādes formai piešķīris renesanses krāsas un formas skaidrību, savukārt satura koncepcijas autores Rita Rotkale un Agra Straupeniece-Brance mūzeja materiālus kārtojušas ar virsuzdevumu atklāt, kā latviešu aktieŗi un režisori dažādos laikmetos ar atšķirīgiem līdzekļiem tiekušies atklāt to dzīves atspoguļojuma pilnību, ko piedāvā Šekspīrs. Protams, goda vietā ir Eduarda Smiļģa veikums, ne velti viņš savā radošajā mūžā Šekspīram pievērsies 21 reizi. 

 

Ekspozīcijas centrā ir mākslinieka Ojāra Ābola darināts bronzas lējums – lode, kas simbolizē visu pasauli, bet tās šķēlumā Oto Skulmes savulaik darinātā skatuves iekārtojuma atlējums komēdijas izrādei„Sapnis vasaras naktī”. Kad Teātŗa mūzeja pirmsākumos mākslinieks šo lodi dāvināja Smiļģa mājai, viņš uzsvēris, ka šis darbs domāts mūžībai. Tagad bronzas lode visai daiļrunīgi pauž izstādes virsrakstā citēto sentenci. Un šajā lodē – milzu teātrī – kopā sakausēts daudzu radošu dižgaru veikums: Šekspīra, Smiļģa, Oto Skulmes, arī Ojāra Ābola.

 

Ekrānā cits pēc cita mainās attēli no Smiļģa Šekspīra interpretācijām. Bet no pretējās sienas apmeklētājus uzrunā latviešu aktieŗu „portretu galerija” – tie ir viņu atveidotie Šekspīra varoņi. Apzināti kārtoti jauktā secībā, neievērojot ne izrāžu chronoloģiju, ne lomu nozīmību, – karaļi un nerri, ubagi un jaunavas, aukles, cēlas dāmas, kaŗavīri un galminieki. Tā ir varena, ar milzu enerģiju apveltīta portretu parāde, atliek tikai nobrīnīties, cik gan daiļrunīgi var uz skatītāju iedarboties sastinguši fotomirkļi, kādu milzu suģestiju izstaro aktieŗu sejas.

 

Izstāde nav pieblīvēta ar eksponātiem. Toties atsevišķi izvēlētie ne tikai atsauc atmiņā reiz redzēto, bet pauž arī plašāku vispārinājumu, kā, piemēram, Džuljetas tērps, ko savulaik izrādē valkājusi Lilitas Bērziņas varone, bet vēlāk to mantojumā saņēmusi arī Vijas Artmanes jaunā mīlētāja. Neauglīgo tiekšanos pēc varas simbolizē karaļa Ričarda III tronis, ko scēnografs Andris Freibergs izrādē bija izveidojis līdzīgu giljotīnai… 

 

Jaunā – 21. gadsimta izrāžu mirkļi fotoattēlos savukārt ekspozīcijā šķiet daudz izteiksmīgāki nekā nesen redzētās izrādes pašas. Cik lielā mērā šie krāsainie, efektīgi uzņemtie skati skatuves mākslas pētniekiem kādreiz nākotnē sniegs liecību par izrāžu būtību un dzīvo ( vai nedzīvo) garu? Arī par to jādomā saistībā ar Šekspīru un mums pašiem.

 

Visai provocējošs ir izstādes veidotāju aicinājums – ejot ārā no ekspozīcijas telpas, ikkatram apmeklētājam ieskatīties spogulī. Lai pavērotu, vai Šekspīrs mūsos ir kaut ko mainījis.