Hamburgā godina Latvijas Universitātes platīna mecenātu Kurtu Hāgenu
Toms Rēķis, Kurta Hāgena stipendiāts    02.02.2016

 

Šī gada 24. janvārī Hamburgā, Ējendorfas kapsētā, notika Latvijas Universitātes platīna mecenāta Kurta Hāgena simtgadei veltīts piemiņas brīdis. Sarīkojumā piedalījās Latvijas vēstniece Vācijā Elita Kuzma, archibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis, Latviešu biedrības Hamburgā priekšsēdis Dr. Andris Zemītis, Latvijas Universitātes fonda pārstāvji un stipendiāti, kā arī Hamburgas latvieši. Piemiņas brīdī Kurta Hāgena stipendiāti iepazīstināja klātesošos ar mecenāta dzīves gājumu, notika svētbrīdis, un Kurta Hāgena kapa vietā tika atklāta mecenātam veltīta piemiņas plāksne. Ar mūzikālu sniegumu piemiņas brīdi papildināja Hamburgā dzīvojošā latviešu koklētāja Zaiga Vilde.

 

DĀSNS NOVĒLĒJUMS

 

Kurts Hāgens bijis neparasts vientuļnieks, kas mūža nogalē novēlējis visus savus iekrājumus aptuveni 2,4 mlj. eiro apmērā Latvijas Universitātei, lai tās talantīgākajiem studentiem būtu iespēja gūt pieredzi Vācijas augstskolās. No viņa ziedotā kapitāla peļņas procentiem un dividendēm tiek izmaksāta Kurta Hāgena stipendija, kas ir paredzēta viena semestra studijām kādā no Vācijas augstskolām. 

 

Latvijas vēstniece Vācijā Elita Kuzma savā uzrunā piemiņas sarīkojumā uzsvēra mecenāta Hāgena lielo ieguldījumu abu valstu sadarbības stiprināšanā, norādot, cik svarīga ir dotā iespēja studentiem papildināt zināšanas un gūt pieredzi Vācijas izglītības iestādēs. Piemiņas brīdī Dr. Zemītis nolasīja Latvijas Goda konsules Vācijā – senatores h.c. Dr. Sabīnes Zommerkampas-Homanes atmiņas par tikšanos ar mecenātu Hāgenu viņa mūža nogalē, kad tika sastādīts testaments. Zommerkampas-Homanes kundze stāsta, ka nu jau gandrīz pirms 17 gadiem viņa saņēmusi tālruņa zvanu no kāda vīra, kurš teicis, ka steidzamā kārtā grib novēlēt savus naudas līdzekļus Latvijas studentiem. Tikšanās reizē vecā vīra pieticīgais izskats neliecinājis, ka viņam būtu lieli līdzekļi, un tomēr ticams šķitis viņa stāstītais. Zommerkampas-Homanes kundze darīja daudz, lai palīdzētu īstenot Kurta Hāgena ieceri.

 

Līdz šim stipendiju ir saņēmuši jau 4 Latvijas Universitātes studenti – Kintija Auziņa un Olga Senkāne no LU Vēstures un filozofijas fakultātes, Elīna Didrihsone no LU Bioloģijas fakultātes un Toms Rēķis no LU Ķīmijas fakultātes. Par stipendijas īpašo nozīmību runā tās saņēmēji. Filozofijas doktora studiju programmas studente Olga Senkāne stāsta: “Baltijas senākās augstskolas – Greifsvaldes Universitātes Filozofijas fakultātei ir sena vēsture un tradicijas. Esmu vairākas reizes tur stažējusies kā literatūrzinātniece. Universitātei ir brīnišķīga bibliotēka, kur esmu iecerējusi pavadīt lielāko daļu sava laika, apzinot sekundāro literatūru par F. Kafkas un H. Heses filozofiskā žanra darbiem, kā arī teorētiskus pētījumus par diskursīvās (jēdzieniskās) un tēlainās domāšanas attiecībām filozofiska skatījuma vai pat sistēmas atklāsmē.” Olga atzīst, ka financiālais nodrošinājums ļauj veselu semestri nedomāt par citiem darbiem un pienākumiem, bet pilnībā koncentrēties promocijas darba rakstīšanai. 

 

Stipendiāts Toms Rēķis stāsta: “Pateicoties LU fondam un Kurta Hāgena stipendijai, varu daļu sava doktora darba pētījumu veikt Magdeburgā, Maksa Planka institūtā, kas ir viena no, ja ne pati prestižākā zinātniskā institūcija Vācijā. Pētnieciskais darbs saistīts ar optiski aktīvu zāļu vielu cietfāžu izpēti un to īpatnībām. Abi profesori, kuŗu vadībā darbojos, šajā ķīmijas apakšnozarē ir vieni no labākajiem pasaulē. Iegūtā pieredze ļaus paplašināt Fizikālās ķīmijas katedras pētniecības grupas kompetences sfēras, un pavadītais laiks Vācijā dos iespēju attīstīt turpmāku starptautisku sadarbību.”

 

NEPARASTA VIENTUĻNIEKA DZĪVESSTĀSTS

 

Dāsnā mecenāta dzīves stāsts gan ir noslēpumu apvīts, un līdz šim skaidri izdevies izsekot Hāgena gaitām tikai Latvijas periodā – līdz pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidum. Kurts Hāgens dzimis 1916. gada 24. janvārī baltvāciešu – luterāņu ģimenē, kurā jau auga 4 gadus vecs dēls Rūdolfs. Ģimenes saknes rodamas Kurzemē – Liepājā un Aizputē, kur vecāki – Antonija Vera Hāgena (dzimusi Lekme) un Kārlis Hāgens pavadīja jaunības gadus. Kurta bērnība līdz 9 gadu vecumam pagāja Liepājā, līdz ģimene pārcēlās uz Rīgu. Tēvs nodarbojās ar tirdzniecību, māte bija mājsaimniece. Ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Kalnciema ielā. 1925. gadā Hāgeni pārcēlās uz dzīvokli centrā – Dzirnavu ielā. Skolas gaitas K. Hāgens uzsāka Rīgas pilsētas 11. vācu pamatskolā, tur pabeidza piecas klases, taču sesto – pamatskolas pēdējo klasi – absolvēja Rīgas pilsētas 13. vācu pamatskolā ordinatora Blūmentāla klasē. Īpaši Kurtam padevās dabas zinības, tāpēc 1930. gada jūnijā viņš tika uzņemts Rīgas pilsētas Vācu ģimnāzijas 1.a zēnu dabaszinību klasē. K. Hāgens iestājās arī ģimnzijā, mācījās ordinatora Mittelštedta dabaszinību klasē. Ģimnazijas laikā Kurtu interesēja sports – viņš bija iestājies Rīgas 1. velosipēdistu biedrības tenisa sektorā, tāpat papildus apguva arī angļu valodu. 1932. gada vasarā viņš saņēma ārzemju pasi ceļojumam, kad, domājams, arī aizsākās K. Hāgena kontakti ar Vāciju. 

 

Šķietami bezrūpīgā un ģimeniskā pusaudža dzīve stipri izmainījās 20. gs. 30. gados. No ģimenes Dzirnavu ielas dzīvokļa jau 1932. gadā aizgāja divdesmit gadus vecais brālis Rūdolfs. Viņš apprecējās ar lietuvieti Staņislavu Gintilis un pārcēlās uz dzīvokli Mūrnieku ielā. 1935. gadā izšķīrās Kurta vecāki, un janvāra beigās viņš ar māti pārcēlās uz dzīvokli Antonijas ielā, kur nodzīvoja tikai pāris mēnešu un vēlāk kopā ar māti apmetās Valdemāra ielā. Te brīžiem skrupolozi uzrakstītais mecenāta dzīves gājums kļūst noslēpumu un neatbildētu jautājumu pilns. Zināms, ka drīz vien pusaudzis Kurts ar māti Antoniju Veru Hāgenu pameta Latviju un devās trimdā uz Vāciju. No 1936. gada maija līdz 1937. gada augustam studējis Berlīnē, pēc tam 1937. un 1938. gadā Vīnē, kur Tēlotājmākslas akadēmijā it kā ieguvis diplomu aktierspēlē. Iespējams, darbojies Vīnes Burgteātrī un Vīnes kamerteātrī, strādājis arī žurnālista arodā. Mūža nogalē dzīvojis Hamburgā. Kurts Hāgens miris 2000. gada 18. decembrī, ģimenes un tuvu draugu viņam nav bijis.

 

TRĪS SAUJAS LATVIJAS SMILŠU

 

Tā kā mecenāts tika apglabāts bez svinīgas izvadīšanas ceremonijas, notikušajā piemiņas brīdī archibīskaps emeritus Rozītis iekļāva arī apbedīšanas rituālu. Ar trīs saujām Latvijas smilšu uz kapa, un, vienojoties kopīgā Svētajā lūgšanā, beidzas mecenātam Kurtam Hāgenam veltītais piemiņas brīdis. Pelēkajā un mazliet drēgnajā atkušņa dienā sveces izstaroja īpašu gaišumu. Pie kapa plāksnes gulstošie sarkanbaltsarkanie ziedi klusi atgādināja par tik mīļo dzimteni. Akmenī iekaltais lai nes vēstījumu nākamajām paaudzēm!

 

Cilvēka mūžs ir par īsu, lai īstenotu tālejošus, sabiedrības nepārtrauktu garīgu attīstību sekmējošus mērķus. Latvijas Universitātes mecenātam Kurtam Hāgenam ir izdevies pārvarēt laika un telpas robežas. Viņa sapņus un ieceres divu tautu kultūru mijiedarbībā piepilda nākamās paaudzes, patiesā cieņā un apbrīnā godinot šī neparastā cilvēka vārdu.

Ielādēju...