Franča Trasuna mūzejam “Kolnasāta” 20 gadi
   20.09.2012

Francis Trasuns (1864–1926), katoļu garīdznieks, literāts, publicists, polītiķis, sabiedrisks darbinieks, dēvēts par Latgales Kronvaldu.

F.Trasuns bija viens no Latvijas vienotības rosinātājiem un atbalstītājiem, cīnītājs pret drukas aizliegumu, latgaliešu pārkrievošanu un pārpoļošanu. Viņa bērēs Valsts prezidents Jānis Čakste teica: “Francis Trasuns ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali.”

Trasunu ģimene Sakstagalā bija pārtikusi un bagāta ar septiņiem dēliem. Vecāko no viņiem – Franci izdevās izskolot līdz profesora zinātniskajam nosaukumam un amatam  Pēterburgas Garīgajā seminārā. Kaut jaunekli vairāk interesēja dabzinības un skolotāja darbs, tomēr, mātes aicināts, pašam saprotot, ka savā dzimtenē viņam nebūs ļauts strādāt ne skolā, ne kādā citā iestādē un ka vislabāk tautai var kalpot garīdznieka amatā, viņš izvēlējās teoloģijas studijas. Būdams Saeimas deputāts, Trasuns veicināja konkordāta noslēgšanu ar Romas pāvestu un Rīgas Jēkaba baznīcas nodošanu katoļu virsvaldei.  Nevēloties pieļaut Trasuna pieprasīto Latgales baznīcu latviskošanu, turklāt dzenot sīkas intrigas, viņu 1924. gadā ar pāvesta Pija XI bullu izslēdza no katoļu Baznīcas. Tobrīd desmitgadīgais novadnieks Jānis Klīdzējs atceras, ka  visa Ciskōdu draudze raudājusi, kad baznīcā nolasīts šis lēmums. Trasuna nāves cēlonis bija nepārprotama viņa izraidīšana no Jēkaba baznīcas priekštelpas 1926. gada Lieldienu dievkalpojuma laikā. Viņu pat neļāva apglabāt Rēzeknes katoļu kapos. Tikai 1998. gadā Trasuna ekskomūnikāciju atzina  par nelikumīgu. Pie Jēkaba baznīcas sienas pretī Saeimas ēkai atklāja Trasunam veltītu plāksni un 2009. gadā pieminekli Rēzeknē.

1889. gada vasaras brīvdienās “Kolnasātā” uzkāpa divi nākamie mācītāji – varakļānietis Pēteris Smelteris un sakstagalietis Fēlikss Boļeslavs Laizāns. Šajā sētā dzima ideja par latgaliešu folkloras vākšanu, un abi jaunekļi to īstenoja, pierakstot latgaliešu tautasdziesmas un gandrīz visas iesūtot  “Latvju Dainām”.  Simt gadus vēlāk pie “Kolnusātas” ēku paliekām pašā pagasta centrā ieradās grupa kultūras darbinieku (Imants Ziedonis, Saulcerīte Viese u.c.), lai pieminētu Franča Trasuna 125 gadus un panāktu māju atjaunošanu. Kad bija restaurēta dzīvojamā māja, klēts un pirtiņa, 1992. gadā izveidoja mūzeju “Kolnasāta”. Kopš 1994. gada to vada Valentīna Bruzgule, gandrīz no pirmsākumiem strādā Sandra Sadovska un desmit gadus - Tamāra Tutina.

Ap 1994. gadu tā brīža kultūras ministram šķita par dārgu tālu laukos uzturēt mūzeju ar vairākiem darbiniekiem, nevērojot tā nozīmi vietējās kultūrvides veidošanā. Valentīna Bruzgule izmisumā vērsās pie Latviešu folkloras krātuves darbiniekiem, kuŗus viņa bija iepazinusi, ilgstoši pētījot Smeltera un Laizāna materiālus. Sākās mūsu lieliskā sadarbība, kas, iespējams, paglāba mūzeju. “Kolnasāta” izveidojās par folkloristu darbības bazi, mēs satikām un fiksējām brīnišķīgus vietējos teicējus, sadarbojāmies ar skolas bērniem, rosinājām izveidot folkloras kopu (darbojas kopš 1995. gada 31. oktobŗa), lolojām sapni  par atjaunoto stalli, visā baudot latgalisko viesmīlību. Mums kopā ar pagasta cilvēkiem organizēja ekskursijas, kuŗās apciemojām Laizāna un Smeltera atdusas vietas Bebrenē un Sventē, piedalījāmies svētkos Aglonā.  Laikam nav otras vietas Latvijā, kur tik ilgstoši un regulāri viesojušies un strādājuši folkloristi.

Arī šogad 25. augustā piedalījāmies F. Trasuna mūzeja 20 gadu jubilejā. Sarīkojumu  sākām un beidzām ar savu neaizmirstamo teicēju apciemošanu nu jau Pedeļu un Kantinieku kapsētā. Zuzanna Brizgo, kam šogad aprit 100 gadi, folkloristiem bija pazīstama jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem, kad viņa,  Varakļānu ģimnāziste, iesūtīja pašas pierakstītās dziesmas un stāstus. Vecumdienās viņa mums atkal dāsni atdeva savu bagāto garīgo mantojumu, ko guvusi no vecākiem. Vēl  mums ir  draudzīgas attiecības ar viņas meitām Intu Lapkovsku un Ritu Liuki.

Pavisam citāda bija mūzeja dvēselīte teicēja Eleonora Tutāne savā spriganībā, straujumā un skaistajos rokdarbos. Pirms pāris gadiem viņa aizgāja mūžībā aukstā februāŗa dienā, kad nekādi nevarējām aizbraukt uz Sakstagalu, un no viņas atvadījāmies, skatoties safilmētos videomateriālus. Tagad esam iepazinušies ar viņas meitu Antoņinu Tutāni no Viļāniem, kuŗa labestībā ir ļoti līdzīga savai mātei. Viņa mums parādīja pirms dažām nedēļām atklāto pieminekli Jānim Klīdzējam Kantinieku kapos. Lietuviešu tēlnieks Henriks Orakausks no Kernaves piemineklī attēlojis Boņuku ar viņa sunīti Žiku.

Jubilejas sarīkojums  “Skaista muna tāva sāta” sākās pie Antona Rancāna atjaunotā “Kolnasātas” krucifiksa ar svētbrīdi, ko vadīja Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis un Ciskōdu priesteris Imants Petrovskis. “Kolnasātā”  ir ļoti raksturīgi, ka garīgie dziedājumi mijas ar tautasdziesmām un raitu dejas soli. Svinībās piedalījās septiņi Rēzeknes novada ansambļi – “Rūta” no Rēzeknes, Vērēmu pagasta “Vōrpa”, Ozolmuižas “Ūzuleņi”, vokālais ansamblis “Almus” no Dricāniem, “Rikova”, Lendžu jauniešu deju kopa “Ūdzeņa” un mājinieki “Kolnasāta”. Sarīkojumu koordinēja Ilmārs Dreļs, savu dzeju lasīja Janīna Dukule. Bīskaps iesvētīja Izstāžu namu, kas iedzīvināts vecajā stallī, no kuŗa bija saglabājušās tikai drupas. Pirmā izstāde, ko varējām redzēt, ir “Latvju raksti”;  to ļoti savdabīgā technikā, izmantojot apdarinātu un krāsotu kārklu vicu gabaliņus, veidojis preilēnietis Antons Salītis ar savas kundzes Monikas atbalstu.

Videofilma iepazīstināja ar pagasta un mūzeja vēsturi, mūzejnieki pateicās saviem palīgiem un līdzjutējiem. Interesenti varēja iepazīt pamatekspozīcijas: “Franča Trasuna dzīve un darbība”, “Jānis Klīdzējs no Sakstagala līdz Kalifornijai”, “Senie sadzīves priekšmeti”. Kā katrā satikšanās reizē, piedalījās Trasunu dzimtas pārstāvji, arī Franča brāļa mazmeita Konkordija Libauere, kas tik daudz palīdzējusi mūzejam ar materiāliem un padomiem. Nobeigumā nogaršojām  uz ugunskura gatavotu sautējumu, iebaudījām jubilejas torti un novērtējām  šmakovku.

Trasuna mūzejs “Kolnasāta” Sakstagalā simboliski ir kā tāds perēklītis, ko putns taisa “no golvas”, bet cilvēki atjauno un rūpīgi kopj, kā Franča Trasuna 1925. gada dziesmā, kam melodiju komponējis dricānietis Antons Matvejāns un ko dziedāja  “Almus” dziedātājas. Pēdējais pants:
Mums kod kari pōri brauce,
Vai, cik perekleišu jauce!
Nyu mēs otkon skaisti gleiti
Taisom sovu perekleiti.

LFK fondu glabātāja Māra Vīksna