EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Elles ķēķis mutuļo Latvijā
132850
Kārlis Vērdiņš un Nora Teikmane // Foto: Ligita Kovtuna

Ligita Kovtuna    21.05.2024

 

 

 

No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisinājās šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls, kura  nosaukums “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”. Tas sapulcējis Latvijā arī leģendārā Ņujorkas “dzejdaru mīlestības ordeņa” (Linards Tauns) atvases jeb otro paaudzi. 

 

Īstenībā iemesls tik plašam sarīkojumam ir ne tikai Gunara Saliņa, bet vēl arī citu Elles ķēķa dalībnieku simtgades, un apaļajai gadskārtai par godu grāmatas iznākušas arī Voldemāram Avenam – “Pagaidi” (apgāds “Aminori”), Mudītei Austriņai – “Saules spēles” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Tās abas un Gunara Saliņa “Apmežosim Ņujorku”(apgāds “Neputns”) sastādījis Kārlis Vērdiņš.

 

Festivāla norises aptvēra kā Rīgu, tā Drustus, kur brīvdabas mākslas telpā ar G. Saliņa dzejas lasījumiem un mūzicēšanu “Savvaļa” atklāta sezona. Bet svētdien ar dzejnieka dēla, Ņujorkas mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi rosības notika Antona Austriņa Kaikašos un tuvējos Kārļa Skalbes Saulrietos Vecpiebalgā.

 

Aizvadītā gadsimta 50. gados Ņujorkas rajonā, kas atradās vienlīdz tuvu ostai un metropoles centram, starp 41. un 42. ielu, 10. un 11.avēniju, un bija bēdīgi slavens kā savulaik dažādu pagrīdes bandu cīņu vieta, veca īres nama piektajā, pēdējā stāvā mazu dzīvoklīti bija noīrējis Linards Tauns. Gadu gaitā tas kļuva par latviešu dzejnieku un mākslinieku brālības tikšanās vietu, kur bieži viesi bija Gunars Saliņš, vēsturnieks un dzejnieks Roberts Mūks, dzejnieces Rita Gāle, Baiba Bičole, Aina Kraujiete un rakstniece, galeriste, iedvesmotāja un mūza – krāšņā Mudīte Austriņa un citi. Šī nama Ņujorkā vairs nav, tā vietā esot autostāvvieta, bet pats Hell’s Kitchen pārtapis par gana cienījamu rajonu. Bet, kā savā “Nekrologā dzejnieka istabai” savulaik rakstīja elegantā prozas meistare un kultūržurnāliste Rita Liepa, “tā ir oāze tiem, kas allaž ceļā uz mēnesi; Noasa šķirts peldētnemācētājiem pasaules tikumu plūdos. Te savas ekstāzes izkliedz dzejnieki (..), kas raksta it kā ar eņģeļa spārnu, un tādi, kas ik vārdu paceļ un noliek kā svaru bumbu.” Viņi atstāja savas neizdzēšamas zīmes latviešu kopīgajā  kultūrtelpā un deva pamatu cienīgam turpinājumam. Arī radīja un izaudzināja nākamo paaudzi, kas šajās dienās sapulcējās Latvijā un piedalījās Elles ķēķa piemiņas svētkos. Tostarp – konferencē “Elles ķēķa otrā paaudze”, kurā piedalījās arī šo rindu autore.

 

Cik daudz Latvijā pazīstams Elles ķēķis un tā iemītnieki? Tēvzemē izdotas gandrīz viņu visu grāmatas. 1997. gadā skaņu ierakstos (kasetē) iznāca “Plīvošana ar pilsētu”, ko komponējis Aivars Hermanis un izdzied Ieva Akuratere. 2001. gadā - Ināras Kolmanes dokumentālā filma ar Noras Ikstenas scenāriju “Pasaules nepasaule”. 2004. gadā apgāds “Zvaigzne” sērijā “Vajadzīga grāmata” izdod Maijas Kalniņas izlasi “Elles ķēķis”.

 

Un nu par to, kādas sarunas risināja pieminētā otrā paaudze. Konferences toni uzdeva Kārlis Vērdiņš ar jautājumu – “Vai jums ir sava latviskuma recepte, un kā par to vajadzētu rūpēties?” Ko atbildēja Mākslas akadēmijas Jaunā korpusa zālē puslokā sasēdušās ķēķinieku atvases Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere? Viņa “vissenākā” rīdziniece – jau trīsdesmit trīs gadus. Zuze Krēsliņa – sešus. Indra Avena 90. gados Latvijā nodzīvojusi trīs gadus. Visus kā asinssaite kopā tur izaugšana Elles ķēķī Ņujorkā, atmiņas par pirmo Latvijas apciemojumu un katram savs “izšķūrēts iebraucamais ceļš” (G. Saliņš).

 

Jānis Krēsliņš. “Pats būtiskākais – mūs audzināja paaudze, kas zināja, ka paši nesasniegs savu mērķi – atgriešanos brīvā Latvijā. Bet viņi strādāja – audzināja mūs ar mērķi 50 gadus uz priekšu. Acīmredzot ar apziņu – kas to zin, varbūt jums būs lemts... Savā prātā to salīdzinu ar Bībeles stāstu, kur Mozus aizved cilvēkus līdz robežai, bet neieved Apsolītajā zemē.” (J. Krēsliņš, jun.,  ir literatūrzinātnieks, dzīvo Zviedrijā. – L.K.) 

 

Laila Saliņa. “Elles kēķis nebija tikai latviskuma saglabāšana - tas mūs iepazīstināja ar visu plašās pasaules kultūru. Mūsu mājas grāmatplauktos bija visdažādāko pasaules tautu literatūra, mēs gājām uz  avangarda teātriem, uz izstādēm, un  mūsos veidojās plašais pasaules skatījums. Tas savukārt papildināja un bagātināja mūsu latviskumu.”

 

Ilze Auzere. “Elles ķēķa pieredze ļāva viegli un ātri pieņemt visu to, ko Ņujorka deva.”

 

Indra Avena. “ Aizvadītā gadsimta 60. un70. gados kļuva  vairāk zināms par disidentu kustību Krievijā, par Solžeņicinu. Šīs ziņas sasniedza mūs pa neoficiāliem ceļiem, un maniem vecākiem vienmēr bija ausis vaļā. Mājās mēs to pārrunājām pie vakariņu galda, un mums, bērniem, kļuva skaidrs, ka ir šī cita pasaule, kas tiešām ir slikta, ļauna.

 

Manai mammai Rīgā dzīvoja viņas māte un brālis. Līdz ar to pirmo reizi viņa uz okupēto Latviju atbrauca jau 1964.  gadā. Nākamo reizi – 1970. gadā – viņa paņēma līdzi arī mani. Tolaik 12 gadus vecu. Mazliet par jaunu, lai es aptvertu, bet redzētais mani iespaidoja ļoti... Par sevi – esmu strādājusi par franču literatūras un kultūras pasniedzēju Ņujorkas pilsētas universitātē. Gleznoju, ir bijušas personālizstādes Ņujorkā un Rīgā, galerijā “Bastejs”.”

 

Nora Teikmane, Lara dzīvesbiedre. “Mans tētis, mācītājs, bija nolēmis, ka mājas valoda mums būs angļu. Mamma piekrita. Bet, kad vecākiem no mums, bērniem, bija kaut kas slēpjams, sarunājās latviski. Un man jau agrā bērnībā radās liela vēlēšanās iemācīties šo “noslēpumaino valodu”. (Nora Teikmane-Saliņa ilgus gadus bijusi pasniedzēja Salīdzinošās literatūras fakultātē Ņujorkas pilsētas universitātē.-L.K.) Tēvs bija daudz stāstījis par savu bērnību, par Latvijas vēsturi, angliski stāstīja. Mamma savukārt par sev tuvo latviešu literatūru. Man bija apmēram 22 gadi, kad pieteicos Rietummičiganas universitātes vasaras kursos, lai mācītos latviešu valodu. Un tad satiku Lari. Gribējām bērnus audzināt par latviešiem, pati braukt uz Latviju, lasīt latviski. Pirmo reizi atbraucu 1990. gadā. Mani vecāki bija laimīgi.”

 

Laila Saliņa. “Pirmo reizi Latvijā ierados 1989. gadā ar Baņutas Rubesas un Daces Aperānes lielisko izrādi “Tango Lugano” Dailes teātrī. Man bija 34 gadi. Tad arī satiku savu māsīcu, tēvabrāļa Aleksandra meitu Annu… Satikāmies, un es skaidri jutu – man blakus sēž māsa, tuva radiniece, kas īstenībā blakus bijusi visu manu mūžu. Mēs jutām kopā, elpojām kopā, dziedājām vienas un tās pašas dziesmas. Tas bija – un turpina būt kaut kas burvīgs!”

 

Ilze Auzere. “Tā ir mīlestība, es skaidri zinu – mīlestība! Kad ierados Rīgā, es, iedama pa ielu, skaidri jutu, ka mīlu visus latviešus, latviešu valodu, sajūsminājos par katru uzrakstu latviešu valodā… Uz Latviju gan pirmoreiz atbraucu vēlāk nekā vairums tautiešu – tikai 1986. gadā, jo ātrāk nevarēju tā iemesla pēc, ka mans tēvs bija dienējis Latvijas izlūkdienestā. Man savukārt bija tā laime, ka mammas brālis, mans tēvocis, bija režisors Pēteris Pētersons. Līdz ar viņu iekļuvu tajā kultūrslānī, kur bija Imants Ziedonis, Ilmārs Blumbergs u.c. Lai gan – jau 1979. gadā, kad pie Amerikas latviešiem ieradās pirmā Latvijas aktieru grupa, pie manis dzīvoja Astrīda Kairiša un Alfrēds Jaunušans – tā bija pirmā latviskās “indes deva”, un kad pēc pieciem gadiem pārcēlos uz Latviju pavisam, biju jau pilnībā “saindēta”.

 

Lalita Saliņa. “Mana izjūta – mūsu vecāki mēģināja saglābt to tīro latvisko kultūru, kas Latvijā tika iznīcināta līdz ar okupāciju. Kad mums piedzima bērni, mamma Jautrīte sagādāja viņiem auklītes no Latvijas, un, pateicoties šīm latviešu sievietēm, mūsu bērni iemācījās runāt labā latviešu valodā.

 

Šobrīd dzīvoju Otavā, izstudēju klasisko mūziku, esmu flautiste, piedalos latviešu folkloras ansambļos, mācu bērniem nometnēs koklēšanu. Izstudēju arī ģimenes, laulību un pāru terapiju. Tur atklājas mana tēva Gunara abas puses – viņš bija ne vien dzejnieks, bet arī psiholoģijas un socioloģijas profesors.”

 

Laris Saliņš. “Pirmo reizi Rīgā ierados 1982. gadā ar Ziemeļamerikas teologu grupu. Atminos, viens amerikāņu kolēģis palūdza mani aiziet viņam līdzi uz pastu un palīdzēt nosūtīt paku. Pasta nodaļā nebija neviena (!) darbinieka, kurš runātu latviski… Bet es jau biju iepazinies ar Juri Rubeni, ar Modri Plāti u.c. un skaidri jutu, ka šai vidē jau ir pārkāpts pāri kādam svarīgam slieksnim, kad cilvēks var rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu…”

 

Atbildot uz Kārļa Vērdiņa jautājuma otru daļu, Indras Avenas viedoklis bija: “Pirmais, par ko šajos tehnoloģiju, kaŗu un okupāciju laikos vajadzētu rūpēties, ir – saglabāt savu humāno seju. Es mīlu Latviju, mīlu latviešus. Amerikā dzīvojot, mani labākie draugi ir tieši latviešu draugi. Un te, Latvijā, man viss ir mīļš. Tomēr – mēs nevaram atļauties nīst otru cilvēku dēļ viņa tautības, reliģijas, valodas. Laikā, kad mūs pārņēmušas tehnoloģijas, mums jāsargā, jāsaglabā spēja sarunāties citam ar citu, seja pret seju – ne tikai caur ekrānu.” Ilzes Auzeres atbilde: “Bet, ja, nedod Dievs, krievi iebruktu Latvijā, es savu “humāno seju” nerādītu vis! Ir tomēr jāapzinās, ka mēs šeit, Latvijā, dzīvojam milzīgā apdraudējumā. Ja Ukraina kristu – un šo domu man grūti, neiespējami pieņemt! – mēs būtu nākamie. Tad būt humāniem ir utopija. Mums jādara viss, lai tas nenotiek. Ir jāgatavojas karam, lai būtu miers!”

Mans jautājums – vai varat iedomāties, ka kādreiz Latvijā sapulcētos Elles ķēka trešā paaudze, un par ko viņi runātu? 

 

Jānis Krēsliņš. “Te jau sēž arī ceturtā paaudze, un viņi rīko latviešu dziesmu svētkus…”

 

Ilze Auzere. “Mana atbilde ir gluži citāda – šajās festivāla dienās esmu atdzimusi, ieradusies atpakaļ Elles ķēķī un gribētu piedzīvot to Latvijas latviešu paaudzi, kas iepazinusi, pieņēmusi un iemīlējusi to garu, kas valdīja Elles ķēķī. Man ir svarīgi, ka cilvēki Latvijā arvien dziļāk iepazīst tās vērtības, kas noturējušas latviskumu un latviešu kultūru.” (I. Auzere ir priekšvārda autore M. Austriņas “Saules spēlēm”, Ilze ir Mudītes krustmeita.-L.K.)

 

 

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas avīzi 

 


 

Atpakaļ