Eduards Silkalns par literātūru un dzīvi
Ligita Kovtuna    31.05.2022

 

 

Jau daudzu gadu gaŗumā esi mūsu grāmatu apskatnieks, un tavām kritikām cītīgi seko mūsu lasītāji, izvēloties, ko iegādāties un lasīt. Ko tu domā par latviešu literātūru šodien? 

Esmu augstās domās par latviešu literātūru, un, ja tā nebūtu, es taču tai nesekotu, nelasītu un neaprakstītu. Bet – lai gan esmu augstās domās,  ir gluži neiespējami visu to simtu dzejnieku, rakstnieku un drāmaturgu veikumu raksturot dažos teikumos.

 

Vai ir kādi tavi “favorīti”?

Protams, no tā lielā grāmatu klāsta, ko esmu izlasījis, daudzas patikušas labāk, citas – mazāk, bet par pašu spilgtāko, svaigāko, oriģinālāko vēlos nosaukt Andŗa Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Ar to gan neesmu oriģināls – šo romānu par izcilu uzskata daudzi.

 

Un Valmieras teātris pat iestudējis izrādi… Bet vai tavas vērības lokā ir latviešu dzejnieki, par ko joprojām varam teikt kā savulaik Veidenbaums: “Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars…”? Vai šai pulkā arī esi sajutis  spirgtas vēsmas?

Ir gan daudz, jā, ir! Kad lasu Jauno Gaitu, vienmēr pārlaižu skatu dzejdarbiem, vispār jau izlasu gluži uzmanīgi. Bet mana gaume uz dzeju ir ļoti tradicionāla, pat teiktu – konservātīva un vecmodīga. Man patīk dzeja, kas skan un skaisti izklausās, kur ir ritms – lai gan pieļauju, ka var būt atkāpes, bet dzeja, kas līdzinās rindās saskaldītai prozai, man gaužām nepatīk.

      

Viens no pēdējā laika iepriecinošākajiem darbiem bija Māras Zālītes jaunais krājums “Visas lietas” (E. Silkalna apceri skt. Laika 18. numurā 6. lpp. – L.K.)

 

Tavas uzmanības lokā ir arī apgāda “Dienas Grāmata” serija “Es esmu…”- romāni, ko par latviešu litrātūras klasiķiem raksta jaunlaiku rakstnieki, un monografijas – zinātnieki. Nule esi gana kritiski izteicies par Osvalda Zebŗa “Mežakaiju”( par Gunaru Janovski), savukārt cildinājis Jāņa Zālīša monografiju par Ziemeļnieku. Ar nepacietību gaidām tavu apceri par literātūrzinātnieka Arņa Koroševska monografijua “Lielais noliedzējs” par Andreju Upīti…

Jā, kā nu kuŗš, bet iecere kopumā ir laba. Īsti varēsim spriest, kad būs publicētas vairāk nekā divas monografijas… man tiešām patīk doma, ka romāni top kā faktos bazēti izdomājumi, savukārt monografijās ir tā tīrā patiesība. Varbūt ir labi, ka tās neskrien pa priekšu romāniem.

      

Runājot par Ziemeļnieku, nevar teikt, ka viens darbs ir labāks par otru (Andŗa Zeibota “Krauklis”) – viens ir faktiem pārbagāts, otrs tapis kā “ceļojums” pa faktiem, lai būtu interesants.

 

Literātūras klāsts Latvijas grāmatveikalos ir ļoti plašs un raibs, tam pievienojusies arī jaunlaiku erotiskā literātūra un nule “uzlēkušo zvaigžņu” literārie mēģinājumi. Tai pašā laikā – raugi nopirkt dzejas klasiku vai, piemēram, “Zelta zirgu”! Savukārt, kad sākās pandēmija, ziņās izlasīju, ka Francijā visvairāk pirkto grāmatu topā bijis A. Kamī “Mēris”. Tātad romāns grāmatveikalos bijis pieejams! Kā tev patīk Latvijas grāmatveikalu vide?

Tā ir -  jebkuŗu klasikas darbu, vai tas būtu latviešu vai ārzemju valodā, tiešām ir ļoti grūti atrast. Tad jau jāiet uz bibliotēku. No otras puses – sagaidīt, lai izdevēji ieguldītu naudu šādos izdevumos, arī šolaik nevar prasīt. Kādu gan es tev, izdevējai, varētu dot padomu?

 

Mans “padoms” – valsts kultūrpolītikas ietvaros nodrošināt klasikas darbu, īpaši jau Latvijas kultūras kanonā ietverto, izdošanu. Bet – mēs abi esam vecmodīgi, un pat dzirdēt negribam par elektroniskajām grāmatām!

Nē, nē! Tas ir priekš manis kaut kas neiedomājams. Ar internetu esmu nedraudzīgs. Uz manu dzimšanas dienu bērni uzdāvināja pirmo mobilo telefonu. Es tiešām esmu viens vecmodīgs onkulis. Dzirdēju, ka esot pat izdomāti roboti, kas uz sarunbiedra vaicājumu prot reaģēt ar atbildi atkarībā no vaicātāja noskaņojuma… Jā, pasaule sāk atšķirties no mana dzīves redzējuma, ko esmu uzskatījis par īsto, pareizo.

 

Un tomēr – man šķiet, ka vecmodīgums nācis modē! Cilvēki ir noilgojušies pēc personiskiem kontaktiem, pēc saskares ar “taustāmu” sarunbiedru, kāda ir arī grāmata. Vēl vairāk –“vecmodīgo”avīzi Laiks sākuši pasūtināt jauni ļaudis, turklāt tādi, kas nemaz nerunā latviski. Acīmredzot “pie vainas”ir dzīvā latviskā saikne.

Laikā jau arī parādās raksti angļu valodā – domājams, tāpēc, lai latviešu lietām “pievilinātu”caur angļu valodu.

 

Vai tev patīk kavēties atmiņās? 

Patīk gan, un, jo kļūstu vecāks, jo arvien vairāk patīk atcerēties. Nule Rīgā bija ieradies mans skolas biedrs, arī klases biedrs no Saules nometnes Vācijā 1945./ 46. gadā Juris Meisters, ķīmijas doktors no Čikāgas. Tolaik mums bija vien desmitā daļa no pašreizējā gadu skaita. Patīkamāk bija runāt ne jau par Putinu un Rīgas kauna stabu, - labāk patīk atcerēties vecos laikus. Es jūsmoju par mūsu skolotājiem, kas bija vēl nacionālā pacēluma vilnī kopš Ulmaņlaika, kad bija Latvijā strādājuši. Viņi šo pacēlumu pārnesa arī uz bēgļu nometnēm. Juris teic, ka viņa mamma nemaz neesot tik “ulmaniska”bijusi – redz, kāds “jaunums”par manu latviešu valodas skolotāju un klases audzinātāju pēc gandrīz 80 gadiem!

 

Es arī sevi arvien biežāk pieķeru, kavējamies bērnības atmiņās, un sevišķi laimīga jūtos, kad manos atmiņu stāstos kāds mazbērns klausās… Tādi laimes brīži gadās reti, vai nevajadzētu rakstīt memuārus?

Es nedomāju, ka mūsu mazbērni ir briesmīgi ieinteresēti mūsu pagātnes stāstos! Manam dēlam, kuŗam jau 55 gadi (Nilss Silkalns, mūziķis Tiroles simfoniskajā orķestrī. – L. K.), gan sākusi interesēt pagātnes, īpaši viņa pirmie  dzīves 18 gadi Austrālijā. Nu viņš pēta internetā, kas tieši tajos gados noticis Melburnas priekšpilsētā, kur tolaik dzīvojām. Mazbērniem šāda interese vēl nav modusies.

 

Bet, piemēram, mūsu apgādā nesen izdotā grāmata “Mana Sēlija” ir darbs, kas tapis, autoram aizejot pensijā, kad īsti jau nav pacietīgu klausītāju apkārt. Tomēr – cik labi, ka autors Jānis Brūtgāns savas bērnības atmiņas paspēja uzrakstīt, bērni un mazbērni nu priecīgi. Vai tev nav radušās šādas domas?

Mans 1974. gadā iznākušais romāns “No rīta” jau pa pusei ir autobiografisks darbs. Esmu uzrakstījis arī atmiņas par pirmajiem gadiem Austrālijā – no 1960. līdz 1965., kas saucas “Dienu zaglis”, ko izdeva apgāds “Pētergailis”ap 2000. gadu.

 

Tātad neaprakstīts ir Latvijā nodzīvotais laiks?

Jā, pastāvīgi no 2007. gada. Šis laiks ir aizritējis , galvenokārt lasot un līdz kovida sākumam – ļoti daudz skatoties teātŗa izrādes un klausoties koncertus, dodoties ekskursijās, līdz ar ko vai visa Latvija ir iepazīta. Par atmiņu rakstīšanu tiešām neesmu domājis, man vairāk patīk tas, ko esmu ieradis darīt – lasīt un apcerēt. Jāteic gan, jo vairāk laiks rit uz priekšu, vairāk patīk lasīt nekā apcerēt. Tomēr, kad par izlasīto uzrakstu, ir sajūta, ka no tās manas izklaidēšanās kādam kāds labumiņš arī tiek.

 

Kad pensionējos no sava “maizes darba”, pirmajā gadā izlasīju visus Dostojevska Kopotus rakstus. Mans tēvs bija liels grāmatu krājējs un no Latvijas bija pasūtinājis visus tulkotos sējumus, kādus 12. Starp citu, pa reizei izlasu arī pa kādam tulkotam “krimiķim”, un ir gadījies, ka nopērku jau kādreiz izlasītu – attopu, ka esmu to jau lasījis tikai pēc krietna gabala… Tad domāju, vai bija vērts lasīt tādu grāmatu, ko esmu aizmirsis, un pats sev atbildu – acīmredzot bija gan kāds iemesla, jo mūžīga ieguvuma jau nav ne no kā!

 

Kādā no mūsu intervijām pirms vairākiem gadiem tu teici, ka ieiešana grāmatu lasīšanas pasaulē tev ir kā patvērums, kā virtuālā dzīve. Vai tā ir joprojām, īpaši šai drāmatiskajā laikā?

Grūti atbildēt… jo man interesē zināt par šo kaŗu, gan dienas presē, gan Laika polītiskajos komentāros. Tas trakums, kas notiek Ukrainā vai ap Ukrainu, man tomēr traucē lasīšanu, gribas skriet pie televizora un radio, klausos Latvijas ziņas, “Vācu viļņa ziņas”, BBC pasaules ziņas utt. Ievēroju ieteikumu, ka ik pa stundai savas piecas minūtes tomēr jāpavingro, un – es tad “skraidu”pie TV un radio!

      

Ir nemierīgs laiks, un kādu “eskeipismu” es šobrīd grāmatās nemeklēju. Atminos, ko teica mana mamma, kuŗa aizgāja Mūžībā 2002. Gadā. Es paziņoju, ka mēs ar Selgu pārcelsimies uz dzīvi Latvijā, un viņa atbildēja: “Nu, ja, tie krievi tagad varbūt kādu brīdi būs mierīgi, bet gan jau atkal atgriezīsies vecie laiki.” Viņas vecāki tika aizvesti uz Sibiriju 1941. gada 14. jūnijā. Vectēvs pazuda nezināmā vietā… Vecāki izvēlējās došanos uz Austrāliju 1949. gadā tieši tāpēc, ka šis kontinents ir ļoti tālu no Krievijas. Vai varbūt vajadzēja tur turpināt dzīvot kā tādā nirvānā un kļūt par austrālieti?! Tad nebūtu jādzīvo, Amerikas latviešu rakstnieka Aivara Ruņģa vārdiem runājot, kur “krievi kaimiņos”. Cita starpā, tolaik viņu kritizēja par to, kāpēc viņš uzbrūk krieviem, - komūnistiem vajagot uzbrukt, jo komūnisms taču vainīgs, krievi mēdzot būt visādi. Nu jādomā, vai tas komūnisms nebija tikai tāds acu aizmālētājs – ar visu miera propagandu.

 

Nu, redzi, es biju domājusi, ka mūsu saruna būs literāra, bet…  jārunā vien, kā savulaik raksts avīzes rubrikā “Eduards Silkalns par literātūru un dzīvi”. To izraudzījām tāpēc, ka tavās recenzijās ir ļoti bagātīgs kultūrslānis, uz kuŗa būvē savu apceri. Un asprātības, ko bieži vien redakcijā skaļi lasām priekšā. 

Es mēģinu izkāpt ārā no literātūras recenziju uzliktiem rāmjiem, tiešām. Man patīk, ja arī nopietnās lietās ir drusciņ klāt kāda ironija, aplinkus parunāšana. Katrā ziņā prieks dzirdēt, ka lasītājiem paticis.

 

Nule savās atmiņās par Jaunās Gaitas pirmsākumiem un šodienas gaitu žurnāla redaktors Juris Žagariņš raksta: “… un jaungaitnieks no pašiem pirmsākumiem ir Eduards Silkalns, kuŗš gan formāli nav redakcijas kolēģijas loceklis, be kuŗš katru JG numuru kritiski apskata un apraksta avīzē Laiks.” Tavs komentārs?

Jaunās gaitas sākumgados patiesi skaitījos žurnāla redakcijas pārstāvis Austrālijā un sameklēju vienu otru rakstu. Priecājos, ka tagadējais redaktors nebaras par dažu labu skarbāku vārdu, kāds man izteicies par kaut ko no viņa sagādātās un izvēlētās lasāmvielas. Katrā ziņā vēlu Jaunai Gaitai visu labu!