Diplomāts un Eslingenas bēgļu nometnes dvēsele Kārlis Kalniņš
Agnija Lesničenoka, LNA Latvijas Valsts archīvs    05.04.2022

 

 

„Mēs visi nešaubīgi ticam, ka reiz padomju cietumi atvērsies, un mūsu zemes kļūs brīvas". Kārlis Kalniņš

 

Šajā satraukumu pilnajā laikā, kad pār Ukrainu veļas Putina un viņa līdzzinātāju agresija, tas mums, latviešiem un pārējām bijušajām Padomju Savienības republikām ir kā signāls būt vienotiem un atgādinājums par latviešu tautas ciešanām 20. gadsimtā, par brīvības cenu un privilēģiju dzīvot brīvā pasaulē. Lai gan dzīvojam modernā, demokratiskā sabiedrībā, kuŗā noziedzīgām ideoloģijām vieta ir tikai vēstures grāmatās, pat pēc PSRS sabrukuma nekas nav mainījies – tās mantiniece Krievija  joprojām turpina kultivēt iznīcību, sabiedrības regresu un cilvēka kā individuālitātes un brīva individa graušanu, un šī iznīcība tiek vērsta pat pret pašas tautu.

 

Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem latviešiem privilēģijas uz brīvu zemi tika atņemtas. Lai gan šobrīd lielākā daļa pasaules ir sadevusies rokās, lai palīdzētu ukraiņiem nosargāt savu zemi un ukraiņu bēgļiem patverties drošībā kaimiņvalstīs, Latvijai nonākot PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijas jūgā, latvieši bija pilnīgi vieni un neaizsargāti. Dažādi starptautiskie likumi un Rietumu sabiedroto nostāja neatzīt vardarbīgo PSRS okupācijas un aneksijas faktu nepalīdzēja latviešiem saglabāt savas zemes neatkarību, izvairīties no cilvēktiesību pārkāpumiem un genocīda pret latviešu tautu. Arī pirmos pēckaŗa gadus, ap 200 000 latviešu atrodoties bēgļu gaitās Vācijā, Zviedrijā un citviet, latviešiem nācās pašiem cīnīties par savu eksistenci un tiesībām uz pilnvērtīgu dzīvi, un tas nebūtu bijis iespējams bez daudziem uzņēmīgiem latviešu valdības vīriem, diplomātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuŗi ieguldīja diennakts stundās, emocionālos un materiālos resursos neizmērāmu darbu. Šāds saraksts ar emigrācijā esošiem latviešiem ir apjomīgs. Viens no tiem ir diplomāts Kārlis Kalniņš, kuŗam marta izskaņā aprit 120 gadu. Viņš laikabiedru atmiņās raksturots kā izcils profesionālis, kam piemitusi lietišķība, inteliģence un sirds dedzīga parādību uztvere. Humānas dabas cilvēks ar jūtīgu sirdi, vēsu prātu un darbīgu garu. 

 

 

Bēgļa gaitās kopš agriem gadiem

Kārlis Kalniņš piedzima 1902. gada 31.martā Rīgā, koktirgotāja Krišjāņa Kalniņa (1875-1943) un mājsaimnieces Mades Kalniņas (1877-?) ģimenē. Kārlim bija arī vecākais brālis Vilis (1900-1941) un jaunākā māsa Elza (1905-1997). Abi bija mūzikāli apdāvināti. Savas skolas gaitas Kārlis Kalniņš iesāka Pēteŗa I reālskolā Rīgā. Sākoties Pirmajam pasaules kaŗam, ģimene devās bēgļu gaitās uz Igauniju un tur no 1916. gada mācījās evakuētajā Rīgas Aleksandra ģimnazijā Veravā (tag.Viru). Mācības nebija ilgas, jo ģimnazija atkārtoti tika evakuēta. Ģimene mēroja ceļu uz Jeļeckas pilsētu Orlas guberņā Krievijā, kur turpinātas mācības Jeļeckas ģimnazijā. Bēgot no Sarkanā režīma, ap 1919. gadu ģimene uzturējusies arī Voroņežā un Charkivā. Lai nokļūtu atpakaļ Latvijā, 1920. gada sākumā tēvs izlēmis riskēt un bez atļaujas doties pa zemes ceļu uz 1500 km attālo Rīgu. Nopirkuši ratus, divus kašķainus zirgus un pavasaŗa šķīdonī briduši pa dubļiem vairākas nedēļas, kamēr sasnieguši Minsku. Visi tikuši vilcienā un aprīlī iebraukuši Rīgā. 1922. gadā Kārlis Kalniņš beidza Rīgas pilsētas 1. vidusskolu un sāka tautsaimniecības studijas Latvijas Universitātē. 1923. gadā kļuva par studentu korporācijas Selonija biedru. Parallēli studijām LU, Kalniņš 1924. gadā beidza angļu valodas institūtu ar angļu valodas vidusskolas skolotāja tiesībām. Vēl būdams students, Kalniņš uzsāka savu karjēru diplomātiskajā dienestā.

 

Ar Ārlietu ministrijas Administrātīvi juridiskā departamenta direktora 1924. gada 16. septembŗa pavēli Nr.35 Kalniņš pieņemts uz brīva līguma pamata par sekretāra palīgu Administrātīvi juridiskā departamenta ārzemju pasu nodaļā. 1925. gadā sekoja būtisks pakāpiens karjēras izaugsmē – 12.jūnijā iecelts par III šķiras sekretāru konsulātā Lībekā, bet 2. septembrī iecelts par atašeju ģenerālkonsulātā Berlīnē. 1927. gada 18. novembrī Kārlis Kalniņš apprecējās ar savu lielo mīlestību Zuzannu Dagmāru Andersons (1903-1984). Zuzanna nāca no ļoti patriotiskas dzimtas – Alunāniem. Viņas vectēvs bija “latviešu teātŗa tēvs” Ādolfs Alunāns (1848-1912). 1930.gadā Kalniņš atgriezās Rīgā, jo tika iecelts par atašeju-štata darbinieku  Ārlietu ministrijas preses nodaļā Rīgā, bet nedaudz vēlāk – uz jaundibināto konsulāro nodaļu izpildīt atašeja pienākumus saimniecības un finanču nodaļā. Uzturēšanās Rīgā bija neilga, jo jau 1932. gadā Kalniņš tika pārcelts dienesta labā par atašeju-štata darbinieku uz pastāvīgo delegāciju Tautu Savienības mītnē Ženēvā. Tur darbojies līdz pat 1938. gadam, kad pārcelts dienesta labā par I šķiras sekretāru uz ministriju Rīgā pildīt Saimniecisko līgumu nodaļas vadītāja amatu. Šajā starplaikā, par spīti periodiskai darba dienesta vietu maiņai, 1933. gada 2.februārī Kalniņš beidza LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļas pilnu kursu ar tautsaimniecības zinātņu gradu. Pēc tam Kalniņš papildināja zināšanas Ženēvas Universitātes Saimniecības un sociālo zinātņu fakultātē, iegūstot ekonomikas licenciāta nosaukumu. Līdz Latvijas okupācijai Kalniņš strādāja dažādos amatos Ārlietu ministrijā, līdz 1940. gada 17. jūnijā no dienesta atbrīvots. 1940. ‒ 1941. gadā bijis LPSR vietējās rūpniecības tautas komisariāta Apgādes un sadales tresta nodaļas vadītājs. Laimīgā kārtā Kārlim Kalniņam ar sievu izdevās paglābties no Baigā gada šausmām, taču represijas nesaudzēja brāli Vili, kuŗš arī ieņēmis atbildīgus Ārlietu ministrijas amatus ārvalstīs – vien neilgu laiku pēc savām kāzām, viņš 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts uz Vjatkas soda nometnēm, kur 1941. g. 11. oktobrī miris. Vācu okupācijas laikā,  no 1941. līdz 1944. gadam,  Kārlis Kalniņš darbojies Saimniecības ģenerāldirekcijā kā Saimniecības pētīšanas institūta direktors, bet 1944.gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Neskaidrs ir mātes Mades liktenis. Kārļa dokumentos minēts, ka 1944.gadā Made esot boļševiku apcietināta, un tās bijušas pēdējās ziņas. Arī māsa Elza Mekša devusies bēgļu gaitās un pēc Vācijas bēgļu nometnēm turpmākos dzīves gadus kā dziedātāja un brīvmāksliniece darbojusies Brazilijā un ASV. 

 

 

Eslingenas latviešu „pagastvecis" un kaŗagūstekņu aizstāvis

1945. gada vasarā Rietumvācijā esošie latvieši bija izvietoti pa vairāk nekā 300 UNRRA (United Relief and Rehabilitation Administration –Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde) uzturētajām bēgļu nometnēm. Lielākā bēgļu nometne ar 5500 iemītniekiem bija Eslingena, dēvēta arī par Mazo Latviju. Tur nonāca arī Kārlis Kalniņš, uzņemdamies latviešu kolonijas vecākā pienākumus no 1945. līdz 1952.gadam. Kalniņš pats sevi pa jokam mēdza saukt arī par Eslingenas latviešu „pagastveci”. Eslingenas latviešu kolonijas nacionālo, kulturālo, tiesisko, iekšējās sadzīves un saimniecisko jautājumu kārtošanai un pārstāvēšanai uz ārieni pastāvēja kolonijas pārvalde, kuŗas iekārtu, tiesības un pienākumus noteica noteikumi. Eslingenā atšķirībā no daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm,  tās vadību nevis iecēla, bet ievēlēja demokratiskās vēlēšanās, kuŗās piedalījās vairāki kandidātu saraksti. Kolonijas pārvalde sastāvēja no 50 padomes locekļiem, kuŗus ievēlēja tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz vienu gadu Eslingenas latviešu kolonijas locekļi, kas vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu. Pārvaldei bija pakļauti visi Eslingenas latviešu kolonijas iemītnieki. Savukārt pati pārvalde savā darbībā bija pakļauta vietējai Militārai Pārvaldei un IRO (Internationmal Refugee Organization – Starptautiskā bēgļu aprūpes organizācija). Brīvās Latvijas laikā iegūtās diplomātiskās iemaņas palīdzēja Kalniņam ar lielu profesionālitāti vadīt lielo Eslingenas latviešu bēgļu koloniju, pārstāvot tās intereses un nodrošinot veiksmīgu sadarbību ar UNRRAs, IRO un citu Rietumvalstu institūciju pārstāvjiem, lai Eslingenā dzīvojošajiem latviešiem nodrošinātu pieņemamus dzīvošanas apstākļus un to primārās vajadzības, tostarp kultūras dzīvotspēju, kas latvietības garam bija gluzi eksistenciāla nepieciešamība.

 

No 1945. līdz 1947.gadam Kārlis Kalniņš bija arī Latvijas Sarkanā krusta ģenerālsekretārs, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu cīņā par latviešu kaŗagūstekņu atbrīvošanu no Sabiedroto gūstekņu nometnēm un līdzdarbojoties jaunu dzīvesvietu meklējumos. Viņš bija viens no tiem, kas kopā ar citiem LSK pārstāvjiem apmeklēja galvenos militāros stābus, skaidrojot situāciju leģionāru jautājumā, un kuŗa vadībā Eslingenā nepārtraukti  tika iepludināti no gūsta atbrīvotie kaŗavīri. Ar attapīgu rīcību Kalniņam bieži izdevies pat apiet UNRRA un IRO noteikumus, kas ierobežoja bijušo kaŗavīru tiesības apmesties bēgļu nometnēs, tādējādi liela daļa no tiem apmetās tieši Eslingenā. Kalniņš kopā ar LSK kollēgām nenogurstoši strādājuši arī, lai uz PSRS pret savu gribu netiktu nosūtīts neviens Baltijas valstu pilsonis, nodrošināta palīdzība kaŗa invalidiem, kas nevarēja par sevi pastāvēt un parūpēties, izstrādāti daudzi memorandi un petīcijas, publicētas brošūras ar informāciju par PSRS vērsto terroru pret Latviju un pārējām Baltijas valstīm, un neskaitāmos sabiedroto valstu pārstāvju apmeklējumos Vācijā pūlējās atspoguļot patiesību par padomju režīma veiktajiem noziegumiem, lai nepieļautu latviešu bēgļu un kaŗagūstekņu repatriēšanu uz okupēto Latviju.

 

 

Atbalsts kultūras uzplaukumam

Kādā no uzrunām latviešu teātŗa trupai, Kalniņš teicis – “Jūsu māksla ir daļa no tautas garīgās maizes, kas mums, bēgļiem,  ir tikpat nepieciešama kā laicīgā maize.” Šie vārdi precīzi atspoguļo Eslingenas kopējo kultūras dzīves ainu, kas plauka un bija rosmes pilna. Eslingenā tika likti pamati latviešu trimdas polītiskajai, sabiedriskajai un kultūras rosmei, kam bija nenovērtējama nozīme Latvijas valstiskuma idejas saglabāšanā turpmākajos trimdas gados jaunajās mītnes zemēs. Nozīmīga loma bija te dibinātajām tautskolām, darbnīcām, koŗiem, dziesmu ansambļiem, teātŗa un operas trupām. Pārsteidzoši plašs bija izdoto grāmatu un periodikas klāsts, mākslinieciskie sasniegumi mākslinieku daiļradē un izstādēs.

 

1946. gada 27. decembrī, latviešu rakstnieks un vēlāk arī laikraksta “Laiks” pirmais redaktors Kārlis Rabācs rakstīja Kārlim Kalniņam – “Eslingenas latviešu kolonija ir ievērojamākais un svarīgākais latviešu kulturālās un sabiedriskās dzīves centrs Vācijas amerikāņu okupācijas joslā. Mūsu laikraksts (laikraksts “Latvija”) tādēļ atzinis par nepieciešamu novietot Eslingenā savu pastāvīgu redakcijas pārstāvi, jo vienīgi tā iespējams izsekot šīs lielās latviešu kolonijas dzīvei, turienes notikumiem, lēmumiem un ierosinājumiem. Šo uzdevumu esam uzticējuši mūsu redakcijas loceklim redaktoram Harijam Mindenberga kungam, kuŗš savu darbu jau uzsācis.” Kalniņš uz šo vēstuli devis pozitīvu atsauksmi,  un Harijam Mindenbergam Eslingenā nodrošināta pastāvīga apmešanās vieta. Vēlāk Eslingenas latviešu kolonija un Latviešu Preses darbinieku kopa Eslingenā noslēdza  sadarbības līgumu – kolonija izīrēja Latviešu preses darbinieku kopai apgādu “Latviešu ziņas” periodisko izdevumu iespiešanai un izplatīšanai. Eslingenas latviešu kolonijas pastāvēšanas laikā iznāca divpadsmit dažāda nosaukuma izdevumi latviešu valodā – lielākais latviešu laikraksts Vācijā „Latviešu Ziņas", avīzes „Dzimtene", „Dzintarzeme", „Eslingenas Biļetens", žurnāls „Ceļa Vēstis" un citi. Darbību Eslingenā atjaunoja arī Helmara Rudzīša grāmatu izdevniecība „Grāmatu Draugs". 

 

 

Uzticīgs savai misijai līdz pēdējam elpas vilcienam

Eslingenas nometne pastāvēja līdz 1952. gada sākumam, kad nometni slēdza pēc bēgļu masveida izceļošanas uz jaunajām mītnes zemēm ASV, Kanadā, Austrālijā un citur. Līdz ar nometnes slēgšanu, arī Kalniņš izceļoja uz ASV un iekārtojās darbā Vašingtonā par ASV Luterāņu nacionālās padomes palīdzības nozares asistentu, bet drīz pēc ierašanās ASV Kalniņš uz neilgu laiku tika aicināts darbā Latvijas sūtniecībā Londonā, kur viņa uzdevums bija sagatavot vairākus plašākus pētījumus  Č. Kerstena komisijai. (1953. gada 27. jūlijā ASV tika pieņemta Kongresa rezolūcija Nr. 346, kas atļāva dibināt speciālu izmeklēšanas komiteju Baltijas valstu jautājumā. To uzticēja vadīt kongresmenim Čārlzam K. Kerstenam. Tādēļ šī komiteja iegājusi vēsturē kā Č. Kerstena komisija.) Viens no Kalniņa iesniegtajiem pētījumiem bija par tautas gribas viltošanu boļševiku rīkotajās vēlēšanās 1940. gada vasarā. Tāpat Kalniņš sagatavoja plašu pētījumu par padomju aģentu vajātajiem bēgļiem Vācijas nometnēs no 1945. līdz 1948. gadam. Trešais Kalniņa darbs bijis gaŗāks apcerējums par pašreizējiem apstākļiem Latvijā. 1953. gadā atgriežoties Vašingtonā, Kalniņš uzsāka darbu ASV Kongresa bibliotēkā un parallēli tam turpināja aktīvu pretkomūnisma cīņu dažādās publikācijās. Kalniņš sarakstījis vairākas brošūras angļu valodā par Kremļa sarkano imperiālistu terroru, noziegumiem Baltijas valstīs. Tāpat viņš rakstījis daudz vēstuļu laikrakstiem The Evening Star, Dallas Morning News, New York Herald Tribune, The Denver Post, Christian Science Monitor  un daudziem citiem ASV lielākajiem laikrakstiem.

 

Pēc ilgstošas slimības aizgājis Mūžībā 1967. gada 5. janvārī, Vašingtonā, apglabāts Rock Creek kapsētā.