„Dieva putniņi” pacēlušies spārnos
Režisore Dzintra Geka sarunājas ar Ligitu Kovtunu    18.02.2015

 

... Otrais pasaules kaŗš nule izārdījis Eiropu, un miljoniem bēgļu no dažādām zemēm pārplūdina Vāciju. Tostarp arī latvieši. Apvienotās Nācijas izveidojušas pārvietoto personu nometnes – Displaced Persons Camps, nodrošinot viņiem patvērumu un iztiku. Bija izveidojusies jauna cilvēku kopiena – DP, displaced persons, ko latvieši sev raksturīgi nosauca „mīļvārdiņā” dīpīši. Līdz kāds īsti neidentificēts asprātis viņus nosauca vārdā „dieva putniņi”! Esmu dzirdējusi, ka pirmais it kā bijis karikatūrists Ernests Rirdāns. Vācieši gan esot tos dēvējuši strupāk – Deutsche Parasits... Var jau tā kā saprast – vāciešiem bija jāatstāj savi ērtie mājokļi ar visām mēbelēm un klavierēm, lai dotu dzīvesvietu šiem bēgļiem. Par šo laiku liecina ne vien fotografijas, filmas un dokumenti, ir arī iznākušas atmiņu grāmatas – mūsu lasītājiem labi zināmās Anitas Liepas „Flensburgas atmiņas”, Māras Celles „Meitene no Mežaparka”, Astrīdas Jansones „Dārlinga līkloči”, Zigrīdas Vidneres „Es uzaugu Latvijā”. Nu tapusi arī dokumentālā filma „Dieva putniņi”, kas uzņemta arī labi zināmajā  studijā „Sibirijas bērni”, un tās režisore un producente ir Dzintra Geka, montāžas režisors – Armands Zvirbulis, operātors – Aivars Lubānietis, bet scenārija autors – Agris Redovičs, kuŗš pirms gadiem trim uzrunājis Dzintru ar vaicājumu: „Par Sibirijas bērniem tu esi izveidojusi filmas – vai tad nevajadzētu arī par trimdas bērniem?”

 

Dz. G. Tas arī mani pārliecināja par iecerēto filmu seriju trīs daļās – „Sibirijas bērni”, „Trimdas bērni” un „Padomju bērni”. „Sibirijas bērniem” esmu veltījusi 13 gadus, „Trimdas bērniem” nesanāk mazāk... Vīrs (komponists Pēteris Vasks) joko – un tad vēl 13 par padomju bērniem, un tu varēsi iet pensijā.  Un manā dzimšanas dienā novēlēja man aiziešanu pensijā pēc 25 gadiem! 

 

Pirms nepilna mēneša es izmantoju ekskluzīvu iespēju TV studijā, jūsu radošās grupas darbavietā, noskatīties trīs stundu gaŗo materiālu, no kuŗa beigās jāizveido 90 minūšu gaŗa filma. Neapskaužami. 

 

Jā, tas patiešām ir ļoti, ļoti grūts posms filmas tapšanā. Iedomājies, mūsu rīcībā ir milzīga apjoma materiāls, vairāk nekā simt interviju Amerikā, Kanadā, Vācijā, Latvijā... Filmējām arī Austrālijā, bet šo materiālu neiekļāvām. Filmējām tautiešu mājās, saietos, dziesmu svētkos, braucām uz Augustdorfu, Blombergu, Eslingenu... Montāžas process ritēja trīs mēnešus diendienā, un, teikšu atklāti, bija mokoši. Es sapratu, ka uzrunātie cilvēki man kļuvuši par tuviniekiem, ikviens stāsts ir patiesi unikāls, ikviens nofilmētais kadrs – svarīgs, būtisks. Kā tu to „griezīsi” nost?! Bet filmas laiks un mākslinieciskā koncepcija paģēr savu – filmai jāiekļaujas šais 90 minūtēs un maksimāli informātīvi, emocionāli un mākslinieciski jāpauž saturs, sniedzot arī vēsturisko fonu. Turklāt – šī ir pirmā filma par laiku pēc 1944. gada un par to, kas ar šiem cilvēkiem turpmākajā  dzīvē noticis. Kā viņi dzīvoja nometnēs, kā devās tālāk uz Ameriku, Angliju, Kanadu, Austrāliju, kā iedzīvojās savās mītnes zemēs? Cilvēku likteņi bieži vien ir līdzīgi, tomēr katrs dzīvesstāsts ir unikāls. 

 

Varu gan apliecināt, ka visas intervijas ir atšifrētas, ierakstītas cietajos diskos un ir pieejamas. Ikvienam respondentam ir savs „fails”, no kuŗa arī atlasīta viņa stāsta „sāls”, kas iekļauta visu kopīgajā vēstījumā. Tas tiešām būtu grēka darbs tās izdzēst vai pazaudēt. Un mēs uzņemamies atbildību par to, lai pašiem stāstītājiem, viņu bērniem un mazbērniem būtu iespēja saņemt ieraksta kopiju. Turklāt – aculiecinieku kļūst arvien mazāk, bet vēsturisko un dokumentālo filmu veidošanā  viņu liecības ir pats svarīgākais.

 

Varbūt taps apjomīgas grāmatas – līdzīgi kā „Sibirijas bērni”?

 

Neņemos apsolīt, taču atšifrētas intervijas un fotomateriāls jau ir, esmu domājusi arī par to redakcionālo apstrādi un papildināšanu. 

 

Filmā ir daudz autentisku foto un filmkadru. Kur tos ņēmāt? 

 

Mūsu studijai ir uzdāvināta amerikāņu dokumentālā filma divu stundu gaŗumā par šīm nometnēm, taču kvalitāte ir bēdīga un šodienas technoloģiju izlutinātajiem skatītājiem nevaram atļauties piedāvāt „miglas bildes”. Mūsu rīcībā bija arī Viļa Lapenieka uzņemtā „Kas mēs esam...” – par nometni Blombergā, kā arī bijām dabūjuši no šīs pilsētas archīva fondu glabātāja dokumentus par to, kā nometņu dzīve izskatījās no vāciešu puses. Izmantoti kinožurnāla  Deutsche Woche materiāli, Latvijas Valsts kinofotofono archīva materiāli un, protams, tautiešu atvēlētie materiāli. 

 

Līdztekus šim dokumentālajam stāstam un intervēto cilvēku vēstījumam ir arī ļoti emocionāls filmas mākslinieciskais caurviju motīvs – putni. Un Hamiltonā (kas nebūt nebija no Amerikas kontinenta trimdas centriem) filmētie kadri ar Marisa Vētras dēlu Andreju, ko identificējuši  tieši ar „dievputniņa” tēlu – smeldzīgu, aizkustinošu, bet vienlaikus spēcīgu un neatkarīgu personību. 

 

Jauki, ka esi to tā uztvērusi... Bet putnus īpaši mums nofilmēja Edgars Dzenis – aizrautīgs ornitologs, operātors un videoinženieris. Mākslinieciskajā iecerē jau bija arī katra filmas varoņa likteņstāstu līdzībās illustrēt ar kādu putnu.  Kā tas izdevies – un par filmu kopumā lai spriež mūsu skatītāji.

 

Filmas pirmizrāde notiks Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace, 4. martā plkst. 19.

 

Latvijas TV pirmizrāde paredzēta šā gada Valsts svētku dienās. To izrādīs arī Sanhozē Dziesmu svētkos 6. septembrī.

 

 ***

Paši pirmie skatītāji filmu redzēja 11. februārī Vašingtonā, LR vēstniecībā. Viņu vidū arī mūsu cienījamais autors Vilnis Baumanis.

 

„Vašingtonā nu jau par jauku tradiciju kļuvuši filmu vakari Latvijas vēstniecībā. Šī gada 11. februārī prāvs pulciņš tautiešu noskatījās režisores Dzintras Gekas veidotās dokumentālfilmas „Dieva putniņi” pirmizrādi. Temats saistīja, jo vismaz daļa klātesošo bija kā bērni dzīvojuši tā dēvēto „dīpīšu” nometnēs Vācijā.

 

Iespaidi par redzēto bija dažādi. Jaunāko paaudžu skatītāji teicās esam uzzinājuši  kaut ko vairāk par savu vecāku vai vecvecāku pēckaŗa gaitām. Visi atzina par interesantiem izvilkumus no kaŗa laikā gatavotās melnbaltās filmas, kur bija redzami bēgļi zirgu vilktos ratos vai arī drūzmējoties pie kuģa, ceļā uz Vāciju. Taču tā laika līdzgaitnieki saskatīja arī šo to, ko varētu uzlabot. Vienbalsīgs bija spriedums, ka filmā vairāk  izcelts īpatnējais, mazāk – tipiskais,  līdz ar to radot greizu priekšstatu par „dīpīšu” nometnēm. Piemēram, nesamērīgi liela filmas daļa veltīta Eslingenas nometnei, kur bēgļi dzīvoja vāciešiem atņemtajās lielās blokmājās. Koši uzspodrinātas, šīs ēkas tagad atgādina lepnus dzīvokļu namus un varētu nezinātāju novest pie slēdziena, ka „dīpīši” dzīvojuši pavisam normālos, pat turīgos apstākļos. „Kur tad palika pelēkās koka barakas? Kur ar segām sadalītās tumšās istabas?” jautāja daži.

 

Patiešām, ievērojot, ka Vācijā bija aptuveni 300 nometņu, būtu bijis vērtīgi, kaut vai melnbaltās fotografijās, ietilpināt skatus no citām, trūcīgāka paskata nometnēm – kādās dzīvoja liela daļa bēgļu, īpaši angļu zonā. Parādīt, kādas šīs nometnes izskatījās toreiz, nevis tagad. Varbūt arī rādīt skatus no nometņu kultūras sarīkojumiem, skolām, sporta sacensībām. Tādi fotomateriāli ir pieejami. Arī redzot, kā atainoti bijušie bēgļi Ziemeļamerikā, daudziem šķita, ka būtu vajadzējis rādīt kaut ko no trimdinieku lielajiem centriem, kur dzīvoja tūkstošiem latviešu, nevis tikai no nomaļās Halifaksas. Visai netipisks „dīpītis” daudziem šķita Marisa Vētras dēls Andrejs, kuŗam atvēlēts gaŗš filmas gabals un kuŗa „kolorītā” personība noderētu atsevišķai filmai. Liekas, ka režisore vairāk meklējusi māksliniecisko un mazāk vēsturisko patiesību.

 

Bet saskatīt trūkumus ir simtreiz vieglāk, nekā filmu izgatavot. To, ko šāds darbs nozīmē, varēja noprast no Dzintras Gekas komentāriem pirms izrādes. Viņa atzina, ka filma vēl nav pilnveidota galīgajā variantā un ka viņa labprāt uzklausa skatītāju domas. Katrā ziņā, jācildina viņas vēlēšanās veidot filmu par „dīpīšiem”, par kuriem Latvijā daudziem joprojām ir miglains priekšstats.”