Daži vērojumi Daugavpilī
Juris Lorencs    06.06.2022

 

 

Maija nogalē man bija iespēja apmeklēt Daugavpili. Iemesls, kāpēc atsaucos draugu uzaicinājumam pievienoties viņu izbraucienam, bija jauns izstāžu nams Daugavpils cietoksnī, Marka Rotko mākslas centrā. Pēc vairāku gadu ilgas renovācijas bijusī cara armijas pulveŗa noliktava pārtapusi par “Martinsona māju”. Daugavpilī dzimušais Pēteris Martinsons (1931–2013) iegājis mākslas vēsturē kā pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis. Viņš bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kuŗš parādīja, ka keramika nav tikai tradicionālās Latgales krūzes, bļodas un tautiskie svečturi. 2013. gadā, neilgi pirms savas aiziešanas Mūžībā, Martinsons lielu daļu savu darbu uzdāvināja Marka Rotko mākslas centram. Šis ziedojums tagad kļuvis par pamatu vērienīgai izstādei “Martinsona mājā”. Tajā aplūkojamas gan abstraktas monumentālas figūras, gan trausli porcelāna darbi. Arī no dažādiem materiāliem atveidotas dzīvas būtnes (vārnas, lauvas, suņi) un telpiskas konstrukcijas.

 

Māksla ir gaumes lieta. Kas vienam patīk, citu atstāj vienaldzīgu. Droši vien to pašu var teikt arī par Martinsona keramiku. Tas, kas noteikti priecē visus, - ka Daugavpils, patiesībā visa Latvija kļuvusi ar vēl vienu atjaunotu un sakoptu vietu bagātāka. Marka Rotko mākslas centrs jau labu laiku kļuvis par Daugavpils vizītkarti, kas savu iespaidu izstaro plašā apkārtnē. Līdzīgi man, cilvēki brauc uz Daugavpili, lai apmeklētu Rotko centru, daži pat vairākas reizes gadā. Neatkarības gados tapušas koncertzāles Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī un Cēsīs. Tomēr Rotko centrs ir īpašs, jo pagaidām tas ir vienīgais no jauna izveidotais vizuālās mākslas centrs Latvijā. Unikāls ir gan pats Marks Rotko ar savu mākslu, gan cietoksnis, kas neskarts saglabājies kopš tā celtniecības laikiem 19. gadsimta sākumā. ASV medijos, rakstot par Rotko, parasti teikts- “immigrant from Latvia”. Tātad “ieceļotājs no Latvijas”. Kaut gan 1913. gada vasarā, kad tobrīd desmit gadus vecais Daugavpils puika  Markuss Rotkovičs uzkāpa uz tvaikoņa Liepājas ostā un pēc divu nedēļu ilga ceļojuma ieradās Ņujorkā, nekādas Latvijas vēl nebija. Nebija Daugavpils, bija Dvinska vai Dinaburga. Nebija Liepājas, bija Libava. Līdz Latvijai vēl bija jāgaida pieci gadi. Mēs varam tikai minēt, kas būtu noticis ar mazo Markusu, ja viņa ģimene būtu palikusi Daugavpilī. Varbūt viņš izskolotos par mākslinieku, bet diezin vai kļūtu par pasaulē pazīstamāko Latvijas territorijā dzimušo cilvēku. Ļoti iespējams, Rotko kopā ar citiem Daugavpils ebrejiem 1941. gadā tiktu noslepkavots Poguļankas mežā pilsētas pievārtē.

 

Cietoksnis ir mantojums no cara impērijas. Arī tas, ka Marks Rotko piedzima tieši Dvinskā, tagadējā Daugavpilī, vismaz pa daļai ir Krievijas “nopelns”. Jo Latgale un Daugavpils atradās tā saucamajā “nometinājuma joslā”, territorijā, kuŗā ebrejiem bija atļauts apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Es iztēlojos - pagājušā gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kaŗa priekšvakarā, Daugavpils droši vien bija īsta miera osta. Vieta, kur atvaļināti cara armijas ģenerāļi labprāt vēlējās pavadīt vecumdienas. Dzelzceļi jau bija sabūvēti - ja gribi, brauc “pa taisno”, bez pārsēšanās, uz Rīgu, Pēterburgu, Varšavu vai Berlīni. Tepat netālu Medumos atradās kūrorts, kur vasarās uzturējās Pēterburgas aristokratija. Ap 50 % pilsētas iedzīvotāju runāja jidišā. Neticami, bet laikā starp abiem pasaules kaŗiem Latvijai bija robeža ar Poliju. Kilometrus desmit uz dienvidiem no Daugavpils sākas tā saucamais “Viļņas koridors”, Polijas okupēts pierobežu reģions tagadējās Lietuvas un Baltkrievijas territorijās. Vieta, kur daudzi iedzīvotāji šodien runā krieviski un paši īsti nesaprot, kas viņi ir-  poļi, lietuvieši vai varbūt baltkrievi. Starp citu, 1939. gadā Viļņā dzīvoja tikai 1% lietuviešu. Šodien- ap 65 %. Uzskatāms piemērs, kā polītiskās pārmaiņas var mainīt etnisko sastāvu.

 

Bet vai Daugavpils ir krieviska? Ir un reizē - nav. Salīdzinot ar padomju laikiem, Daugavpilī notikušas lielas izmaiņas. Ielās redzami vien latviski uzraksti. Veikalos, kafejnīcās un tirgū jūs apkalpos latviešu valodā. Tomēr pilsētā dominē krievu valoda. Krievu te ir ap 50 % no visiem iedzīvotājiem. Latvieši- 20 %, poļi- 13 %, baltkrievi- 7 %, bet 10 %- dažādu tautību (lietuvieši, ukraiņi, čigāni, ebreji utt.) sajaukums. Diemžēl daudzi poļi un jo īpaši baltkrievi ir pārkrievojušies. Viņi saglabājuši savas tradicijas, nacionālo virtuvi un baznīcu, bet valoda jau ir mainījusies. Es biju aizbraucis uz pilsētas nomali, tā saucamo “Ķīmiķu rajonu”, lai apskatītu nesen uzcelto Dieva žēlsirdības Romas katoļu baznīcu. Bija Debessbraukšanas diena, kas šogad iekrita 26. maijā. Svētā mise un sprediķis skanēja poļu valodā. Pie dievnama durvīm piestiprinātā plāksne skaidrā latviešu valodā ziņoja, ka dievkalpojumi šajā baznīcā notiek latgaliski, poliski un krieviski. Tāda ir Daugavpils reālitāte, ar ko jārēķinās. Atklāti sakot, šoreiz es ar mazliet citādām acīm paraudzījos uz šo pilsētu. Jo Ukrainā jau vairāk nekā trīs mēnešu notiek kaŗš. Rīgā, Liepājās, Cēsīs, manā dzimtajā Lubānā- visur redzami Ukrainas karogi. Tie izlikti pie skolām, pašvaldību ēkām, pat privātmāju logos. Tikai ne Daugavpilī! Šajā pilsētā es neredzēju nevienu zilidzelteno karogu.

 

Bet atgriezīsimies pie keramikas. Gandrīz vienlaicīgi ar “Martinsona māju” tika atklāta Venēcijas starptautiskā mākslas biennāle. Latviju tajā pārstāv divas mākslinieces, Ingūna Skuja no Latvijas un Melisa Breidena (Melissa Braden) no Kalifornijas, ar kopīgo zīmolu “Skuja Braden”. Viņu multimediju ekspozīcijā, kas saucas “Tirgot ūdeni upes malā” (Selling Water by the River), apkopoti ap 300 mākslinieču darbi, lielākoties porcelāna keramika. Līdzīgi kā Martinsona izstādes gadījumā, šos eksponātus grūti aprakstīt vārdiem, tie jāskata acīm. Ja ne reālitātē, tad vismaz virtuāli, internetā. Bet, lūk, ko raksta Ņujorkā iznākošā žurnāla “ARTnews” interneta portāls artnews.com, kas Latvijas paviljonu ierindo labāko desmitniekā: “Biennāles lielais pārsteigums ir Latvijas paviljons ar dīvainas keramikas izstādi, ko mums piedāvā mākslinieču duets Skuja un Braden. Lai arī neviena no skulptūrām nav iespaidīgu izmēru, kādus parasti redzam biennāles paviljonos, tās visas pārsteidz ar savu dīvainību (impress by virtue of their weirdness)”. 

 

Vēl viens apliecinājums tam, ka Latvijā joprojām dzimst un veidojas neparasti mākslas talanti.

Ielādēju...