Dancis ap murāli
Juris Lorencs    05.10.2021

 

 

Kas šodien visvairāk uztrauc Latvijas iedzīvotājus? Saslimstība ar Covid-19, kas neiet mazumā? Noteikti. Arī valdības noteiktie ierobežojumi, kas brīžiem ir chaotiski un nesaprotami. Vēl citiem nepatīk prasība vakcinēties. Augošās gāzes, elektrības un apkures cenas. Vasaras vidū notikusī nodokļu reforma, kas daudziem sarežģījusi dzīvi. Tās visas ir praktiskas, taustāmas lietas. Bet patlaban Rīgā un Latvijā spriež arī par mākslu, turklāt visai augstos toņos. Iemesls ir mūra gleznojums (modernajā latviešu valodā to dēvē par “murāli”), kas augusta nogalē parādījās Rīgā, Tērbatas un Akas ielu stūrī, uz Rīgas 40. vidusskolas sienas. Tas ir Kristiana Brektes darbs “Veltījums Džemmai Skulmei”, ko naktī papildina mirdzošs neona uzraksts “Mēs esam kā sliekas, kurām jāirdina augsne”. Pārdesmit metrus no apgleznotā mūra, Akas ielā, atrodas Latvijas Metodistu baznīcas dievnams. Turpat ap stūri, kvartāla otrā pusē - laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija redakcijas birojs. Arī es pats dzīvoju šajā apkārtnē, Tērbatas un Ģertrūdes ielu krustojumā.

 

Brekte savā darbā izmantojis dažas Skulmes atstātās skices, uzmetumus topošām gleznām. Par murāļa mākslinieciskajām kvalitātēm neizteikšos, tā ir katra gaumes lieta. Vienīgais, ko varu piebilst- man tas neuzlabo garastāvokli. Dzīve patlaban jau tā ir pilna nemiera un stresa, ko vēl vairāk pastiprina pandēmija. Es neesmu modernās mākslas pretinieks. Džemmas Skulmes abstrakcijas, krāsu laukumi, kuŗus viņa gleznoja mūža nogalē, man patīk daudz labāk nekā padomju laiku stilizētās tautumeitas. Jautājums ir, lūk, par ko - kas ir tā saucamā laikmetīgā māksla, kur tā ir jāizstāda un kas par to visu maksā? 2009. gada decembrī portālā delfi.lv notika diskusija par tēmu “Vai laikmetīgā māksla ir gaumes jautājums”. Sarunā piedalījās arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. Lūk, viņas vārdi: “Atgriežoties pie sākotnējā uzstādījuma par gaumes jēdzienu, domāju, tas attiecināms uz 19. gadsimta konceptu, kad viens no mākslas galvenajiem kritērijiem bija skaistums. Bet kādi procesi ir notikuši laikmetīgajā mākslā? Tā reizēm apzināti cenšas būt provokatīva, bezgaumīga, pievērsties riebumu izraisošām lietām, tādā veidā nākot klajā ar savu vēstījumu.” Interesants jautājums - kāpēc 19. gadsimtā, kad nevienā no pasaules valstīm nebija demokrātijas mūsdienu izpratnē, mākslā, runājot S. Kreses vārdiem, “kritērijs bija skaistums”. Un kāpēc šodien, kad lielā daļā pasaules, to skaitā arī Latvijā, valda brīvība un demokratija, māksla “apzināti cenšas būt provokatīva, bezgaumīga, pievērsties riebumu izraisošām lietām”?

 

Publiskā telpa pieder visiem. Cilvēki pamatoti jautā- kāpēc pirms mūŗa apgleznošanas netika rīkota sabiedriskā apspriešana? Tādu varēja veikt internetā. Vai arī uz Tērbatas un Akas ielu stūŗa izlikt informatīvu stendu ar iespējamo piedāvājumu. Rīgas pašvaldība kopā ar bērniem varēja sarīkot radošu konkursu par piemērotāko attēlu uz skolas sienas. Tas būtu demokratiskāk jeb, izsakoties šodienas polītiskajā slengā, “iekļaujošāk” (pārņemts no angļu valodas vārda “inclusion”). Vēl viena iespēja - uz skolas mūŗa uzgleznot Latvijas valsts simbolus - karogu, ģerboni un valsts himnas tekstu. 

 

Notikums sacēlis pamatīgu vētru. Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti zem aicinājuma to likvidēt. Pamatojums: “Skolas murālim ir jābūt harmoniskam, ar pozitīvu saturu, atbilstīgam Latvijas sabiedrības vispārpieņemtajām normām, kā arī jāatspoguļo izglītības mērķi un jānoskaņo skolēni uz mācībām. K. Brektes murālis, mūsuprāt, satur bērnu psichi traumējošu tekstu un erotiska rakstura elementus ar nāves, seksualitātes un, iespējams, arī sātanisma mājieniem”. 4. oktobrī zem šīs petīcijas bija parakstījušies 4900 cilvēki, savu pārliecību apstiprinot ar elektronisko parakstu. Vienlaikus Latvijas tiesībsargs Juris Jansons nācis klajā ar atzinumu, ka “murālī uz skolas sienas nav saskatāmi draudi bērnu garīgajai veselībai”, līdzīgās domās ir arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

 

Un tomēr - vai nepieciešams publiski izstādīt mākslu, kas sašķeļ sabiedrību? Un ja māksla, kā mēs to redzam no pašreizējām diskusijām, var būt tik subjektīva un pretrunīga, vai tā jāatbalsta ar valsts līdzekļiem? Pagājušā gada vasarā Latvijas Nacionālais mākslas mūzejs iepirka 107 mākslinieku darbus, izlietojot šim mērķim 550 000 eiro. Pamatojums- “mazināt Covid-19 pandēmijas izraisīto seku ietekmi uz kultūras nozari, atbalstīt krizes skartos māksliniekus”. Bet kāpēc tieši mākslinieki ir tie, kuŗi jāatbalsta? Pandēmijas laikā cietuši ir visi. Gleznot var vienatnē, mākslas darbus iespējams pārdot internetā, izsolēs un galerijās. Savukārt frizieris, masieris vai slimnieku kopējs nu nekādi nevar strādāt attālināti. Aizstāvot mākslinieku Brekti, kuŗš ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas vadītājs, šīs augstskolas vadība izplatīja īpašu paziņojumu. Cita starpā tajā teikts: “Demokratiskā sabiedrībā nevar pieļaut mākslas un kultūras cenzūru un ir jāiestājas pret diskrimināciju seksuālās orientācijas, polītisko, rases, tautības, dzimuma, vecuma, filozofisko vai reliģisko uzskatu, sociālās izcelsmes, mantiskā, ģimenes vai veselības stāvokļa dēļ”. Jau pieminētos 107 māksliniekus un no viņiem iepirktos darbus atlasīja īpaša konkursa komisija un pieaicināti eksperti. Pavisam desmit cilvēki, deviņas sievietes un viens vīrietis. Un tagad iedomāsimies situāciju -  ja lēmēju sastāvs būtu diametrāli pretējs - deviņi vīrieši un viena sieviete? Sāktos jezga, runas par diskrimināciju, nevienlīdzību un “mačismu”. Laiki un vērtības mainās. Tas, kas paliek, ir darbi. Piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no Brektes murāļa, Lāčplēša un Satekles ielu stūrī atrodas privātais mākslas centrs “Zuzeum”. Kādreizējā korķa fabrika pārbūvēta par kaut ko līdzīgu mākslas templim ar izstāžu zālēm, sapulču telpām un kafejnīcām. “Zuzeum” atklāts 2020. gada septembrī. Te glabājas pasaulē lielākā privātā Latvijas mākslas kollekcija, kas pieder Dinai un Jānim Zuzāniem, pavisam ap divdesmit tūkstošiem dažādu žanru mākslas darbu. Kamēr polītiķi jau gadiem runā par jauna mākslas mūzeja celtniecību, uzņēmīgi cilvēki vienkārši rīkojas.