Cilvēks, pār kuŗu laikam nav varas
Silvija Līce    16.05.2017

 

9. maijā 95 gadu jubilejā godinājām mūsu izcilo kinorežisoru Rolandu Kalniņu – režisoru, kuŗa filmuzņemšanas grupā strādāt ikviens uzskatīja par laimi. Dziļas iekšējas kultūras cilvēks, smalkjūtīgs, korekts, taktisks. Arvien skaidri zināja sava darba vadošo līniju un prata mērķtiecīgi, neatlaidīgi un tomēr it kā nemanāmi uz to virzīt visu radošo grupu, nevis uzspiežot savu gribu, bet ierosinot. Šī cieņpilnā kollēģiālitāte sadarbībā ar operātoriem, māksliniekiem, aktieŗiem, uzticība viņu spēkiem, izpratnei un izjūtām radīja viņa grupā patiesu darbaprieku un augstas ētikas gaisotni.

 

Rolands Kalniņš profesiju apguvis praktiskā darbā. Sācis strādāt Rīgas kinostudijā 1947. gadā. Bijis režisora palīgs, režisora asistents, pēc tam otrais režisors. Uz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sliekšņa sāka uzņemt filmas patstāvīgi kā režisors-inscenētājs un drīz iegāja sava radošā brieduma zenītā.

 

Rolandu Kalniņu vienmēr saistījusi cilvēka rīcība konkrētā vēsturiskā situācijā, sociālekonomisko apstākļu un sabiedrības ietekme uz personību. Viņa daiļradē īpaši spilgti iezīmējās divas nozīmīgas temas – mūsu tautas liktenis un personības veidošanās problēmas, un viņš gribēja tās risināt ekrānā saskaņā ar savu pārliecību un sirdsapziņu. Tas visai sarežģīja un apgrūtināja režisora radošo ceļu, liekot sastapties ar daiļradi ierobežojošiem šķēršļiem un autoritātīvu administrēšanu.

 

1966. gadā tika pabeigta filma “Es visu atceros, Ričard!”, kuŗā skarta sāpīgi traģiska lappuse mūsu tautas vēsturē – Latviešu leģions Otrajā pasaules kaŗā. Filma par cilvēku likteņiem un notikumiem, kuŗi tolaik, valdošās ideoloģijas tīši sagrozīti vai noklusēti, daudziem bija visai neskaidri. Turklāt runāt par latviešu leģionu, kaut puspatiesību, bija tikpat kā tabu. Tāpēc šī filma, īsu brīdi bez reklāmas un preses atsauksmēm parādīta dažos kinoteātros, tika izslēgta no kinoprocesa Latvijā. (Pārmontēta, tuvinot to sākotnējai iecerei, šī kinolente ar tās oriģinālo nosaukumu “Akmens un šķembas” iznāca uz ekrāniem tikai 1992. gadā.) Piebildīšu, ka šajā kinodarbā atrodami vēsturiskās precīzitātes, mākslinieciskā izpildījuma un emocionālitātes ziņā latviešu aktieŗfilmās nepārspēti kadri ar Otrā pasaules kaŗa cīņu atainojumu kaujas laukā (īpaši tas sakāms par Volhovas purvu epizodi).

 

Lielā radošā aizrautībā strādādami, filmas “Elpojiet dziļi!” jeb “Četri balti krekli” veidotāji nevarēja pat iedomāties, ka šai liriskajai mūzikālajai novelei būs lemts tikpat neapskaužams liktenis kā R. Kalniņa gadu iepriekš inscenētajai drāmai par Ričardu. Saskaņā ar vienošanos starp kinematografijas vadību pie mums un Maskavā Latvijā uz kinoekrāniem (izņemot atsevišķus seansus šaurām kino mākslas speciālistu auditorijām un kinoklubiem) filmu vispār neizlaida.  To pieprasīja ignorēt pat filmografijās. Un tas viss – dažu situāciju dēļ, kuŗas raisīja augstākajai administrācijai nevēlamas atmaskojoši kritizējošas asociācijas.

 

Režisoram netika dota iespēja pabeigt eksperimentālu avangardisku filmu “Piejūras klimats” (1974.). Toreiz uzņemtais materiāls tika samontēts un demonstrēts 1992. gadā.

 

Pēc P. Rozīša romāna veidotajā, mākslinieciski spilgtajā filmā “Ceplis” (1972), attēlojot Latvijas pirmās brīvvalsts jaunbagātnieku sabiedrību ar viltīgo un izmanīgo uzņēmēju Cepli centrā, Rolands Kalniņš meistarīgi apvienoja smalkas ironijas, farsa un psīcholoģiskas drāmas elementus. Sportistu dzīves problēmām veltītajā filmā “Karalienes bruņinieks” (1970) saplūdināja dokumentālu tēlu ar inscenējumu. Ar lakoniskiem līdzekļiem radīja pārliecinošu Rīgas tēlu filmā “Akmeņainais ceļš” (1983). Iedziļinājās cilvēku iekšējā pasaulē drāmatisku 1905.gada vēsturisko notikumu jūklī, inscenējot filmu “Ja mēs visu to pārcietīsim” (1987) pēc A. Upīša Robežnieku triloģijas. Kopā ar operātoru Juri Podnieku radīja lielisku dokumentālu portretfilmu par Viju Artmani –“Saruna ar karalieni” (1980). Pirms desmit gadiem režisors iepriecina kinoskatītājus ar noskaņu un izjūtu filmu par mūsdienu cilvēku attiecībām un mīlestību – “Rūgtais vīns”(2007).

 

“Es mīlu labāk būt malā, nekā atrasties tuvāk galdam,” reiz kādā intervijā izteicies Rolands Kalniņš. Taču pasīva sēdēšana nekad nav bijusi viņa dabā. Arī tagad viņš apmeklē teātri, koncertus, jaunāko filmu seansus; bieži dodas gaŗās pastaigās pa pilsētu, tāpat kā arvien aizrautīgi interesējas par sportu (viņam tuvākie sporta veidi – vieglatlētika, basketbols, bobslejs, skeletons). Pieredzes bagātais meistars tic mūsu jaunajiem kinorežisoriem, ieinteresēti no malas seko viņu meklējumiem dažādos virzienos, priecājas, ka viņi apzinās kino plašās iespējas un droši tās izmanto. Kad tiek aicināts un jūtas vajadzīgs, pats palaikam piedalās dokumentālos kinoprojektos, un viņa viedoklis ir tikpat skaidrs un godīgs kā pirms gadiem, domas plūdums grods un pārliecinošs, atmiņa – apbrīnojama. Laiks nav spējis ietekmēt arī šā pašcieņas pilnā cilvēka stoicisko stāju.

 

Bet kopš seniem laikiem vēlās vakara stundās viņam tīk mājās pie sava rakstāmgalda gremdēties grāmatās. Pirms daudziem gadiem, agrā jaunībā, liktenis bija sūtījis viņa ceļā dzejnieku Andreju Eglīti, kas it kā pavēra vārtus un lika viņam ieraudzīt labās grāmatās slēpto vērtību pasauli...

 

Rolands Kalniņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1998). 2005. gadā saņēmis Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

 

Apbrīnā un cieņā noliecam galvu jubilāra priekšā.