CILVĒKBĒRNS LAIMES ZEMĒ
Gundega Saulīte    13.02.2018

 

 

Māra Zālīte. Paradīzes putni, Dienas Grāmata, 2018, 310 lpp.

 

Kad pirms vairākiem gadiem (2013) iznāca Māras Zālītes romāns „Pieci pirksti”, piecus gadus vecas meitenes piedzīvojumi pēc atgriešanās no Sibirijas mātes ģimenes mājās, tas prasīt prasījās pēc turpinājuma. To gaidīja lasītāji, to bija apsolījusi arī pati autore. Nu solījums ir izpildīts, jaunās grāmatas titullapā lasāms apakšvirsraksts „Romāna „Pieci pirksti” otrā grāmata”. 

     

Māras Zālītes proza lasītāju pievelk un paņem savā varā vispirms jau ar autobiografisko pamatu. Mēs lasām un skaidri saprotam, ka galvenā varone Laura, kas vēsta mums par saviem vērojumiem, spriedumiem un vērtējumiem, ne jau pavisam, tomēr lielā mērā ir autores pašas portretējums. Protams, protams, tas ir literārs tēls, kuŗā pieļaujamas arī atkāpes no biografiskas precīzitātes. Laižot romānu tautā, rakstniece vairākkārt uzsvērusi: „Tā ir daiļliteratūra, tās nav atmiņas.” Bezgala saistošs ir rakstnieces iecerētais un spoži īstenotais paņēmiens – vēstījums no bērna viedokļa. Ja „Piecos pirkstos” Laurai bija pieci gadi, tad tagad „Paradīzes putnos” viņai ir jau desmit, un viss notiekošais uzrakstīts, tēlojot desmitgadīga cilvēkbērna uztveri un spriedumus. Šis „skatapunkts” tiek izturēts simtprocentīgi, jo pieauguša cilvēka vērtējums vai skats uz tēlotajiem notikumiem rodas tikai tad, kad rakstnieces tekstu konfrontējam ar mūsu pašu pieredzi, atmiņām vai šodienas attieksmi pret notikumiem. 

      

Māras Zālītes valoda ir skaista un bagāta, bet ne kā pašvērtība. Tā ir dzīva un emocionāli, varbūt pat poētiski uzlādēta, lai izteiktu pārdzīvojumu un jūtu izpausmes. Arī pēckaŗa gadu desmitos Latvijas sadzīvē iesakņojušies rusicismi, ko sarunās lieto gan skolasbērni, gan kolchoznieki, lasītāja uztverē liek atdzīvoties vēsturiskajai konkrētībai. Un līdz ar tieksmi bez tiešās nozīmes tēlojumos paust arī poētisku vispārinājumu tik dabiski savienojas ar rakstnieces ironiju, brīžiem pat sarkasmu, kas vairāk gan izpaužas zemtekstā un tēlojuma intonācijā. 

      

Laura nu jau ir skolniece, viņu uzņem pionieros, meitene sapņo par princi baltā zirgā, klausās apkārtējo ļaužu valodās un, domādama līdzi lielo domu par taisnību, kādai viņas izpratnē būtu jāvalda pasaulē, viņa vēro ne tikai cilvēkus un viņu likteņus, bet arī netaisnības un ačgārnības visapkārt. Vārdos līdz galam nepateikta, bet jaušama ir šī cilvēkbērna augšana, patstāvības nobriešana. Līdz pat apjausmai, ka itin viss piedzīvotais veido bagātas un dziļi jutīgas būtnes garīgo pasauli, tā ir viņas Laimes zeme, kurā uzplaukst cerība, ka izraudzītais Laimesbērns, par ko vēstīts pasakā, ir neviens cits kā Laura pati.

 

„Paradīzes putnu” saturā ir piecdesmit viens relatīvi patstāvīgs tēlojums, tomēr romāna uzbūve ir drāmaturģiski tik precīza, ka, tuvojoties nobeiguma lappusēm, ir skaidrs – katrs no atsevišķajiem stāstiem ir iemūrēts savā īstajā vietā. Lauras pasaules izziņai tiek piešķirts gan plašums, gan dziļums: līdz ar galveno varoni nākas atzīt, ka dzīvē jo cieši kopā savijies labais ar ļauno, poētiskais ar zemisko. Satura atklāsmei , kā liecina arī romāna virsraksts, būtisks ir putnu tēls. Ar mīlestību un maigumu koptās mājas vistiņas, kuŗām katrai savs vārds, ir Lauras pārraudzībā, savukārt putnu fabrikā, kur skolēnu brigāde dodas vasaras praksē, putnu tūkstoši ir nonīkuši lielā barā un šauros būros, un bērnu centieni tos atdzīvināt visbiežāk ir nesekmīgi. Bet tad Laura uzzina, ka ir vēl citādi putni – tie, kas dzīvo paradīzē, viņa pati tos var izkrāsot, kā vien vēlas, tikai šim nolūkam vajadzīgi krāsu zīmuļi no Parīzes: Lūk, šie albuma putni gan dzīvo brīvībā. Kur? Ir tāda vientuļa un mežonīga sala Klusajā okeānā. Kaut kur pašā vidū. Tā sala ir pilnībā nošķirta no pārējās pasaules, tādēļ citur nekur nav līdzīgu putnu. Tie ir skaisti un neparasti, kas zina – varbūt tieši brīvība tādus viņus ir darījusi.(228.lpp.) Ja visskaistāko putnu dzīves veids ir brīvība, tad putnu fabrikas trulās un nežēlīgās darbības atainojums jau asociējas ar padomju valsts iekārtas būtības vispārinājumu. Bet par nenogurstošu lielās esības mīklas minējumu liecina varones atkārtota atgriešanās pie mūžsenā filozofiskā jautājuma: kas bija pirmais – vista vai ola?

 

Laura, Sibirijā dzimis bērns, ir apveltīta ar milzu taisnīguma izjūtu, un viņa taisnību meklē itin visā. Tā nodaļā, kur ļaudis kapsētā atvadās no biškopja un mežraga spēlētāja, ko apkārtējie iesaukuši par Svēto Pēteri, mazais cilvēkbērns sevī risina domu: Svētais Pēteris nav atklājis arī to, zem kura akmens var palikt bēdu, kur tādi akmeņi, vēl brīvi un neaizņemti, ir. Kuru katru akmeni kustināt nedrīkst, ja nu tur bēda jau apakšā palikta?? Tad tu, cilvēks, ne vien no savas bēdas netiksi vaļā, bet dabūsi cita bēdu vēl klāt. Vella melioratori Lamē visus akmeņus otrādi apvērsuši un kaudzēs sastūmuši, tāpēc klimst visādas nelaimes apkārt. Jo melioratori tās no akmeņu apakšas izlaiduši.

 

Nav arī Svētais Pēteris teicis nevienam pašam, kurā vietā zemē var norakt rūpes un raizes, kā pats to ir izdarījis. Bet visvairāk gribētos zināt to vietu, kur var norakt aizdomas, kas pūdē un piedraņķo sirdis un prātus. Kurš kuru nodevis un kurš kuru vēl nodos svešajai varai. Tai pašā laikā, kā lai neapgrēkojas, kā lai neapkaunojas, turot aizdomās godīgu cilvēku? Neviens bez Pētera nezina, kur lai tās aizdomas grūž, kur lai bāž, kādā pakaļā? Tāpat kā dusmas un naidu. Ikurāt tādu kā Lamē – slēptu, bet gruzdošu.

 

Slepkavas jāgodā, postītāji jācildina, meliem jātic. Tādi laiki.(79.lpp.)

 

Romāna darbība ataino Latvijas lauku dzīvi pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Kurzemes pilsētiņā Lamē nav ģimenes, ko nebūtu skāruši četrdesmito un piecdesmito gadu notikumi. Lauras ģimenei dziļus robus ir cirtis kaŗš, okupācijas, izsūtīšana. Padomju varas pārstāvjus ģimenē dēvē par sumpurņiem. Taču Sibirija un tur pārdzīvotais cilvēku dialogos tiek viegli aizplīvurots, par to nevēlas runāt ne izsūtītie, ne mājās palicēji. Un bērna uztverē nereti nonāk tikai viegla atblāzma, tikai kādi atsevišķi mājieni par dziļi sāpīgām problēmām: Laura klausās, klausās un apjūk. Doma, kas nākusi prātā, sit kā ar vāli pa pieri. Viņi, mīļākie, labākie cilvēki, taču visi viens otram melo. Viņi cits no cita kaut ko grib noslēpt.

Mīma grib noslēpt no Bukas, cik grūts bijis gājiens uz staciju. 

Tētis un mamma grib noslēpt no Mīmas, no Bukas, no Lauras, ka nakti gulējuši Rīgas stacijā uz beņķa, nevis Zelmiņas tantes dzīvoklī. 

Buka kaut ko grib noslēpt no visiem par Asju.

Mamma grib kaut ko noslēpt no Lauras. Pašas Lauras dēļ? 

Tētis arī kaut ko negrib pateikt līdz galam.

Laura grib noslēpt, ka dzirdējusi, ko viņi runā.

Visi kopā viņi grib noslēpt visiem svešiem cilvēkiem, kā patiesībā ir bijis Sibirijā.

Kā tad tā? Vai tad paši nemāca – melot ir slikti, bet…(126.lpp.)

 

Māras Zālītes izcils panākums šajā romānā, tieši netēlojot Sibirijas notikumus vai atmiņas par tiem, ir lasītājos izraisītais dziļais līdzpārdzīvojums tai tautas daļai, kam nācās izstaigāt visbriesmīgākos moku ceļus. Nodaļa, kuŗā Mīma – Lauras vecvecmāmiņa – iet uz staciju pretī savai meitai – Lauras vecmāmiņai Bukai – , kuŗai jāpārbrauc no Sibirijas, kļūst par sava veida pieminekli sievietes-mātes mūžam. Gan skaudri lakoniskā tēlojuma, gan emocionāli piesātinātā mātes-gaidītājas iekšējā monologa dēļ. Sibirija „Paradīzes putnos” ir sajūtama kā mūžam asiņojoša brūce, kā pāridarījums, kas tīri ģenētiski vēl joprojām tiek pārmantots arī tajās paaudzēs, kas to nemaz nav piedzīvojušas. 

 

Turpat līdzās ar viegli slēptu sarkasmu tiek tēlota kolchozu laika sadzīve, kuŗā putnu fabrika „pabaro” vietējos iedzīvotājus. Ne tikai ar vistu gaļu vai olām, no noliktavas, izrādās, iespējams iznest visu, kas nav piesiets. Tāda kopīga sovhoza labumu ņemšana un dabūšana apvieno, tuvina lameniekus, novēro Laura. Un seko brīnišķīgs vietējā miliča Vasilija raksturojums: Tas ir cilvēks ar lielo burtu, ne milicis.(..) Vasilijs turas pie principa – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības. Varbūt mazliet priekšlaicīgi. Tomēr pēc gadiem, kad valsts sasniegs komunismu, tā tas būs visur. Ne tikai Lamē, bet visā pasaulē. Visu zemju proletārieši būs savienojušies. Cauri visai pasaulei kā sarkans pavediens vīsies viena galvenā pasaules iela, un tā būs Ļeņina iela!

 

Cilvēkam, Vasilijs domā, tā vispārīgi ņemot, ir jābūt godīgam. Jāievēro likums. Likumam jāsargā taisnīgums. Krietnam padomju milicim jāsargā taisnīgs likums. Netaisnīgs likums Vasilijam nav jāsargā. Labi, ka viņš zina pats, kas ir un kas nav taisnīgi. Ja tā padomā, tad noliktavā nenotiek nekas slikts, te nav nekā negodīga. Te taču faktiski un pēc būtības notiek diezgan taisnīga kopīgas mantas sadale. Vasilijs uzskata, ka tā ir atbalstāma pilsoniska aktivitāte, pašu darbaļaužu ierosme. Padomju valsts vēl pilnībā nespēj nodrošināt iedzīvotājus ar pārtikas produktiem, nemaz nerunājot par rūpniecības precēm, tādēļ visumā gluži pieņemama ir šāda pašiniciatīva. Varbūt pat uzteicama. Vismaz labības krīzes laikā. Ja būs iztrūkums, paskaidros, ka baloži apēd, ka žurkas aprij, oi, čumā tur to grauzēju, rijēju. Tā ir balta patiesība. Baloži pieperējuši visas pažobeles. Žurkas knapi var pavilkties, tā noēdušās. Nekā slikta tajā ņemšanā nav. Uz Vasiliju biedri var paļauties. (273.lpp.)

 

Viena cilvēka uzskatos šeit apliecināti visas padomju laiku saimniekošanas principi, liekulīgā morāle un ačgārnību pilnā reālitāte.

 

Tomēr Lauras skats uz dzīvi ir gaišs un apliecinošs, tāds pats kā „Paradīzes putnu” autorei Mārai Zālītei. Lai kādas būtu negācijas un grūtības visapkārt, vērīgajam cilvēkbērnam rūp ne tikai putnu un dzīvnieku likteņi, viņu saista arī apkārtējo cilvēku mūži, bet īpaši jau tepat Lamē sastopamie dīvaiņi; šķiet, tie paplašina Lauras priekšstatus par reālās dzīves daudzbalsību. Bet vēl jau ir arī sapņu un ilgu pasaule.

 

Māras Zālītes jaunais romāns, kuŗā atsevišķi tēlojumi savijušies vienā krāsainā prozas audumā, pievēršoties desmitgadīga cilvēka pasaules izziņai, ar talanta spēku un vērienu vēsta par mūsu tautas pieredzi konkrētā vēstures posmā savā vienīgajā Laimes zemē.