Cauri dzīvei skriešus
   21.12.2011

Andris Kadeģis, „Izrakteņi, atmiņas un liecības – XX gadsimt”, Dienas Grāmata, 2011. g., 312 lpp.

Ārstu inteliģences līmenim jābūt krietni virs caurmēra, citādi jau viņi pēc vidējās izglītības apgūšanas pie medicīnas studijām nemaz nebūtu tikuši pielaisti. 1933. gadā dzimušais dakteris Andris Kadeģis, speciālizējies patoloģijā, savā dzīves stāstā Izrakteņi starp citu pastāsta par kādu testu, kas viņa inteliģences koeficientu izteicis ar skaitli 138. Kadeģa pazinēji turklāt raksturotu viņu kā garīgas enerģijas pārpilnu cilvēku, kam paticis, kā agrāk mēdza rakstīt piemiņas albumiņos, dzīvot dzīvē dzīvu dzīvi, no vides un apkārtnes kāri tveŗot impulsus, kādus tās jebkuŗubrīd spējušas dot, bet arī dodot iz sevis labus darbus un padomus pozitīvu sabiedrisku procesu rosināšanai.

Vairākumam 1930. gadā dzimušo trimdinieku (vai, ja gribam būt pedantiski, bijušo trimdinieku) mūžs būs iedalāms trīs posmos. Pirmais posms būs bijis dzimtajā Latvijā pavadītā bērnība, otrs – dzīve kā polītiskiem bēgļiem Rietumeiropas bēgļu nometnēs un vēlāk visbiežāk kā ieceļotājiem kādā tālākas emigrācijas zemē, bet trešais posms – vai nu turpināšana dzīvot ierastajā mītnes zemē, laiku pa laikam apciemojot brīvību atguvušo Latviju, vai arī atgriešanās Latvijā , lai tur sagaidītu mūža galu.

Andris Kadeģis šajā schēmā neiekļaujas. Pēc Liepājā aizvadītas bērnības un Kleinkecas nometnē nodzīvotiem pusaudža gadiem viņš gan ar māti ieceļojis Amerikā, kur sācis studēt medicīnu, bet daudzu blakus interešu dēļ studijām nav spējis pietiekami nodoties. 1956. gadā viņš atgriezies Vācijā, kur medicīnas studijas Minchenes universitātē sekmīgi beidzis 1962. gadā. Minchenes studiju laikā viņš kopā ar citu latviešu studenti - Valdu Dreimani viesojies Latvijā un informāciju par tur novēroto un piedzīvoto piespēlējis rakstniekam Pāvilam Klānam, kuŗš to ietvēris tā laika Grāmatu Drauga bestsellerā Rīga retour. Tādā veidā Kadeģis tūkstošiem trimdas latviešu pavēra skatu uz aktuālitātēm viņu dzimtenē laikā, kad dzelzs priekškars vēl stingri stāvēja savā vietā un tikšana tam cauri bija atipiska. Vāczemes studijām seko ārsta darbs Amerikā, dienēšana ASV gaisa spēkos, tūrisms daždažādās zemēs, ieskaitot Latviju, bet visbeidzot ar vācu tautības dzīvesbiedri Renāti un bērniem nogruntēšanās uz dzīvi Minsterē, kur Kadeģis aktīvi iesaistījies Latviešu centra Minsterē (LCM) veidošanā un citos latviskos sabiedriskos darbos.

Kas ļāvis vai licis Andrim Kadeģim vienā mūžā ietilpināt tik daudzas nodarbes un gūt tik daudzus pieredzējumus, kam citiem cilvēkiem vajadzētu vairākus mūžus? Varbūt vismaz daļēja atbilde meklējama viņa pastāvīgajā saskarsmē gan ar mirējiem, gan mirušo ķermeņiem. Šis pastāvīgais nāves tuvums liek patologam grāmatu beigt nevis ar nodaļu par dziesmām un svētkiem, bet gan – minorā – par mūža beigām. Lūk, kā attēlota aina pansionātā:

Pilsoņi seniori gaida jau uz iezārkošanu. Gaida melnancukainus bēŗu nama vīrus, kuŗi uztrieps anēmiskiem vaigiem rožainu krāsu: lūk, lai meli būtu ticamāki, lūk, cik tantiņām un vectētiņiem vēl labi iet.

Ja nu tāds kādam cilvēkam ir t. s. maizes darbs, tad, lai negrimtu depresijā, brīvais laiks laikam jāpavada interesanti un intensīvi, skrienot cauri dzīvei turpat vai teciņus.

Andris Kadeģis stāsta dzīvīgi un interesanti. Pirmā nodaļa par senčiem un par bērnību Liepājā vēl drusku samocīta, samākslota, dakterim vietām rakstot itin gaŗos teikumos un cenšoties izteikties īpaši izteiksmīgi, kā „īsts rakstnieks” to darītu. Vēlāk raksts kļūst atraisītāks, bet rakstītājs – viņš pats.

Ievadā autors sola „autentiskumu un pēc iespējas maz nostalģijas”. Tāpēc teksti būšot ne tikai latviešu, bet arī vācu un angļu valodā – mēlēs, ko viņš lietojot ikdienas saziņā un rakstos. Valodas pūristi varētu vēlēties iebilst pret daudziem anglicismiem un ģermānismiem latviskajā tekstā, kas parindēs vai nodaļu beigās nav izskaidroti un var izraisīt komiskus pārpratumus. Kad, pirms lasīšanas grāmatu pāršķirstot, 15. lappusē uzdūros vārdam feirāms, iedomājos, ka ar to būs domāti angliskie fire arms (šaujamie ieroči). Vēlāk pēc konteksta kļuva skaidrs, ka feirāms ir vāciskais Feierabend  (darba stundu beigas). Kas valodas pūristiem liks plēst matus, vides un laikmeta īstenā kolorīta izbaudīt gribētājus iepriecinās. Iestādes, piemēram, var būt jebkuŗā zemē, bet amti ir, perfekti un precīzi, vācu iestādes. (Tā tas vismaz bija laikmetā, par kuŗu raksta Kadeģis: kad augustā uzmeklēju Gēstachtā pie Hamburgas savu  1945. - 1949. gada „Saules” tautskolas ēku, konstatēju, ka iestādi, kas tur tagad iekārtojusies, sauc nevis Arbeitsamt, bet gan – job center!

Prieks ir grāmatā sastapties ar kursīvā rakstā iespiestiem terminiem vācu un angļu valodā, kas vecākās paaudzes lasītājiem ļaus pašu pieredzētos agrākos laikus atsaukt precīzākā atmiņā, nekā ja šie termini būtu latviskoti vien. Visa Otrā pasaules kaŗa beigu faze uzplaukst atmiņā kā zieds, ieraugot vārdus Voralarm, Luftschutzwart, Panzersperre, Ersatz zupa un dziesmas rindu Die Räder rollen für den Sieg. Kā bieži gadās mūsdienu latviešu grāmatās, svešie vārdi dažkārt iespiesti kļūdaini: te gan vairāk būs par nezināšanu vai paviršību vainojamas korrektores nekā autors. (Latviskajā tekstā kļūdu tikpat kā nav, ja nu vienīgi 151. lappusē – ko tūlīt vēlēsities uzšķirt, jā? – prāvests Sanders kļuvis par pāvestu.

Grūti gan saskatīt kādu jēgu veselu rindkopu vai pat lappušu iespiešanā vācu vai angļu valodā, kam tad seko latviskais tulkojums. Ja autors savai dzīvesbiedrei – vācietei rakstījis vēstuli vācu valodā, kāda ir īpaša vērtība tās oriģinālvalodai, ka tā autentiskuma vārdā būtu jāuztiepj latviešu lasītājam? Ja gribēts palepoties ar labām angļu un vācu valodas zināšanām, jāsaka, ka nekādā desmitniekā nav trāpīts, jo latviešu, kas labi prot vairākas svešvalodas, ir daudz.

Kaut Izrakteņi pamatos ir patiesi vērtīga un ieteicama grāmata, dažiem sīkumiem gribas „piesieties”. Bēgļu nometņu laika uzsaukumam Latvieša stāja svešumā ar Mērnieku laiku stilu sakara nav. (88. lpp.) Nav tiesa, ka Austrālija būtu pieņēmusi jebkuŗu DP, bet to, ka tā ir „pasaules otrs gals”, daudzi toreiz uztvēra pozitīvi: jo tālāk prom no komūnisma briesmām, jo labāk. (97.) Slēdziens, ka „vislaimīgākie jaunieši mācās savā valodā” (119.) sasaucas ar krievu centieniem ilgstoši saglabāt krievvalodīgās skolas mūsdienu Latvijā. Daudzi izraksti no dienasgrāmatas (222. – 237.) būs saprotami tikai retiem „iesvaidītiem”. Paraudziņš:

Šorīt MLĢ slengs: veči, kas krūzē un nemaz nav pablo. Tas ir viens no, no. Tāds skvēris. Look, viens putns (skolotājs no Čikāgas) un gandrīz klasiski – es esmu noborēts līdz nāvei.

Kā bijušais minsterietis pieņemu, ka ar putnu no Čikāgas būs domāts skolotājs Imants Balodis (nesajaukt ar ilggadējo Minsteres ģimnazijas internāta vadītāju!s), bet citādi, ko tas viss nozīmē? Vai šādas vielas iekļaušana grāmatā bez jebkādiem paskaidrojumiem nenorāda uz zināmu intelektuālu snobismu?

Eduards Silkalns