“Bija skaidrs, ka sirds vēlas darīt tieši šo”
Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs intervijā Inesei Raubišķei    14.01.2020

 

 

Aizvadītā gada lielais notikums latviešu kinoindustrijā – 8. novembrī pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītā vēsturiskā pilnmetrāžas filma “Dvēseļu putenis” – vizuāli spēcīgs stāsts par to, kā tieši pirms simt gadiem latviešu strēlnieki izcīnīja mūsu valsti. Vadīt atjaunotās Latvijas vēsturē vērienīgāko lielbudžeta kino projektu ir patiešām liels izaicinājums. Kas deva pārliecību, ka varēsiet veikt šo darbu?

 

Filmas, kas ataino mūsu tautai svarīgus notikumus, par kuŗiem mēs nepietiekami zinām, ir galvenais, kāpēc „atnācu” uz kino. Manuprāt, dažbrīd vairāk zinām par Eiropas un Amerikas vēsturi (cik par to ir daudz ekranizāciju!), bet paši par sevi – tikai kaut ko. Nereti izskan fraze, ka Latvija nav radusies tukšā vietā, taču liekas, ka mūsdienās daudzos cilvēkos tieši tāda tukšuma izjūta ir… trūkst informācijas, piemēru un sapratnes, ka kāds cīnījies, lai mēs, šeit dzīvojot, varētu latviski sarunāties. Uz patiesiem notikumiem balstītais un tik ļoti personīgi uzrakstītais Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis “ bija aizliegts 50 gadus, pašu pieredzēto strēlnieki savās dzimtās vairījās stāstīt, jo vienkārši baidījās… Man liekas, šie ir galvenie stāsti, kas Latvijai patlaban vajadzīgi, šīs atmiņas ir pašas svarīgākās, kuŗās mums šodien jāieklausās. Kad mani uzaicināja par režisoru “Dvēseļu putenim”, bija skaidrs, ka sirds vēlas darīt tieši šo.

 

Kādi bija jūsu pamatprincipi, veidojot savu komandu? 

 

Uzskatīju, ka vajag uzrunāt cilvēkus, kuŗiem darbs pie šīs filmas būs svarīgs, kuŗi iedegsies par to. Un ikviens saprata, ka ieguldītajā darbā nebūs nekādas financiālās loģikas un pamatojuma. Man gribējās savu komandu izveidot tādu kā miksli – līdzās strādā nobrieduši profesionāļi, kuŗi Latvijā jau guvuši atpazīstamību, kā, piemēram, Valdis Celmiņš (filmas operators) un tie, kuŗiem nav nācies līdz šim darboties Latvijā, taču kas pasaulē jau ir „izsitušies”, pierādot sevi Holivudā un lielākajos pasaules festivālos un tirgos – kā Boriss Frumins (režijas profesors Ņujorkas universitātē, “Dvēseļu puteņa” scenārija autors) un filmas mūzikas autore, komponiste Lolita Ritmane. Lolita bija viens no pirmajiem cilvēkiem, ar kuŗu sazinājos – sēdēju savā Purvciema dzīvoklī un zvanīju viņai uz Losandželosu, stāstīju, ka top tāda filma…

 

Jau iepriekš bijāt pazīstami?

 

Nē, nemaz nepazinu. Neapšaubāmi, ka Latvijā ir izcili komponisti, un tas, ko viņi dara, ir neticami labi, bet brīdī, kad man pavērās iespēja uzrunāt Lolitu, es to arī izdarīju. Par laimi, bija izveidots neliels tīzeris (teiksim tā – vizuāls risinājums filmas noskaņai, izjūtām, kas netop no gatavā filmas materiāla). Jau pirmās notis, ko Lolita atsūtīja, parādīja, cik precīzi viņa sajūt to Latviju, ko man gribējās parādīt filmā. Tā ir tīzera priekšrocība, ka vari izmēģināt, ar kuŗu cilvēku varēsi strādāt komandā. Līdzīgi piemeklēju arī filmas operatorus. “Dvēseļu puteņa” galvenais operators Valdis Celmiņš ir pat krietni vairāk nekā galvenais operators šai filmai. Kopā strādājām gan pie scenārija, gan pie detaļām, emocijām un efektiem. Filmēšanas procesā viņš bija man tuvākais cilvēks. Taču ne mazāk svarīgs bija arī otrā operatora Jāņa Jurkovska darbs. Jānis ir izcils operators, bet bija gatavs šai filmā būt otrais. Skaidrs, ka viņa vārds tik skaļi neizskan, bet tas, ko viņš paveicis – tas ir neticami smalks darbs.

 

Filmas titros ievēroju, ka “Dvēseļu putenim” ir arī divi scenārija autori, viens esat jūs pats.

 

Scenārija autors numur viens ir Boriss Frumins, te es esmu otrais. Boriss izdarīja vissmagāko darbu – no 800 lappušu biezā romāna sakoncentrēja galvenos notikumus, nepazaudējot literārā darba ideju. Notikumi un tēli romānā un filmā nav ņemti viens pret vienu. Filma nav videoklips romānam, tā veidota pēc romāna motīviem. 

 

Galvenā režisora rokās ir arī filmā iesaistīto aktieru atlase – atbildīgs un smalks darbs. Pieņemu, ka”Dvēseļu putenī” filmēties gribētāju bija pārpārēm. 

 

Protams, ka ļoti daudzi aktieri bija ļoti ieinteresēti filmēties, es nonācu grūtas izvēles priekšā. Ļoti būtiski bija atrast galvenā varoņa Artūra Vanaga lomas atveidotāju. Tobrīd 15 gadus veco Oto Brantevicu izraudzījāmies no 1300 jauniešiem. Filmēšanas laikā citi aktieri, kuŗi strādāja viņam līdzās, izjuta un novērtēja Oto milzīgo atdevi darbam, viņš uzreiz emocionāli satuvinājās ar mātes lomas atveidotāju Rēziju Kalniņu. Artūra tēvu filmā spēlē Mārtiņš Vilsons, un vēl tagad es atceros savas izjūtas – ieraudzījis Mārtiņa rokas, es tiešām noticēju, ka viņš varētu būt vīrs, kuŗš izgājis karu un turējis saimniecību uz saviem pleciem. Un, manuprāt, arī Raimonds Celms (Edgara Vanaga lomā) ļoti piestāvēja ģimenei. Jūtos gandarīts, ka varēju strādāt kopā ar tādu izcilu aktieri kā Vilis Daudziņš. Filmēšanas laukumā pārliecinājos ne tikai viņa talantu, bet arī par vienreizējo attieksmi un atdevi darbam. Atmiņā iespiedies, kā viņš pēc padsmit stundu darba neēd pusdienas tikai tāpēc, ka pēc pusdienām viņam būs ļoti smaga epizode, bet paēdis cilvēks parasti ir atslābis un apmierināts…

 

Pirmais pasaules kaŗš bija totāls kaŗš, proti, tajā tika iesaistīti ne tikai vīrieši, ne tikai armija, bet arī civiliedzīvotāji. Filmā tiek atainotas šausmas, ko pārdzīvo sirmgalvji, sievietes, bērni, un tomēr viņi ienes šajā kaŗa dramā cilvēcību.

 

Piekrītu! Kaŗš, ienākot mājās, izmainīja viņu dzīves, taču, neraugoties uz to, viņi nezaudēja cilvēcību, un pat vēl vairāk – palīdzēja noturēt ticību un cilvēcību kaŗavīros. 

 

Darbs pie filmas bija saistīts arī ar vēsturniekiem?

 

Jā, cieša sadarbība bija ar astoņiem, bet bija gadījumi, kad filmēšanas laukumā kā brīvprātīgie iesaistījās vēl vairāk vēstures speciālistu. 

 

Ir lietas, par kuŗām vēsturniekiem nesakrīt viedokļi, un tas varētu sarežģīt darbu pie filmas, kad nedrīkst kavēties. Šādos brīžos man bija jāpieņem lēmums – integrēt vai atteikties no viena vai otra fakta scenārijā.

 

Grūta izvēle. Var taču padoties kārdinājumam pieņemt interesantāko variantu?

 

Tādēļ mans uzstādījums bija visu darīt pēc iespējas godīgi. Vēsturniekos es ļoti augstu novērtēju pretimnākošo attieksmi: nereti viņiem zvanīju un uzdevu jautājumus pilnīgā nelaikā, arī naktīs un agros svētdienu rītos. Visvairāk gribu izcelt divus vēsturniekus – Jāni Šiliņu un Dagni Dedumieti. Atminos vēl joprojām, kā Jānis mani pārliecināja par strēlniekiem noturēto dievkalpojumu Piņķu baznīcā (vēl līdz pagājušajam gadam vēsturnieki nebija vienisprāt, vai tas notika tieši šajā dievnamā). Dagnim varēja pilnībā uzticēties viņš godīgi pateica, ka par vienu vai otru notikumu nekas nav atrasts un dokumentēts, vai vienkārši atzinās, ka kāds fakts viņam nav zināms. Viņš neko neizdomāja, bet meklēja, pārliecinājās, un galu gala bija arī rezultāts. 

 

Tad jau arī paša vēstures zināšanas tika papildinātas, varbūt radās arī jaunas atziņas? 

 

Līdz šim man likās – cik es labi zinu vēsturi! Bet, kad filmas veidošanas gaitā sākas 1919. gada preperēšana, tad … Latvijai un tās iedzīvotājiem tas bijis neticami sarežģīts laiks, un visi šie kaŗa notikumi ir pierādījums tam, ka brīdī, kad tauta sev tic, tā ir neuzvarama. Ne reizi vien vēsturē atrodamas liecības: pašapzinīgajām lielvarām liekas, ka tās varēs viegli tikt galā ar mazu nāciju, bet notikumu gaita pārsteidzoši pavēršas pilnīgi citādi, jo mazā nācija, apzinoties, ka aizstāv savas mājas, ka nedrīkst aizlaist līdz savai mātei pretiniekus un varmākas, rod milzīgu spēku cīnīties. Cik uzkrītoša un kaitinoša tāpēc ir šolaiku propaganda, ka mēs esot maziņi, sīciņi, ja zini, ka galvenais ierocis tautai ir ticība sev.

 

Ja runājam par vēsturi, tad nevar nepieminēt Rīgas Latviešu biedrības namu. Tieši pirms simt gadiem Māmuļā bija strēlnieku rekrutēšanas vieta, Lielajā zālē notika kaŗavīru apmācības, tieši no Biedrības nama ar milzu sēru gājienu cauri visai Rīgai uz Rīgas Brāļu kapiem (tolaik vēl tikai priedēm apaugušu smilsu kāpu) izvadīja trīs pirmos kritušos strēlniekus. Gandrīz sešus gadus šeit bija arī filmas “Dvēseļu putenis” mājas. 

 

Savulaik Latvijas TV veidoja raidījumu “Te”, kuŗā iepazīstināja ar svarīgākajām vietām Rīgā, tostarp, protams, bija arī sižets par Rīgas Latviešu biedrības namu. No RLB priekšsēdētāja Gunta Gailīša uzzināju par latviešu biedrības un tās nama unikālo vēsturi, kuŗā nozīmīga vieta bijusi arī Pirma pasaules kaŗa notikumiem. Tādēļ tiklīdz sākām darbu pie filmas, man nebija šaubu, kur atradīsies mūsu birojs, un zvanīju Guntim Gailītim. Vērīgi filmas skatītaji atpazīs arī RLB vestibilu, kur filmējam hospitāļa ainas.

 

Un šodien vestibilā izvietota vērienīgajai kaŗa drāmai “Dvēseļu putenis” veltīta fotoizstāde “Lai top dvēseļu putenis”.

 

Tas ir visaptverošs foto stāsts, kas ļauj ieskatīties filmas uzņemšanas aizkulisēs un pavērt radošo filmas komandu gan saspringtajā darba procesā, gan pārdomu brīžos.

 

Pirmais pasaules kaŗš skarbi skāris daudzas latviešu dzimtas, vai arī jūsējo?

 

Nav tiešu zīmju par to, bet, strādājot Rīgas Latviešu biedrības namā, uzzināju, ka Latvijas himna pirmo reizi tika nospēlēta tieši šeit, Māmuļā, un diriģenta uzvārds bijis... Dreibergs! Domāju, ka kaut kāda radniecība mums ir, tikai jāsavelk gali kopā. Ļoti gribu to uzzināt.

 

Kā jūsu ģimene vērtē filmu?

 

Man bija milzīgs prieks, ka man tuvākais cilvēks - omīte, kuŗa ļoti personīgi juta man līdzi, lai viss būtu kārtībā, atnāca uz filmas pirmizrādi. Viņu iepriecināja arī tas, divi mūsu radinieki nofilmējušies masu skatos – viens “Dvēseļu putenī” ir komūnists, otrs – vācietis.

 

Vai tagad, kad “Dvēseļu putenis” jau iet savu ceļu pie skatītājiem, ir jau zināms, ko darīsiet tālāk?

Šobrīd vēl nezinu, bet ceru, ka darbs kino man atradīsies.