Augšup pa spirāli
Ralfs Liepa, LKA E. Smiļģa Teātŗa mūzeja mākslas eksperts    29.06.2021

 

 

Pērnā gada novembrī Dailes teātris atzīmēja savu simto jubileju, taču lielas svinības pandēmijas apstākļu dēļ izpalika. Arī Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātŗa mūzejs plānoja šajā laikā svinīgi atklāt jauno Dailes teātŗa vēsturei veltīto ekspozīciju, tomēr tās tapšanas darbi neritēja gludi, savukārt decembŗa sākumā Latvijas mūzeji uz vairākiem mēnešiem slēdza durvis apmeklētājiem, kas vēl jo vairāk atlika ekspozīcijas nodošanu publikai. Var jau izteikt arī kādus mistiskus minējumus par Dailes teātra dibinātāja, latviešu teātra ģēnija Eduarda Smiļģa ietekmi uz šādu notikumu gaitu. Taču šāds iznākums mums, Teātŗa mūzeja darbiniekiem, pat izvērsās par labu, jo ļāva nesteidzīgi un rūpīgi turpināt darbu pie ekspozīcijas veidošanas. 

 

Nu tieši vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, klātesot Dailes teātŗa pārstāvjiem, mūžībā esošo skatuves mākslinieku tuviniekiem, mūzeja darbiniekiem un ekspozīcijas tapšanā iesaistītajiem, šī lielā, gandrīz divu gadu gaŗumā idejiski briedinātā un praktiski reālizētā ekspozīcija tika oficiāli atklāta apskatei. Ar piebildi, ka darbs vēl turpināsies, ne tikai rudenī to papildinot ar atsevišķām detaļām, bet arī atstājot ekspozīciju atvērtu ar iespējām mainīt un papildināt eksponātu klāstu.

 

Teātŗa mūzejā pilnvērtīga Dailes teātŗa vēsturei veltīta ekspozīcija nebija bijusi apmēram 30 gadus. Ilgus gadus mūzejā bija apskatāma tikai no tā atklāšanas 1976. gadā saglabājusies sadaļa „Latviešu teātŗa pirmsākumi” (jāpiebilst, ka mūzeja tuvākajos plānos ir arī šīs ekspozīcijas rekonstrukcija un pārveide). 2019. gadā, atzīmējot Latvijas Nacionālā teātŗa simtgadi, tika atvērta šī teātŗa vēsturei veltīta ekspozīcija, kas mūzejā joprojām apskatāma. 

 

Neilgi pēc tās atklāšanas sāku darbu mūzejā un drīz vien uzklausīju direktora Jāņa Siliņa ieceri par Dailes teātra ekspozīcijas izveidi. Tā kā šī teātŗa vēsture man ir tuva kā no radošā, tā arī teorētiskā aspekta, tad šī iecere izraisīja interesi un jau veicu pirmos idejiskos uzmetumus. Zinot, ka ekspozīciju paredzēts izvietot divos Smiļģa mājas stāvos, nācās domāt, kā tajos pavēstīt par viena teātŗa vēsturi simt gadu griezumā. Kopīgi vienojāmies par konceptuālu pieeju, neskatot teātŗa vēsturi chronoloģiski, bet gan izceļot Dailes teātŗa atšķirīgo, savrupo raksturu Latvijas skatuves mākslā un akcentējot tā spilgto, innovatīvo dabu, kā arī šim teātrim tik raksturīgās tradīcijas. Ekspozīcijas mākslinieks, scēnografs Ivars Noviks atbilstoši iecerei radīja telpu vizualizācijas. Materiāli tika atlasīti tā, lai parādītu visus nozīmīgākos režisorus, scēnografus, kostīmu māksliniekus, komponistus un, protams, aktieŗus – ne tikai katrā laikā vadošos un izcilākos, bet arī tos, kuŗi šim teātrim veltījuši gaŗāku savu radošās dzīves posmu vai pat visu mūžu, bet nav ierindojušies izcilību plejādē.

 

Ekspozīcija konceptuāli sadalīta četrās daļās. Kā caurviju tēma kāpņu telpā no pirmā līdz trešajam stāvam ir forma. „Ziedoties formas kultam”. To Eduards Smiļģis un scēnografs, teātŗa teorētiķis Jānis Muncis izvirzīja par teātra pirmo piecu pastāvēšanas gadu mērķi. Un tieši spilgta izrāžu forma būtiski ietekmējusi Dailes teātra seju visos laikos, arī šodien. Ekspozīciju ievada foto kollāža, kur redzami visi teātŗa galvenie režisori, scēnografi, nozīmīgākie konsultanti, kuŗiem kādā teātŗa vēstures periodā bijusi milzu loma tā identitātes veidošanā. Turpat ievadā novietots arī J. Munča makets Dž. B. Šova „Cēzars un Kleopatra” iestudējumam 1924. gadā. Makets, kas līdz ar citiem 1925. gadā tika izstādīts Vispasaules dekorātīvās mākslas un moderno technoloģiju izstādē Parīzē, kur teātris guva milzu panākumus, saņemot apbalvojumus, profesionāļu vērtējumu un uzaicinājumu sarīkot viesizrādes Parīzē, kas gan finanču trūkuma dēļ nereālizējās. Šis viens makets, manuprāt, ir gandrīz vai kods visai Dailes teātŗa būtībai – būt virsotnē. Iespējams tieši teātŗa pirmajos piecos darbības gados ir ielikts tik spēcīgs enerģijas lādiņš, kas nav žēlojis nevienu. Domāju, ar to arī skaidrojami tie daudzie šī teātŗa vēsturē sāpīgie momenti.

 

Visās ekspozīcijas telpās izvietotas E. Smiļģa mājas oriģinālās būvdetaļas un priekšmeti, uzsverot, šo telpu vēsturisko nozīmi un to zudušo greznību (gan stipri teatrālo un nosacīto), kāda bijusi Meistara dzīves laikā. Ekspozīcijas ievadā apskatāms arī Smiļģa mājas ozolkoka kāpņu margas fragments, ko aktrise Lidija Freimane 1960. gadu beigās, kad viņa kā Teātŗa biedrības priekšsēdētāja uzņēmās misiju saglabāt un atjaunot šo ēku Teātŗa mūzeja izveidei, paņēma no kāda apkārtējo māju malkas šķūnīša kā ēkas vandālisma aktu lietisku pierādījumu. Ideāli ekspozīcijā iekļaujas E. Smiļģa kabinets un mājas zāle otrajā stāvā, kas tomēr visprecīzāk parāda Smiļģa personības un fantāzijas vērienu.

 

Otrā stāva telpā pirms kabineta un zāles izvietota tā ekspozīcijas daļa, kas atklāj Dailes teātŗa pasaules un latviešu klasikas darbu uzvedumu tradīciju. Telpas centrā novietots Ojāra Ābola 1970. gados Teātŗa mūzeja ekspozīcijas vajadzībām pēc Oto Skulmes dekorāciju skices V. Šekspīra „Sapnis vasaras naktī” 1931. gada iestudējumam (kurā Smiļģis lugas darbību pārcēla uz modernu sporta laukumu!) veidots Dailes teātra skatuves atveids bronzā globusa formā, kas veido alūziju ar Šekspīra Globe teātri un kas uztverams kā piemineklis Dailes teātŗa mākslas mērogam. Telpas centrālā siena veidota kā šī skatuves atveida palielināta projekcija, kur šajā skatuves visumā peld dažādas Smiļģa un citu ansambļa personību piemiņas lietas. Es to vēlos dēvēt par sava veida relikvāriju. Visā šajā kosmosā visnozīmīgākais tomēr ir Smiļģa režijas eksemplārs Raiņa „Spēlēju, dancoju” iestudējumam, kas izmantots gan 1926. gada, gan leģendārā 1956. gada uzvedumam un ko Smiļģis pats iesējis Bībeles vākos. Tieši šīs lugas iestudējums ir kā centrs latviešu autoru klasikas darbu uzvedumu sadaļā. „Cilvēka ceļš pa dzīvi,” – tā šo 1956. gada inscenējumu nodefinēja Meistars, kuŗam tas kļuva par radošā darba kvintesenci. Šajā laikā viņš deklarē arī šos tik būtiskos Dailes teātŗa jaunrades principus – „skaidrība, vienkāršība, kaislība”. Pretējā telpas puse veltīta pasaules klasikas iestudējumu netiešai pēctecībai – no Eduarda Smiļģa “Hamleta” līdz Mihaila Gruzdova “Hamletam”, no Eduarda Smiļģa „Marijas Stjuartes” līdz Dž. Dž. Džilindžera „Marijai Stjuartei” utt. Šajā sadaļā izstādīts arī viens no mūzeja pērnā gada jaunieguvumiem – oriģināls fotoattēls no 1943. gada uzveduma „Romeo un Džuljeta” ar Artūru Dimiteru Romeo un Austru Šteinbergu Džuljetas lomā, ko aktrise 1944. gadā, dodoties prom no Latvijas, paņēmusi līdzi un kā liecību par sev mīļu lomu ASV ierāmējusi un turējusi goda vietā savā dzīvoklī.

 

Izejot cauri Smiļģa kabinetam, nonākam tā sauktajā Ziemas dārzā, kas kļuvis par ekspozīcijas telpu Dailes teātŗa mūzikālās tradīcijas atklāsmei. No E. Smiļģa “Trejmeitiņām” līdz Dž. Dž. Džilindžera “Oņeginam”. Mūzikālajam aspektam Dailes teātrī vienmēr bijusi liela nozīme un par to rūpējušies teātŗa mūzikālie konsultanti, sākot ar Burhardu Sosāru teātŗa pirmajās desmitgadēs. Šajā telpā līdzās bagātīgam foto un video materiālu klāstam, iespējams arī klausīties dziesmas no teātŗa mūzikālajām izrādēm.

 

Ekspozīcija beidzas trešajā stāvā, kas stāsta par Dailes teātŗa laikmetīgo dabu. Telpā, kas veidota kā teātŗa skatuves izplatījums un kuŗas centrā izklīduši dažādu izrāžu kostīmi (tie laika gaitā mainīsies), gredzenveida kompozicijā izsekota Dailes teātrim tik būtiskā iešana līdzi laikam, modernajai teātŗa valodai galveno un nozīmīgāko režisoru iestudējumos. Sākot ar E. Smiļģa un J. Munča tandēmu, kas Latvijas teātrī iedzīvināja pavisam jauna veida, modernisma avangarda skatuves valodu, ko nākamajā pakāpē Smiļģis turpināja sadarbībā ar Oto Skulmi. Īpaši izcelts Smiļģa romantisma teātŗa manifests un Dailes teātŗa leģenda – S. Lāgerlēvas „Gesta Berlings” 1933. un 1958. gada iestudējumos. Te foto attēlā redzama arī pirmā iestudējuma Ekebijas majoriene Alma Mača. Dailes teātŗa pirmskaŗa laikmetīgā ainava nav iedomājama bez Augusta Mitrēvica, kuŗš šeit redzams gan kā Šveiks 1928. gada uzvedumā, gan invalīds Bubulis J. Jaunsudrabiņa lugā „Invalīds un Ralla” 1934. gada košajā inscenējumā. Atraktīvs ekspozīcijas elements ir mietpilsoņa-sniegavīra galva, kuŗā iespējams ielīst un skatīt fragmentus no Pēteŗa Pētersona 1967. gadā iestudētā Imanta Ziedoņa „Motocikla”, kur tad arī šādi galvu līdzinieki tika izmantoti. Tas gan nav vienīgais elements, ko apmeklētājs pats var darbināt. Bet visu iepriekš neatklāšu! Sevišķa uzmanība vērsta Latvijas Kultūras kanonā iekļautajai vērtībai – H. Ibsena „Branda” 1975. gada iestudējumam Arnolda Liniņa režijā ar izcilo Ilmāra Blumberga vizuālo ietērpu. Atsevišķi, kā Dailes teātra būtībai īpašs, izcelts leģendām apvītais Mārtiņa Zīverta „Āksta” iestudējums 1938. gadā Kārļa Veica režijā (K. Veics ir viens no teātŗa vēsturē tik būtiskajiem aktieriem, kuŗš ekspozīcijā redzams vairākos foto attēlos!). Laika ass šajā sadaļā aizvijas līdz pat 2020. gadam. Paies pāris gadi, un šī sadaļa noteikti piedzīvos papildinājumus.

 

Katra ekspozīcijas sadaļa darbojas kā Dailes teātŗa būtību atklājošs elements. Mums jāvirzās augšup pa kāpnēm kā pa spirāli, jākoncentrējas uz šī teātŗa mākslas monumentālo dabu, caur „Spēlēju, dancoju” jāsmeļas idejiskais, caur mūzikālo tradīciju – rotaļīgais un teatrālais, lai nonāktu pie atrisinājuma trešajā stāvā, kur mūs sagaida atbilde - “skaidrība, vienkāršība, kaislība”.

 

Nobeigumā maza atkāpe. Gatavojot ekspozīciju, Rakstniecības, teātŗa un mūzikas krātuves Teātŗa mūzeja krājumā pārcilāju visu Dailes aktieŗu kollekciju piemiņas lietu kastes un ielūkojos atsevišķu kollekciju mapēs. Secināju, ka neesam nemaz tik bagāti, jo ir ļoti daudz robu un melno plankumu materiālu trūkumu dēļ. Tādēļ mūzeja aicinājums ir piedāvāt visdažādākos materiālus (dažādas piemiņas lietas, fotoattēlus, rokrakstus, dokumentus utt.), kas vēsta par teātŗa personību (ne tikai Dailes teātŗa) radošo darbu un personisko dzīvi. Strādāsim pie mūsu kultūrvēstures saglabāšanas kopā!