Augšā uz ziemeļiem, kur karstāks...
   09.01.2018

 

Brazīlija! Šī skaistā, milzīgā, saules staru un siltuma bagātā zeme mums visiem ilgi, ilgi paliks atmiņā. Tur sniedzām koncertus, ciemojāmies un pavadījām vienpadsmit neaizmirstamas, pozitīvu emociju un interesantu notikumu piepildītas dienas, iepazināmies ar jaukiem, sirsnīgiem cilvēkiem, ieguvām neizdzēšamus iespaidus un daudz uzzinājām par vēsturi Brazīlijas tautiešu vēsturi, ‒ dzīvi un likteņiem.

 

Pirmās trīs dienas pavadījām nelielā, klusā pilsētiņā Novaodesā un nakšņojām pie viesmīlīgiem latviešu kopienas cilvēkiem, kas laipni uzņēma mūs savās ģimenēs, kur jutāmies kā starp savējiem, kā tiešām pie seniem, labiem draugiem. Tas bija ļoti skaists un interesants piedzīvojums, jo varējām labāk iepazīties ar vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu, gan ar viņu dzīves gājuma vēsturi. Daži Dūdalnieki palika pie brazīliešu ģimenes, kuŗiem ļoti interesēja latviešu kultūru. Pie brokastu galda neveiklajā portugaļu valodā aizsākās pārrunas par dzīvi Brazīlijā, Latvijā un Anglijā, un, kaut bija grūtības ar valodu, šīs sarunas risinājās ne mazāk sirsnīgi!

 

Novaodesas pilsētas sabiedriskajā centrā uzstājāmies neformālā gaisotnē, ar pilsētas mēra kundzes Andrea Souza piedalīšanos. Šīs uzstāšanās laikā iesaistījām vietējos iedzīvotājus (brazīliešus) arī dejās. 

 

Koncertā Mārtiņdienas vakarā, kas notika pilsētas teātŗa telpās, dziedājām Mārtiņdienas dziesmas un kaŗavīru dziesmas, veltītas nākamajai dienai – Lačplēšu dienai. Novaodesā, kā arī Valsts svētkos Ižui pilsētā ar gandarījumu vērojām, ka abi koncerti bija labi apmeklēti un publika ārkārtīgi atsaucīga – cilvēki dzīvoja līdzi visām mūsu dziesmām un „Kamoliņa” dejām, sitot plaukstas un skaļi aplaudējot. 

 

Lāčplēšu dienā bija iznomāta zāle privātā parka territorijā ārpus pilsētas, kur notika draudzības sarīkojums ar dziesmām un dančiem. Sarīkojuma gaitā Novaodesā, gan arí Ižuī pilsētā Valsts svētku sarīkojumā kopu vadītāji uzstājās ar priekšlasījumiem: „Dūdalnieku” vadītājs Raimonds Dāle stāstīja par mūzikas instrumentiem Barona Dainās un „Kamoliņa” vadītājs Māris Pulis – par latviešu diasporu. Galvenie runātāji Raimonds un Māris iesaistīja vietējo publiku jautājumos un pārrunās, un mums bija interesanti uzzināt, kā Brazīlijas kopienas atzīmē šīs latviešu tautai svarīgās dienas. Paldies Alfrēdam par tulkošanu, nebija jau viegli uz vietas tulkot Māŗa un Raimonda runas. Pēc sarunām visiem tika pasniegtas vakariņas, un, lai labāk mēs uzņemtu kontaktus, sasēdāmies pamīšus – Anglijas un Brazīlijas latvieši cits citam blakus. Bija obligāti jāiepazīstas ar blakussēdētāju!! Spēlējām arī iepazīšanās spēles, ar lielu sparu un prieku dziedājām tautasdziesmas, dančus spelēja „Dūdalnieki”, un „Kamoliņa” dejotāji iesaistīja publiku dejās.

 

Visas šīs dienas, ko pavadījām Novaodesā, savu laiku veltīja un par mums pašaizliedzīgi rūpējās Renāte un Felipe Albrehti, kā arī Daina Gūtmanis, iesaistot mūs interesantās sarunās par latviešu kopienu, tās cilvēkiem un viņu dzīvi, organizēja ekskursijas un saviesīgu iepazīšanās vakaru pie Peterlevitziem, kur mūs cienāja ar garšīgiem brazīliešu ēdieniem un dzērieniem, peldējāmies baseinā, spēlējām aizrautīgas brazīļu galda spēles, fotografējāmies un interesantās sarunās pavadījām līdz vēlam vakaram. Arī liels bija mūsu pārsteigums, kad, kādā kafejnīcā vakariņojot, mums pasniedza šokolādes picu, izrotātu ar „Dūdalnieku” un „Kamoliņa” nosaukumiem! Tas tik bija pārsteigums!

 

Lauku fazendā, kur nakšņoja „Kamoliņa” dejotāji, mūs visus cienāja ar garšīgu mielastu milzīga koka ēnā. Vietējie demonstrēja, kā tiek spiesta cukurniedru sula, un baudījām šo brīnumaino brazīliešu dzērienu, kā arī citu augļu svaigi spiestās sulas. Bija sarunāts ar vietējo akmens lauztuvju īpašnieku, kurš mums atļāva apskatīt iespaidīgo vietu. Tā aizritēja neaizmirstamās dienas Novaodesā, un mums jādodas tālāk.

 

Ižui apmetāmies viesnīcā, pilsētas centrā, un arī šīs dienas bija piesātinātas ar pilnu pasākumu programmu, ko pavadījām ar latviešu kopienas pārstāvjiem. Mūs sagaidīja un visu ciemošanās laiku ar mums kopā pavadīja Edmar Grimm Berg kungs un tulkoja mūsu runas portugaļu valodā.

 

Nedrīkstam aizmirst arī mūsu piedalīšanos radio raidījumā Ižui. Valsts svētkiem par godu tika pārraidīta stundu gaŗa programma par latviešiem portugaļu valodā. Runāja vietējie latvieši, kā arī Māris un Raimonds. „Dūdalnieki” tajā piedalījās ar piecām sava repertuāra dziesmām. 

 

Ižui sarīkojums notika latviešu kultūras centrā, izstāžu parkā Wanderley Burmann. Vispār Ižui pilsēta lepojas ar savām daudzajām tautībām un arī financiāli atbalsta katru kopienu. Parkā katrai kopienai ir savs kultūras centrs un kopīga estrāde koncertiem. 

 

Svētku vakarā latviešu centrā uzstājās dejotāji „Jautrais pāris” un bērnu ansambļi – gan dejotāji, gan dziedātāji. Turpinājumā svinīgā gaisotnē tika dziedāta Brazīlijas himna, kuŗu mēs,  protams,  nevarējām dziedāt līdzi, bet kopīgi dziedājām Latvijas Valsts himnu. Tas bija tik aizkustinoši, emocionāli un sirsnīgi! Viss svētku sarīkojums noritēja jautri, protams, ar svētku cienastu, dančiem un dziesmām. Skaisti nodziedāja arī vietējais koris divas dziesmas, un sirsnīgās sarunās dalījāmies domās un iespaidos.

 

Nākamajā vakarā estrādē mēs,  „Dūdalnieki”, ar dziesmām un „Kamoliņš,” ar dejām sniedzām koncertu kopā ar Ižui dejas kopu Staburags. Koncertu pabeidza deju kopas Staburags un „Kamoliņš” ar nākamā gada Dziesmu svētkiem paredzētu deju kolāžu „Saved tos mājās pie Daugavas krastiem”. Dejoja astoņi pāri, četri pāri no katras kopas.

 

Ižui katru gadu oktobrī notiek starptautiskā nedēļa, kad katras tautas kopiena lepojas ar saviem īpašajiem ēdieniem, dejām, mākslu utt. Ižui latviešu centrs tiešām ir latvisks – būvēts no koka pēc Brīvdabas mūzeja parauga Rīgā, iekārtots latviskā stilā ar latviešu rakstiem un ziedu vainagiem pie sienām, kā arī ar daudz fotografijām, tā atzīmējot kopienas piedzīvojumus. Visapkārt aug dažādi koki, puķes un augi, kā jau pie latviešiem ierasts. Šajā centrā pavadījām daudzas stundas, baudot Ižui latviešu kopienas viesmīlību un sirsnīgā gaisotnē pārrunājot savus atšķirīgos piedzīvojumus, dzīvojot ārpus Latvijas. Sarunas notika galvenokārt angļu, vācu un portugaļu valodā. Sakarā ar to, ka diktātūras laikā latviešu valoda tika aizliegta, tikai nedaudz cilvēku runā latviski, bet interese mācīties ir ļoti liela, un cilvēku sirsnība pārvar valodas grūtības. 

 

Brazīlijā redzētais mums visiem atstāja neizdzēšamus iespaidus. Viss ir daudz citādāks nekā Eiropā – koki, ziedi, augļi, putni un zeme ir sārta! Izbraukums no Ižui uz vietu, kur pirmie latvieši apmetās un izveidoja savu koloniju, bija aizkustinošs, jo braucām cauri paugurainiem laukiem, kas ļoti atgādināja Latvijas ainavas, tikai ik pa brīdim pamanām kādu palmu, kas īsti nesader ar Latvijas skatiem. Apmeklējām arī latviešu kapsētu, kur atdusas pirmie iebraucēji un senči pašreizējiem kopienas cilvēkiem, kā arī latviešu baznīcu un bijušo skolas ēku. Tur, nesen uzbūvētajā latviešu centrā (ar kuŗu dalās arī italieši), mūs sagaidīja ar prieku un interesi, cienāja ar pusdienām – milzīgā katlā gatavotiem rīsiem ar vistas gaļu un svaigus salātus. Pēc pusdienām dziedājām tautasdziesmas gan latviešu, gan portugaļu valodā. Šī tikšanās atkal bija emocionāls, sirsnības pilns brīdis un, projām ejot, cieši apskāvāmies – cik žēl atvadīties no tik jaukiem cilvēkiem!

 

Savās brīvajās dienās devāmies uz ziemeļiem, kur saulīte karsē, un lidojām uz Riodežaniero, izbaudot Brazīlijas zaļos dabas skatus no augšas. Rio tiešām ir skaista pilsēta, un tajā ir daudz ko redzēt! Ekskursijā pa pilsētu apskatījām Riodežaneiro galveno simbolu – Kristus statuju, uzbraucot septiņsimt metru augstajā Korkovado kalna virsotnē. Tālāk apskatot pilsētu, autobuss mūs aizveda uz slaveno futbola stadionu Marakanā un uz iespaidīgo katedrāli, kuŗa būvēta Maiju cilts stilā. Uz slavenās karnevāla ielas uz mirkli iejutāmies dalībnieku lomās, kā arī ar gaisa tramvaju uzbraucām Cukura kalnā, no kuŗa pavērās lieliska pilsētas panorāma. Karstos saules starus un Atlantijas okeana viļņu spēku varējām pilnībā izbaudīt Rio plūdmalēs. Neaizmirstams bija saulriets, ko vērojām no pussalas klints starp Kopakabana un Ipanemas plūdmalēm. Daudz ļaužu vakaros gāja skatīties saulrietu un aplaudēja, kad saulīte it kā iesēžas zelta laiviņā, iegrimst okeanā un pazūd skatam.

 

Tālāk pa ceļam uz Ižui apskatījām pasaulslavenos Iguasu ūdenskritumus, kur Brazīlija robežojas ar Arģentīnu un Paragvaju. Šie ūdenskritumi ir kā pasaules brīnumi, kas pārspēj pat izslavēto Niagāru! Iegādājušies ūdensdrošus tērpus sev un telefoniem, devāmies pastaigā pa taku gar upes malu, pa ceļam fotografējot katru kritumu. Pie lielākā un varenākā krituma ir izbūvēts gājēju tiltiņš līdz upes vidum, lai caur krītošā ūdens šļakatām varētu vērot un izjust ūdenskrituma spēku tuvumā. Pēc ūdenskritumu apskates, lai nokļūtu Ižui, sekoja divpadsmit stundu brauciens naktī ar autobusu pa samērā šauriem ceļiem, apbraucot daļu Arģentīnas. Bet iespēja apskatīt Iguasu ūdenskritumus bija tā vērts!

 

Aizsteigušās un pagājušas Brazīlijas ceļojuma brīnišķīgās dienas, un mēs esam emociju un iespaidu pārpilni, atmiņu tik daudz! Bet šis vienreizējais brauciens mums nebūtu bijis iespējams bez mūsu daudzajiem atbalstītājiem. Vēlamies pateikties Daugavas Vanagu fondam Anglijā, Līdsas un Bradfordas Daugavas Vanagu nodaļām, Latviešu izglītības fondam Lielbritanijā, Latviešu Nacionālajai padomei Lielbritanijā un Pasaules brīvo latviešu apvienībai, kā arī no sirds gribam pateikties visiem latviešu kopienas cilvēkiem un Brazīlijas tautiešiem Novaodesā un Ižui pilsētā, kas mūs tik laipni uzņēma, veltīja savu laiku sarunām un rūpēm par mums. Lai pietiek spēka un izturības realizēt visus iecerētos plānus un arī turpmāk saglabāt latvietību Brazīlijā!

 

Pārdomās dalījās „Dūdalnieku” dalībnieki

 

Ielādēju...