Atsaucoties uz notiekošo. Vai tērējam prātīgi?
Armands Birkens    08.01.2019

 

 

FAKTS:

Pēc atsevišķu izpildītājmākslinieku vājās uzstāšanās 19. novembrī pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas izskanējušajā koncertā „Mīlestības vārdā.18+“ gada nogalē sabiedrību pāršalca sašutums par Latvijas Simtgades programmā iekļauto notikumu izmaksām. Koncerts, kuŗā skanēja 18 dziesmas, kopā, ieskaitot nodokļus, izmaksāja 242 000 eiro, no kā 62 000 eiro bija mākslinieciskās izmaksas. Turklāt vairāk nekā 17 000 (10 000 pēc nodokļiem) tika maksāti mūziķim Jānim Šipkēvicam par vairākām funkcijām. Sociālajos tīklos izskanējaja, ka šis ir spilgts piemērs alkatībai un valsts Simtgades naudas izsaimniekošanai. 

 

Skaļi izskanējušais sašutums par Simtgades naudas „caurspīdības“ problēmām licis kultūras ministrei Dacei Melbārdei atzīt savu personisko atbildību šajā lietā, kā arī apsolīt, ka 2019. Gada sākumā tiks publiskotas atskaites par Simtgades notikumiem.

 

Dažu dārgāko Simtgades sarīkojumu izmaksas (eiro, bez nodokļiem):

Gaismas festivāls „Staro Rīga“       400 000,-

Koncerts „Mīlestības vārdā. 18+“   226 585,-

Deju uzvedums „Abas malas“          222 283,-

Svinīgais sarīkojums pie Brīvības pieminekļa   190 771,-

 

...Nu atkal sēdēju svešā lidmašīnā... Tik daudz, ko atcerēties, domāt man. Lidojums no Rīgas uz Čikāgu bija labs. Neatceros, ka būtu juties labāk par visu padarīto.: veiksmīgi piedalījos sešos koncertos Latvijas valsts svētku Simtgades laikā. Tik daudziem cilvēkiem pienākas mans paldies par šo iespēju, sākot ar koncerta producentiem Juri Milleru, Mairu Miķelsoni, Jāni Šipkēvicu un Armandu Leimani. Līdz ar viņiem daudzi palīgi, darbinieki un draugi. Par sirsnīgo atbalstu, mīļš paldies arī pienākas Kultūras ministrei Dacei Melbārdei un viņas biroja vadītājai Vitai Biķerniecei. Spēcīgs paldies arī šīs avīzes redaktorei Ligitai Kovtunai bija labi tkal tikties un pārrunāt dzīvi! Pateicos par interviju, kas  avīzē Laiks  publicēta 2018. gada nogalē. 

 

Daudzas skaistas, mīļas atmiņas ir iegūlušas manā atmiņu grāmatā.

 

Latvijā, kā arī atgriežoties Čikāgā, pietrūka tā, ka nevarēju to visu baudīt un pārrunāt ar manu ilggadīgo „cīņa biedru“ Albertu Legzdiņu. Ar viņu vienmēr visu pārrunājām. Jau gadiem ilgi pietrūkst arī sarunas ar piecīti Uldi Ievānu, kuŗš aizgāja Mūžībā 2009. gadā. Šo abu gaišo, gudro un radošo cilvēku ļoti pietrūkst. 

 

Un tad sacēlās vētra, un ne pa jokam! Sāku lasīt interneta portālā Facebook, ka vairākiem cilvēkiem nepatikusi viena līdz šim nezināma dziedātāja,Evija Vēbere, kuŗa piedalījās koncertā 19. novembrī laukumā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils. Tā kā es šai koncertā piedalījos, pievērsu īpašu uzmanību.  Man viņas balss un uzstāšanās netraucēja, kaut gan ļoti tuvu uzmanību viņai nepievērsu, jo pašam bija jāgatavojās savai dziesmai, un koncerta laikā tie, kuŗi nebija uz skatuves, uzkavējas iekštelpās. Koncerts notika ārā, kur bija auksts. Ir jau tā, ka mākslā katram kaut kas vai nu patīk, vai nepatīk. Tādas ir mākslas  baudītāju tiesības. Klausītāju neapmierinātība gan nebeidzās ar to, ka viņi izteicās par dziedāšanu, pacēlās jautājums par to, cik viņai samaksāja. Koncerts bija Latvijas valstsSsimtgades sarīkojumu ietvaros, tātad šai informācijai bija jābūt pieejamai. Izrādas, ka autoratlīdzības summa Evijai Vēberei bija 666 eiro, kas daudziem likās vismaz dīvaina.

 

Ar to gan nekas neaprima – cilvēki pamanīja kādas vēl summas apgrozījās koncerta ietvaros. Galīgā summa šim pusotra stundu gaŗajam koncertam, kuŗu uzveda vienu reizi, bija vairāk nekā 200 000 eiro, kas esot ļoti daudz. Vairākiem cilvēkiem, īpaši citiem producentiem un kultūras darbiniekiem, summas likās pārāk lielas, un sākās debates par to, vai pārmaksāts un kāpēc. Rīkotājiem nācas aizstāvēties un visu skaidrot, īpaši LTV 1 jeb sabiedriskās televīzijas raidījumā „Aizliegtais paņēmiens“, kā arī presē. Lieta kļuva nopietna. Man vienkārši kļuva žēl,  ka pēc tik skaista koncerta radās šādi jautājumi. Koncertā piedalījas izcili mūziķi un dziedātāji, ieskaitot ansambli Cosmos un Prāta Vētras solistu Renāru Kauperu. Mans vārds, protams, parādās visūr, kur uzrāda naudas summas. Jāteic, ka, pārskatot tāmi, dziedātāju honorāri tiešām nebija tie, par ko tauta visvairāk iebilda. Jautājumi radās par producēšanas un uzveduma realizācijas izmaksām, kā,  piemēram, par apgaismošanu, skatuves būvi un apskaņošanu. Neesmu kompetents komentēt par naudas summām, jo gluži vienkārši nezinu, ko viss maksā Latvijā,  nesteidzos nevienu vainot.

 

Par šī jautājuma pētīšanu atbild citi, kuŗu darbs tas ir un kuri ir kompetenti pieņemt lēmumus. Viena gan man bija skaidrs - lasot un uzklausot komentārus, sapratu, ka šis jautājums tomēr daudziem ir svarīgs, jo nauda, kuŗu iztērēja koncertam, bija nodokļu maksātāju nauda, un nodokļu maksātājiem ir tiesības zināt, kā viņu sūri nopelnītā nauda tiek izdota. Arī man šis jautājums bija svarīgs,  jo nekādā gadījumā negribētu izmantot klausītājus un nodokļu maksātājus. Nebija pierādījum, ka kāds būtu pārkāpis likumus, bet es tomēr jutos slikti, ļoti slikti... Man nebija miera, un drīz vien sapratu, ka man būs tomēr kaut kas jādara. Pelnīt, protams, grib visi, ieskaitot mani, bet gribas arī justies labi, ar tīru sirdsapziņu. Šis koncerts tomēr bija Latvijas Simtgadei veltīts! Tā nebija kāda vienkārša zaļumballe kādā estrādē. Turklāt – es biju izraudzīts par noslēdzošo solistu koncertā, man lūdza nodziedāt manu dziesmu „Mūsu mīlestība“ (ar Alberta vārdiem). Tas man, Albertam un Piecīšiem tiešām bija mīļš žests un gods! Negribēju, nevarēju ilgāk gaidīt, kamēr kāds kaut ko izmeklē sīkāk, un nolēmu savu honorāru nepaturēt sev.

 

Facebook paziņoju, ka savu naudu ziedošu labdarībai Latvijā, lai naudiņa aiziet atpakaļ tautai, kas dzīvo Latvijā. Esmu jau atradis dažas organizācijas, kuŗām naudu noziedot, tostarp pansionātus, bāreņu namus un dzīvnieku patversmes. Daļu naudas jau pārskaitīju Ziemsvētku laikā. Un, tiklīdz biju izsūtījis savu ziņojumu Facebook, uzreiz jutos atvieglināts un atbrīvots. Kā jau minēju, es nevienu no producentiem nenosodu, jo nezinu, kas īsti notika. Daudzi jautājumi tomēr būtu jānoskaidro, un pieņemu, ka tas notiks. Par to summu (900,- eiro, ko saņēmu par priekšnesumu) es nepalikšu bagātāks, nē, man svarīgāka ir tīra, mierīga sirdsapziņa. Visu mūžu daudz esmu dziedājis par brīvu. Daudzi mūziķi apstiprinās to, ka piedalāmies sarīkojumos un koncertos, kur mums ne vienmēr maksā, citkārt samaksa ir tīri simboliska. Latvijas presē arī pastāstīju, ka šo pašu dziesmu dziedāju pagājušajā vasarā Gaŗezerā, GVV vērienīgajā, burvīgajā koncertā, kuŗš bija veltīts Simtgadei. 

 

Mēs, vairāki mūziķi, ar lielāko prieku ziedojām. Ir arī tādi gadījumi, kad par honorāru nevar būt ne runas. Man šis koncerts Daugavas krastmalā, blakus Gaismas pilij, bija tikpat svēta lieta kā koncerts Gaŗezerā, un es skaidri zināju, ka man honorāru nevajag! Lai šī dziesma „Mūsu mīlestība“ atgādina par mīlestību, kuŗa mūs vieno. Tā, lūk,  sanāca, tā beidzās mani piedzīvojumi sakarā ar Valsts svētkiem Latvijā. 

 

Raksta beigās uz pozitīvas nots gribu atgādināt, ka mūsu tautai ir daudz spējīgu, gudru, talantīgu un patriotisku cilvēku! Tādus satieku arī Čikāgā un citur trimdā. Laikā katrā numurā lasām par to, ko latvieši pasaulē sasnieguši, izdarījuši! 

 

Latvija ir gadu simtiem veca. Valstiskuma pirmie simt gadi sasniegti un nosvinēti.  Vai mūsu kopīgais pienākums nebūtu darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka pēc vēl simt gadiem, mūsu pēctečiem būs ko un kur svinēt?

 

Esmu saņēmis četrus piedāvājumus koncertēt šogad Latvijā! Būs Dziesmu svētki Kanadā, kur esmu aicināts piedalīties, pirmo reizi arī Rakstnieku cēlienā! Ko darīt netrūks. 

 

Lai veselības un veiksmes pilns Jaunais gads mums visiem!