Atmiņu kamolu šķetinot
Juris Lorencs    22.11.2023

 

 

 

Aizvadītajā Lāčplēšu dienā Lubānas skolas zālē pulcējās vietējā sabiedrība, lai svinētu kārtējās “Lubānas stāstu” grāmatas iznākšanu. Pirmā iznāca pirms pieciem gadiem un tika atvērta 2018. gada 18. novembrī. Toreiz tā saucās “Simts stāstu par Lubānu”, tieši simts stāsti par godu Lavijas valsts simtgadei. Pagāja divi gadi, un ceļu pie lasītājiem sāka otrā grāmata- “Lubāna. Nākamie simts”. Tagad kārta pienākusi jau trešajai - “Lubāna. Vēlreiz pa simtam”.

 

Šo grāmatu īpaši vērtīgu padara pašu lubāniešu sarakstītie atmiņu stāsti. Iedvesmojušies no pirmajām divām Lubānas stāstu grāmatām, cilvēki ķērušies pie rakstīšanas. Daži jaunieši intervējuši savu vecākus un vecvecākus, pat attālus radus un paziņas. Atmiņu pierakstus iesūtījuši arī vairāki diasporas tautieši. Grāmatā publicēts ASV dzīvojošās tautietes Ausmas Elizabetes Muehlheuser (dz. Vikmane) stāsts par viņas mātes dzimto “Jaunbļodāru” māju apciemojumu 2022. gadā. Tas bija Ausmas pirmais ceļojums uz Latviju pēc došanās trimdā 1944. gadā. Veseli trīs stāsti iesūtīti no Austrālijas: Jāņa Kažoka (1898- 1991) atmiņas par piedzīvoto revolūcijas laikā Krievijā, viņa meitas Ainas Kažoks  (1930- 2013) dienasgrāmata par bēgļu gaitām 1944. gadā un jaunākās meitas Astras Ārijas Krofordas (dz. Kažoks) atmiņas par bērnību Lubānas pagastā. Man īpaši interesantas šķita ASV tautieša Evalda Paldes (1903- 1994) atmiņas. Viņš dzimis Jaungulbenes pagastā un savā stāstā piemin mana vectēva un tēva dzimtās mājas- Līgo pagasta “Rudzīšus”. Arī šo grāmatu bagātīgi ilustrē fotogrāfijas no lubāniešu personīgajiem albumiem un Madonas mūzeja krājuma. Īpaši jāpiemin Lubānas fotogrāfa Alfreda Grāvera (1877- 1954) uzņemtie attēli. Laikā no 1900. gada līdz 1954. gadam viņš dokumentējis Lubānas un tās apkārtnes ļaužu dzīvi. Pavisam Latvijā saglabājušās tikai divas tik pilnīgas fotogrāfiju kolekcijas. Otra ir Strenču fotodarbnīca kolekcija, kurā glabājas ap 13 000 stikla plates un filmu negatīvi.

 

Izrādās, Lubānā pirms Otrā pasaules kara bijuši veseli trīsdesmit veikali, beķerejas, krogi un kafejnīcas! Lūk, kā tapa stāsts par Lubānas veikaliem. Pirms gadiem piecpadsmit kādā pēcpusdienā pie manas klasesbiedrenes Silvijas, kura šodien strādā par frizieri Lubānā, viņas frizētāvā iegriezies cienījama izskata vīrs jau gados. Kamēr griezuši matus, kungs sācis runāt - vai zināt, ka vietā, kur mēs tagad sēžam, pirms septiņdesmit gadiem bija veikals? Nu kā tad Silvija var zināt! Un klients sācis stāstīt, - te bija veikals, blakus traktieris, vēl tālāk beķereja. Vakarā Silvija izstāsta par dzirdēto savam vīram Guntim (vēl viens mans skolasbiedrs). Tas ātri aptvēris, ka šādas atmiņas nedrīkst iet zudumā. Paņēmis diktofonu, pudeli laba konjaka un devies ciemos pie vecā vīra. Tas izrādījies Kārlis Ozoliņš (1916- 2012), kurš 1930. gados mācījies Lubānas ģimnāzijā. Tā radās šīs patiesi vērtīgās atmiņas, kas tagad ierunātas diktofonā un izliktas uz papīra. Neliels fragments no šī stāsta: “Ejot no Stacijas ielas pa Parka ielu uz estrādes pusi, kreisajā pusē redzams Šmita veikals. Vēl tagad tur saskatāms saglabājies uzraksts “VEF – RADIO ELEKTRISKO PIED. VEIKALS”. Šmita veikalā bija radio preces un elektriskās spuldzītes. Pats Šmits dzīvoja otrajā stāvā. Viņam bija autobusa garāža, turpat stāvēja arī pažarnieku mašīna, kas bija viņa rīcībā. Tālāk ņemsim Brūža māju, kas Aiviekstes krastā. Tur bija šņabja veikals “Monopols”. Par “Monopolu” to droši vien sauca tāpēc, ka šņabja pārdošanai bija vajadzīga oficiāla atļauja, licence. Arī alum bija vajadzīga licence. Tirgoja prasto šņabi, tā saucamo “zirdzenieku”, “Dzidro” un “Kristāldzidro”, cita nebija. Tur nekādas dzeršanas nebija, tikai nopirkt un pa durvīm laukā. Prastā “zirdzenieka” kortēlīts maksāja 85 santīmus, bet pusstops maksāja 1 latu un 60 santīmus. “Dzidrais” maksāja 2 lati, “Kristāldzidrais” pat 3 vai trīsarpus latu. Tas bija pats glaunākais. Citu dzērienu tur nebija”.

 

1930. gadi bija laiks, kad Lubānā ienāca “lielā nauda”. Notika Aiviekstes upes bagarēšanas darbi, uz kuriem saradās jauni vīrieši no tuvākas un tālākas apkārtnes. Kā jau valsts darbā, algas esot bijušas labas. Tolaik daudz pelnīja arī plostnieki. Ātri nākusī nauda dažkārt gan tika notērēta šņabī un ciemojoties pie “meitenēm”. Lūk, ko atceras Ozoliņa kungs: “Tagad ņemsim to “mīļās mātes” māju, to Poriešu māju, ar tornīti, ko vēlāk iesauca par Skolotāju māju. Tur dzīvoja vecs vecītis un lustīga dāma, kura viņu apcēla un tad lika ņemt par sievu. Viņi abi uztaisīja uzdzīvošanas jeb “prieka māju”. Tur bija atsevišķi dzīvokļi. “Prieka māja” bija pavisam oficiāla vieta, kur i plostniekiem, i visiem citiem atpūsties. Tur i dzert varēja, pat kailas dāmas pa galdu padancoja, nu visādi gāja. Daži saimnieki aizgāja un visu naudu tur tā arī pazaudēja, nodzīvoja. Kad baltvācieši 1939. gadā brauca projām uz Vāciju, vecene bija vēl sprauna un aizrāva vecīti projām uz turieni”. Vecie saimnieki aizbrauca, bet māja ar tornīti Lubānā stāv joprojām. Tāpat salasāms uzraksts virs kādreizējā elektropreču veikala durvīm. Šajos nemierīgajos laikos ir tik labi redzēt, ka vismaz dažas lietas nemainās.