Anima. Koris ar dvēseli
   28.06.2022

 

 

Kā sākās tavs ceļš mūzikā?

Viss sākās bērnībā, ģimene un pārmantojamība ir arī mans stāsts. Bērnībā es negāju bērnudārzā, bet dzīvoju pie vecvecākiem laukos Pastendē un gāju līdzi uz senioru koŗa mēģinājumiem. Tur, dziedot soprānu, bet sēžot blakus omai altu grupā, es apguvu koŗa dziesmu pamatrepertuāru. No turienes manī arī impulss par Raimonda Paula dziesmu “Pacel galvu, Baltā māt!”, ko mēs ar kori Anima tikko ierakstījām. 

 

Mans tētis Jānis Smilga tajā laikā spēlēja trompeti pūtēju orķestrī “Rīga”, un šad tad es tiku līdzi uz mēģinājumiem. Pūtēju pasaule man ir ļoti tuva, īpaši pūtēju humors, kas ir pilnīgi citāds nekā kordiriģentu, tās pasaules ir tik dažādas! Orķestrī “Rīga” es pirmo reizi uzkāpu uz Gunāra Ordelovska diriģenta podesta un ar viņa zizli padiriģēju.

 

Vēlāk sekoja Rīgas 4. bērnu mūzikas skola, jo tētis tajā tobrīd strādāja. Pēc mūzikas skolas beigšanas domāju, ka ar mūziku vairs nenodarbošos, bet tētis uzstāja, ka nekas cits man nepadodas, tāpēc jāmācās būs Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Es paklausīju tētim un aizgāju uz mediņiem.

 

Mediņi bija kolosāla izdzīvošanas skola! Trāpījās tā, ka kursā mēs bijām seši, vienubrīd pat astoņi, bet skolu pabeidzu es viena. Bija tas pārmaiņu gads, kad studiju ilgums Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (turpmāk tekstā – JVLMA. – M.B.) tika samazināts no pieciem gadiem uz četriem, līdz ar to arī akadēmijā es iestājos viena pati. Tikai JVLMA man radās sajūta, kuŗai ļaujos joprojām - o!, te man ir uzdevums, ir kas sakāms, te es varu sniegt kaut ko tādu, kas, varbūt, vēl kādam ir vajadzīgs!

Kuŗš kuŗu uzrunāja par dziesmas “Pacel galvu, Baltā māt!” ierakstu?

Es uzrunāju Raimondu Paulu pēc koncerta “Margarita. Melodija. Mode”, sacīdama, ka ir viena dziesma, kas man ļoti patīk: ierakstām? Maestro bija atsaucīgs. Mēs to izdarījām, un man par to liels prieks! Šī dziesma ar Jāņa Petera vārdiem patīk arī latviešu diasporai, latviešu sabiedrībai visā plašajā pasaulē šī dziesma ir ļoti nozīmīga. Esmu saņēmusi ārkārtīgi jaukas atsauksmes un pateicības vārdus.

Lūdzu, pastāsti par savu pasniedzēju Mūzikas akadēmijā Andri Veismani!

Andris ir kolosāls! Man bija milzīgs atklājums, ka Andris studiju gados bijis ieinteresēts folklorā un rokmūzikā. Andris man iemācīja ticēt, ka es vispār kaut ko varu. Pirmajā kursā mēs devāmies pie viņa, viņš paņēma savu koferīti un to piekrāmēja pilnu ar grāmatām par Karlo Džezualdo, par mūziku, ar kompaktdiskiem. Man vairāki kungi daudz laba darījuši, arī Andris Vecumnieks. Es tiku pie JVLMA simfoniskā orķestra, nemācoties simfoniskās diriģēšanas katedrā. Esmu iedvesmojusies no Aināra Rubiķa, Aigara Meri darba spējām un vērienīgajām idejām, bet maigumu un jutīgumu mūzikā manī atraisīja skolotāja Inta Eizenberga-Cērmane.

Kā tu raksturotu kori Anima trijos vārdos?

Dvēsele. Dvēsele ir koŗa nosaukumā, tā atblāzmojas un iemiesojas arī pašā korī. Traks. Mīļš.

Cik korī ir dziedātāju, un kas veido koŗa pamatsastāvu? Vai tie ir cilvēki ar mūzikālo izglītību? 

Korī ir ap 40 dziedātāju, kā nu kuŗā programmā. Citkārt sanāk kopā 35, uz Dziesmusvētkiem, protams, visi! Arī seniori.

 

Korī nav dziedātāju ar muzikālo izglītību, un Anima nav jauniešu koris, kāds priekšstats rodas pēc repertuāra, ko dziedam! Galvenais ir milzīgā griba un spēja ļauties neierastajam. Tas ir Anima “foršums” un tāpēc arī es esmu gatava tik ļoti ar viņiem strādāt. Par viņiem vien tik domāju.

Kādu profesiju pārstāvji dzied tavā korī?

Plaša amplitūda! Tā ir kaut kāda īpaša maģija, jo visi ir ļoti aizņemti. Animā ir vēsturnieks, mediķi, dažādi biroju cilvēki. Mūsu koŗa prezidents Indriķis Builis bija Kultūras ministrijas LNB projekta īstenošanas nodaļas vadītājs, pie Gaismas pils projekta strādāja jau no pirmajām dienām. Korī dzied pedagogi, sabiedrisko attiecību speciālisti, diplomātiskā dienesta pārstāvji, automechāniķi, Saulkrastu domes darbinieki u.c.

Vai Saulkrastu pašvaldība nēsā jūs uz rokām?

Varētu teikt, ka jā! Attiecības ir jākopj abām pusēm, un tas ir ilgstoša darba rezultāts. Mēs ļoti lepojamies, ka esam no Saulkrastiem un mēģinājumi nenotiek Rīgā, kā citkārt Pierīgas koŗiem. Korī Anima dzied vietējie cilvēki. Protams, daži brauc no Rīgas, tagad brauc arī no Smiltenes un no Tukuma, jo grib dziedāt tieši korī Anima. Pamats ir vietējie. Arī mana piederība no mammas puses ir Skulte, Zvejniekciems, Saulkrasti.

Vai tu joprojām brauc uz Pastendi?

Cik bieži vien varu. Mājas “Sudmaliņas” vecvectēvam piešķīra prezidents Kārlis Ulmanis par cīņām Ziemassvētku kaujās. Tagad tur dikti čadīgi darbojas mani vecāki. Viņi rūpējas, lai mums ziemā būtu kartupeļi un citi lauku labumi, arī medījumi. Vasaras māja mums ir Saulkrastos, tur mana mazā pasaule. Daļu laika pavadām arī Vestienā, kas ir mana vīra dzimtā puse. 

Vai neierastais atnāk pie tevis un koŗa pats, vai arī tās ir impulsīvas mirkļa idejas? Jūs esat sava ceļā gājēji repertuāra izvēlē.  Vai tā ir stratēģija, vai nejaušu notikumu virkne?

Tā noteikti nav stratēģija, es vispār neesmu stratēģiju cilvēks, es ļaujos tam, ko runā mana iekšējā balss. Bet noteikti tās ir arī satikšanās! Piemēram, ar Uģi Prauliņu mums bija satikšanās Austrālijā. Un kaut kādā veidā tu sajūti šo saikni un seko ideja: mums ir vajadzīga programma par lībiešiem, kur galvenā tēma ir tieši Vidzemes lībieši. Sākotnēji mums bija interese apzināt Saulkrastu kultūrvēsturiskās vērtības, tas bija sākuma motīvs, kam sekoja “Līvu sasaukšanās”. Arī es, ilgstoši strādājot Saulkrastos, neko nezināju par Vidzemes lībiešiem, nezināju par Aģes upes nozīmi lībiešu kultūrā, jo ar lībiešiem manā apziņā saistījās tikai Kurzemes puse. Bija interesanti šo pētīt un izzināt. Un Uģis tik fantatiski jūt, jo arī viņā ir lībiešu saknes. Uģa fenomens ir azartiskums, dullums un trakulīgums. Kad Uģis man atsūtīja pirmās skices, es uzreiz sapratu: laime pilnībā!. Apvienot tradicionālo dziedāšanu un to iekļaut arī kora mūzikā – man tas ir svarīgi, un to es jūtu par savu uzdevumu! Protams, kora mūzikas pirmssākumi ir saistīti ar vācu Liedertafel stilu, bet man šķiet fantastiski to etnisko sadaļu ieviest arī koŗa mūzikā un ļauties šādam eksperimentam. Tas saistīts ar stilistikām, ar dziedāšanas manierēm, arī ar repertuāru.

 

Tautas mūzika ir mūsos, tā ir visa pamatā, lai mēs skaisti turētos kā latvieši! Domāju, ka ārkārtīgi liela nozīme ir ritmam un iekšējam pulsam jebšu grūvam, pie kā kora mūzikā strādā salīdzinoši maz. Tā ir atslēga ritmiskai un ritmiskākai mūzikai, veidi kā līdz tam nonākt, ir caur koordināciju, caur dažādiem spēles elementiem. Daudz ko mēs varam varam panākt mazliet līku-loču, nevis ierasti akadēmiskā veidā.

Cik cilvēku sastāvā Anima dosies uz Ameriku?

Dosimies 43 dziedātāju sastāvā. Animai šī būs pirmā reize “tajā krastā”. Man ļoti patika mūsu Austrālijas piedzīvojums, man patīk viss, kas atklājas tālā ceļā un grūtībās, tās paver jaunu apvārsni un citas attiecības. Daudzi koŗa dziedātāji nav bijuši Amerikā, un man ir prieks, ka nu viņiem tāda iespēja būs. Bet, protams, pats galvenais - ir jāparāda, ko mēs šeit darām, kāds ir mūsu pienesums kora mūzikā.

 

Amerikā mums būs nopietnas programmas, un mēs cītīgi gatavojamies. Koncertprogramma “Krastā saviļņots” ir milzīgs izaicinājums. Tā ir programma ar apskaņošanu, ar sarežģītiem techniskiem risinājumiem. Līdzi brauks arī choreografe, gaismotājs un skaņu režisors, kā arī instrumentālā grupa piecu cilvēku sastāvā.

Kā brauciens uz Ameriku tiek finansēts?

Ļoti prātīgi plānojot. Protams, tas ir ieguldījums! Mums palīdzēja Saulkrastu novada dome, un šis atbalsts domes budžetā tika iezīmēts jau pirms diviem gadiem, nolūkā Amerikā parādīt koncertuzvedumu, kas tapis Saulkrastos. Līdz ar to tas ir gods arī pašiem Saulkrastiem. Mūs atbalsta Valsts Kultūrkapitāka fonds un arī vietējie uzņēmēji – sponsori. Turklāt mēs paši krājam naudiņu, dziedot arī korporatīvos pasākumos un ar savu dziedāšanu nopelnīto mēs liekam kopējā kasē. Mūs atbalsta arī XV Vispārējo dziesmu un deju svētku rīkotāji Amerikā.

Ja reiz korī nav jauniešu, nav dziedātāju ar mūzikālo izglītību, kā jums izdodas panākt tik augstvērtīgu sniegumu?

Es saviem koristiem saku tā: “Ko nevar izdarīt pēc pirmās reizes, to var pēc piektās. Ko nevar pēc piektās, to varbūt var pēc piepadsmitās. Ko nevar pēc piecpadsmitās, to varbūt var pēc divdesmitās!”

Cik reižu nedēļā jūs sanākat uz mēģinājumiem? Tradicionāli divreiz?

Oi, sen jau nav bijis divreiz! Pēdējā laikā kopā sanākam arī katras otrās nedēļas nogalē, un mēs strādājam pa septiņām, citkārt astoņām stundām, jo mums jāstrādā arī ar choreografiju un koordināciju. Parallēli notiek darbs pie dažādām programmām, un programmas ir ne divas, bet četras. Tā kā mēs esam atraduši darbības stilu, kas ir interesants arī korporatīviem klientiem, mums visu laiku ir pasūtinājumi vai aicinājumi izdarīt kaut ko nebijušu. Protams, ka šādā intensitātē ilgstoši strādāt nevar, tāpēc esmu apsolījusi jūliju un augustu gandrīz brīvu. Mani kolēģi Matīss Tučs un Elīna Ose, arī Kristaps Krievkalns, palīdz ar mūzikālajām lietām, bet vēl virkne animiešu ir iesaistīti projektu rakstīšanā, sponsoru piesaistē, sabiedrisko attiecību aktivitātēs, video filmēšanā u.c. Mēs esam mīloša un atbalstoša komanda.

Kāda bija sajūta, uzzinot, ka koris par programmu “Krastā saviļņots” ir nominēts Lielajai mūzikas balvai?

Tas bija tik skaists saviļņojums, jo prātā nevarēja ienākt, ka balvai tiks izvirzīts amatieru koris no Saulkrastiem. Ļoti novērtēju! Nav jau to robežu, kādas tās bija agrāk, jo, manuprāt, numur viens, ir milzīgais azarts un idejas, un, ja ir vīzija, var izdarīt sazin ko! Katrā ziņā, man šķiet, ka svarīgs bija arī apstāklis, ka “Krastā saviļņots” mēs spējām īstenot pandēmijas apstākļos.

Jūs uz Ameriku vedat arī citas programmas?

Mūsu vizīte Dziesmu svētkos sāksies ar absolūti slavenākā latviešu komponista Amerikā Ērika Ešenvalda meistarklasēm, kuŗās arī mēs piedalīsimies. Ēriks stāstīs par saviem skaņdarbiem, un mēs dziedāsim to fragmentus. Es zinu, ka šīm meistarklasēm ir milzīgs pieprasījums tieši amerikāņu vidū.

 

Pirmais koncerts būs ieskaņas koncerts, veltīts Ērika Ešenvalda daiļradei. Sākumā dziedāsim mēs, pēc tam uzstāsies fantastisks amerikāņu koris Magnum Chorum, kuŗā dzied profesionāli dziedātāji. Pēc tam abi kori kopā latviešu valodā dziedāsim “Krustiem zvaigznes debesīs” un “Dvēseles dziesma”. 

 

Mēs koncerta sākuma daļā parādīsim savu seju ar folcisko sadaļu, atskaņojot dziesmas lībiešu valodā, gan manis rakstītās tautas dziesmu apdares ar asāku ritmu un neierastākiem taktsmēriem.

 

3. jūlija noslēguma koncertā man būs tas gods diriģēt kopkori. 

 

Vēlos uzslavēt pārdomāto ASV Dziesmu svētku repertuāru, par ko paldies koŗu koncertu mākslinieciskajai vadītajai Krisītei Skarei! Man patīk Dziesmu svētku rīkotāju komandas mērķis “iziet ārā” no ierastā un ieviest svaigas vēsmas.  Iespējams, ka tieši tādēļ arī kā viesu koŗa koncertprogramma tika izvēlēta “Krastā saviļņots”.

Izpētīju XV Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Minesotā mājaslapu. Radās ļoti labs iespaids. Lietošanai ērti strukturēta, ar humora devu!

Jā, ar svaigumiņu! Tas ir caurcaurēm jūtams Dziesmu svētku rīkotāju komandas mērķis - padarīt Dziesmu svētkus vienmēr aktuālus. Lai kaut kas turpinātos, ir jānāk arī kam neierastam, kas vēlāk jau kļūst par ierasto.  Ja atskatāmies vēsturē, arī mūsu dižgari – diriģenti Ausma Derkēvica, Imants Kokars savulaik drosmīgi eksperimentēja ar visu jauno. Tagad šī mūzika ir klasika, bet tajā laikā … ?

Kādi ir koŗa nākotnes plāni?

Augusta beigās piedalīsimies Dziesmu svētku modelēšanas koncertā Mežaparkā. Oktobrī koncerts “Līvu sasaukšanās” Ventspils koncertzālē “Latvija”. Piedalīšanās Mārtiņa Kantera un Raimonda Paula koncertprogrammās.

 

Nākamajā gadā dosimies uz Grenlandi. Atkal ar jaunu programmu, ceru, ka koncertuzvedumu “Latvju zīmēs rotāties” spēsim parādīt kopā ar bungu un dūdu grupu “Auļi”. Arī “Krastā saviļņots” Latvijā vēl daudzviet nav izskanējis. Par iespējām notiek sarunas ar vairākām pašvaldībām.

No kurienes tevī tāds spridzīgums”?

Ho-ho-ho! (Smejas). To es nezinu! Manī ir daudz kas no tēta. Tētis 30 gadus vadīja Talsu pūtēju orķestri. Joprojām strādā Talsu mūzikas skolā un vada Talsu Kristīgās skolas zvanu ansambli, arī Ugāles pūtēju orķestri. Esam balansā: mēs ar tēti vienmēr ģimenē esam bijuši “lidotāji”, bet mamma un māsa mūs satur pie zemes. Es varu būt ļoti nepraktiska.

Par ko tu rakstīji maģistra darbu?

Es rakstīju par izcilo Ausmu Derkēvicu. Tas bija ļoti interesants laiks. Ausma jau bija diezgan slima. Es pie viņas gāju, un mums bija ilgas, gaŗas sarunas. Lēnas un ļoti, ļoti patiesas. Mana krustmāte, Skaidrīte Bērziņa, kuŗa jau diemžēl mirusi, ļoti ilgus gadus dziedāja Valsts Akadēmiskajā korī, un viņa bija Ausmai uzticama dziedātāja, kas palīdzēja arī veidot matus pirms koncertiem un sagatavot viņu. Krustmāte mani aizveda pie Ausmas, līdz ar to šī saskarsme bija īpaši cieša. Tas, ko es no Ausmas uzzināju, bija mana trešā izglītība. Mēs daudz runājām par to, ko vispār nozīmē sievietei būt diriģentei. Cik viņai grūti bijis citkārt pateikt to, kas ir jāpasaka. Stingrās lietas, bez kuŗām, protams, nevar iztikt, kad ātri nepieciešams rezultāts. Un visas skaistās nianses, kuŗas es nevaru atklāt, kas paliks tikai pie manis. Kādi bija viņas vērtējumi par citiem diriģentiem un diriģentēm. Par pamatvērtībām. Man paveicās, ka es paspēju…