Aizrakties līdz saknēm
Gundega Saulīte    12.02.2019

 

 

Ar dedzīgu pārliecību par romānu tetraloģijas „Baltiešu traģēdija” vietu un nozīmi mūslaiku cilvēka apziņā – 2012. gadā to latviešu lasītājam pieejamu padarīja Pēteŗa Bolšaiša tulkojums, morālais un materiālais atbalsts ( „Baltiešu gredzens” izdots apgādā VESTA-LK, serijā Laika grāmata). Tagad režisors Viesturs Kairišs sadarbībā ar dramaturģi Ingu Ābeli izveidojuši dramatizējumu, kas ietveŗ galvenokārt pēdējo tetraloģijas romānu, bet tajā ir arī atsauces uz iepriekšējo notikumiem. 

 

Izrādei, kas savu skatuves dzīvi sākusi Nacionālā teātŗa 100. gadā, kad jauniestudējumu piedāvājumā uzsvērts latviešu dramaturģijas materiāls, ir gan savs pamatojums, gan, uzdrošinos apgalvot, piemīt arī polemiskas diskusijas rosinājums. Šis retajam teātŗa apmeklētājam pazīstamā baltvācu autora darbs, kuŗā skatījums uz notikumiem Baltijā 20. gadsimta gaitā sniegts no „otras puses” – t.i. – baltvāciešu skatpunkta, vēsta par visai sazarotas dzimtas gaitām Vidzemē līdz vēsturiskajam pagrieziena punktam – piespiedu izceļošanai 1939. gadā it kā uz Vāczemi. Galvenais konflikts skatuves darba varoņos ir starp divām, kā šodien teiktu, identitātēm. Viens no viņiem tieši tā arī pasaka: „Vācija ir mana tēvzeme, bet šeit ir mana dzimtene.” Un izrādes emocionālā gaisotne ir veltīta šai dzimtenei, kas iemīļota un kuŗu tik sāpīgi ir atstāt uz visiem laikiem. Te paliek no bērna gaitām iemītas takas, iemīļotas ainavas, atmiņas un galu galā – arī vairāku paaudžu senču kapi. Nemaz nerunājot par cilvēciskajām saitēm, kas arī tiks sarautas.

 

Izrādes reklāmā, tāpat režisora izteikumos daudzkārt tika atkārtots teikums „viņi bija daļa no mums”, ar to uzsveŗot baltvāciešu līdz šim noklusēto vai „piemirsto” līdzdalību latviešu nācijas veidošanā. Izrādes „Baltiešu gredzens” programmiņā lieliski atainots šis viedoklis, sniedzot ziņas gan par autoru, gan par vācbaltiešu literātūru un kultūru kopumā, gan par mūzikālā ietērpa autoriem Richardu Vāgneru un nu jaunatklāto baltvācu komponistu Nikolaju fon Vilmu (Nicolai von Wilm). Ja režisora Viestura Kairiša lielā mīlestība pret Vāgnera opermūziku un opermūziku vispār ir labi zināma un tās iesaistīšana skatuves norisēs šķiet likumsakarīga, bet ne vairs pārsteidzoša (galvenais varonis Aurels arī sirgst ar Vāgnera māniju un daudzkārt to piemin, jo tāda piemitusi arī Z. fon Fēgezakam), tad mūzikālā konsultanta Juŗa Vaivoda izraudzītā Vilma klavieŗmūzika, ko pirmizrādē atskaņoja Mārtiņš Zilberts, bija ne tikai patīkams atklājums, tā tik tiešām uzbūra notikumu emocionālo, viegli romantizēto gaisotni. Kā izteicies J. Vaivods, šai mūzikā „ir iespējams sajust 19. gadsimta Latvijas ainavu un iztēloties, kā saulainā rītā vēl nenopostītas muižas salonā atveŗas logs un kluso dārzu piepilda liegas klavieŗu skaņas”. 

 

Ja režisora paša iecerēto scenografiju ar Rundāles pils sienas „fototapeti” fonā pieņemam tikai par darbības fonu, tad lielāku nozīmību iegūst gan pagātnes tēlu „izcelšanās” no „pazemes”- gremdētavas spēles laukuma centrā, kam priekšplānā visas skatuves platumā savu tēlaino uzdevumu spēlē melnas zemes grēda. Tā tiek apspēlēta (dažbrīd, iespējams, pat par daudz uzkrītoši) daždažādos veidos, turklāt daudzas mizanscēnas izveidotas, aktieŗiem atrodoties „uz zemes” vai „pie zemes”, kādā ainā jaunie cilvēki pat attēlo peldi ezerā. Protams, bez ūdens, uz šīs pašas melnzemes kārtas. Kad, gatavojoties prombraukšanai, varoņi izmisīgi tveras pie zemes, ko nevar paņemt līdzi, tuvojas izrādes traģiskā kulminācija. Saspiedušies ciešā pulciņā uz zemes pauguriņa, viņi vienojas klusuma brīdī, lai pēdējo reizi vēl paskatītos uz Vecrīgas torņiem.

 

Izrādes risinājumā ir maz sadzīves detaļu, bet daudz tēlainu risinājumu. Tāpēc „Baltiešu gredzens” uzlūkojams ne par tradicionālu dramatizējumu, bet drīzāk gan lirisku poēmu, kas veltīta galveno varoņu zaudētajai dzimtenei. Pārliecinoši atdevīgajā aktieŗu spēlē arī ieraugām šo vieglas pavasarīgās vēsmas apdvesto romantiku un tai līdzās – sūro reālitātes un cilvēciskas bezspēcības apzināšanos lielo vēstures ratu priekšā.

 

Emocionāli un fiziski vērienīgajā galvenā varoņa Aurela lomā Arturs Krūzkops pārliecina ar patiesu inteliģenci. Viņa varonis notikumus un pārdzīvojumus piepilda ar gaišumu un ar aizrautību iemieso visus (arī nepieliecinošos) režijas uzdevumus. Taču vislielākā vērtība ir cilvēciskajai ieinteresētībai sava varoņa un līdzcilvēku liktenī. Kad kopā saslēdzas tik daudz personisko sāpju, tad izrādes kodols top smags un emocijām piepildīts, tur sava nozīme arī Agneses Cīrules Madeleinei un Lauras Siliņas Barbelei, Jēkaba Reiņa Heincam un Kaspara Zvīguļa Alnim. Savukārt viegli grotesku piesitienu ansamblī ienes trīs tantes Lolitas Caukas, Intas Tiroles un Ināras Sluckas tēlojumā. Bet Uldis Dumpis Kārļa lomā uztveŗams kā gluži simbolisks mūžam padevīgā latviešu kalpotāja tēls. 

     

Pirmizrādē mazliet par daudz spilgto akcentu savu raksturu krāsošanā lietoja Raimons Celms – dakteris Spalviņš, bet jo īpaši Kārlis Reijers – Ruprehts.

      

Kaut ne bez iebildumiem, taču „Baltiešu gredzena” iestudējums Nacionālajā teātrī vērtējams kā nozīmīgs pienesums mūsu valsts Simtgadē un teātŗa tuvajā 100 gadu jubilejā. Jāpiebilst, ka tiek gatavots romānu tetraloģijas papildmetiens.