Par Latvijas sabiedrības atklāto vēstuli LR 11. Saeimai
Dr. Kārlis I. Āboliņš    18.09.2013

 

Latvijas sabiedrības atklātā vēstule LR 11. Saeimai publicēta vairākās Latvijas avīzēs. To parakstījuši kā zemkopji, tā profesori, rakstnieki un mākslinieki. Vēstulē rosināts, lai 11. Saeimas deputāti steidzamības kārtā pieņem likumu, kas liedz Latvijas zemi pārdot ārvalstu fiziskām un juridiskām personām.

 

Tomēr Latvijas sabiedrībai un itsevišķi vēstules parakstītājiem jāatgādina, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. ES galvenā iezīme ir brīvais tirgus visās dalībvalstīs jebkuŗā jomā, tostarp arī lauksaimniecības zemēs. Tas nozīme, ja LR 11. Saeima pieņemtu likumu, kas liedz Latvijas zemi pārdot ārvalstu fiziskām un juridiskām personām, tad ES tiesa liktu likumu mainīt tā, ka likums neattiecas uz ES dalībvalstu pilsoņiem.

 

No otras puses,  ir daudzas ES dalībvalstis, kur lauksaimniecības zemi ārvalstnieki faktiski nevar iegūt. Spilgts piemērs ir Luksemburga, ES dibinātjvalsts. Tur neviens hektārs lauksaimniecības zemes, kur nu vēl kāds vīna kalns, nepieder nevienam ārzemniekam. Tas nav tāpēc, ka Luksemburgā ir ES dārgākā lauksaimniecības zeme - ap simt četrdesmit tūkstošu eiro par hektāru. Tas nav arī tāpēc, ka Luksemburgā vispār ne lauksaimniecības zemi, ne vai kādu vīna kalnu nepārdod. Pārdod gan, un tad notiek tā: pašvaldība katrreiz izmanto savas pirmpirkuma tiesības. Šīs pirmpirkumu tiesības ir katrai pašvaldībai ES dalībvalstīs – arī pašvaldībām Latvijā. Tikai finanču sistēma Luksemburgā ir tāda, ka pašvaldība tiek pie naudas, bet finanču sistēma Latvijā ir tāda, ka pašvaldības Latvijā netiek pie naudas. Luksemburgā pašvaldība naudu iegūst no pašvaldībā esošās krājaizdevu sabiedrības vai no pašvaldības krājbankas. Ja konkrētajā brīdī pašvaldībām  nav vajadzīgo naudas līdzekļu, tās tos aizņemas no saviem centrāliem institūtiem. Kur tie savukārt iegūst naudu? Emitējot obligācijas un pārdodot tās bagātiem frančiem un vāciešiem. Pašvaldība var izmantot pirmpirkuma tiesības un piedāvāt zemi vai vīna kalnu apstŗādāt kādai jaunai zemkopju vai vīndaŗu ģimenei. Tā gadu gaitā zemi vai vīna kalnu nomaksā. Līdz ar to, ka zeme vai vīna kalni nepieder ārzemniekiem, ir vēl viens cits svarīgs aspekts. Pašvaldības aizkavē lielsaimniecību veidošanos. Luksemburgā nav par 80 hektāriem lielāku saimniecību un arvien vairāk tiek ražoti bioloģiski produkti.

 

Taču arī Latvijā finanču laukā veidojas daudz kas pozitīvs. Tiek organizēta krājsavienību apvienība kā krājsabiedrību centrālā banka, kuŗai latvieši ASV sola piecus miljonus latu lielu atbalstu. Ja krājaizdevu sabiedrības organizētu pēc Luksemburgas vai Vācijas modeļa, tad tās garantē katras krājaizdevu sabiedrības drošību un sabiedrības darbību pārrauga nevis FKTK, bet gan krājaizdevu apvienība. Ne Luksemburgā, ne Vācijā nekad nav bankrotējusi neviena krājaizdevu sabiedrība, ne arī kāda pašvaldības krājbanka. Pareizi būtu, ja Latvijas sabiedrība pieprasītu LR 11 Saeimai, lai tā pieņem likumu, ka Latvijā krājaizdevu sabiedrības un pašvaldību bankas darbojas pēc Luksemburgas vai Vācijas parauga.