Latvieši pasaulē – ar savu dzīvi, smeldzi un savu Latviju
   17.10.2011

Diplomāta Rolanda Lappuķes oficiālais amata nosaukums LR  Ārlietu ministrijā ir visai gaŗš – Ipašo uzdevumu vēstnieks par sadarbību ar diasporu. Kāds ir jūsu galvenais darbības lauks?
Trimda jau īstenībā ir beigusies, diaspora ir atbilstīgāks vārds, tas aptveŗ bijušo trimdu un visus tos Latvijas iedzīvotājus, kas šobrīd mīt ārzemēs. Un sadarbība ar viņiem arī ir mans galvenais darbības lauks. Pārstāvu arī Latviju starptautiskajā darba grupā, kas nodarbojas ar holokausta jautājumiem.

Kā zināms, Ārlietu ministrijai ir sadarbības memorands ar Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA), kas, būdama pati lielākā un vislabāk organizētā ārzemju latviešu organizācija, apvieno visas latviešu apvienības pasaulē, un ar šīs organizācijas starpniecību galvenokārt tiek īstenoti arī mani darba pienākumi. taču šobrīd tikpat svarīgs uzdevums man ir darbs ar tiem diasporas tautiešiem, kas nav „organizējušies” – nav vēl izveidojuši biedrības un apvienības. Jo vairums latviešu jaunajās mītnes zemēs gluži psīcholoģiski tiecas cits pie cita, vēlas tikties. Jau top, piemēram, Latviešu apvienība Spānijā, kuŗā gan ir tikai daži desmiti biedru. (Reģistrēti šobrīd Spānijā ir ap 5000 Latvijas iedzīvotāju.) Drīzumā kopā ar Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vadību došos uz Īriju, kur tikšos ar kādām astoņām turienes latviešu biedrībām. Vēlos viņiem nest vēsti, ka Latvija ir ieinteresēta viņu likteņos, lai arī šobrīd šie cilvēki ir izvēlējušies dzīvot tur, jo viņiem tā ir vieglāk izdzīvot.

Prezentējot trīs ministriju – Ārlietu, Kultūras un Izglītības sadarbības memorandu par diasporu, kultūras ministre Ēlerte teica: ”Mums jāaicina latvieši atgriezties un jāveicina viņu atgriešanās Latvijā, tomēr jāatceras, ka atvērtajā 21. gadsimta pasaulē cilvēki ir mobili un kāda tautas daļa paliks dzīvot ārpus Latvijas...” Vai jūs esat optimistiskāks?
Un kas tad Ēlertes teiktajā tik pesimistisks?! Protams, pasaule ir vaļā un Latvija tās daļa, un tas ir normāli. Latvija bija vaļā Hanzas savienības laikā, pat cara laikā tā bija vaļā vairāk  nekā tolaik Padomju gados, kad Kurzemes jūrmalā tika pētītas pēdas smiltīs – vai kāds nav atkal izmucis! Tas taču bija nenormāli, ka Baltijas jūra bija kā žogs. Šai sakarā atminos Lailas Pakalniņas lielisko filmu „Kurpe”, kur ar humoru – ar pazaudēto kurpi jūrmalā - runāts pat par totālitārismu... Mūsu laikos drīzāk kā par pilnīgo neatkarību ir jārunā par tādu jaunu polītisko jēdzienu kā savstarpējā atkarība, kas ir neizbēgama reālitāte šobrīd.

Tā pesimistiskā nots jau ir tā, ka izbraukusi darbspējīgā daļa, kas līdz ar to, piemēram, nemaksā nodokļus Latvijas valstī!
Jā, tā ir traģēdija! Runāju ar mācītāju Uģi Brūkleni, kas vairākus gadus kalpoja Īrijā, un viņš teica: „Zini, cik daudz Īrijā ir latviešu, kas te strādā, lai samaksātu kredītus Latvijā?” Un kur tad aiziet tā nauda? Zviedru pensionāram, kas varbūt dzīvo Taizemē! Skumji! Bet cilvēkiem ir jāpelna, lai nokārtotu savas materiālās saistības un skolotu bērnus. Un man ļoti sāp sirds, kad dzirdu viņus apsaukājam pat par nodevējiem.

Bet man sāp sirds, kad dzirdu viņus sakām – mājās braukšu tikai tad, kad Latvijā būs kārtība! Tātad – mēs, te Latvijā palikušie, taisīsim to kārtību un maksāsim nodokļus? Elza Stērste esot teikusi: „Visi jau nevarēja aizbraukt, visi jau nedrīkstēja aizbraukt...”
Nu, vispirms liela daļa aizbraukušo sūta naudu uz mājām un tā piedalās Latvijas ekonomikā. Tas, starp citu, ir jauna attīstība migrācijas jautājumu pētniecībā – izvērtēt diasporas piedalīšanās izcelsmes valsts ekonomikā. Tālāk, ir ļoti raksturīgi latviešiem izteikties ļoti asi un kategoriski – tā it kā principiāli un, lai otram tas būtu sāpīgi, kamēr praksē uzvedās bieži daudz iecietīgāk. Beidzot, mana pieredze rāda, ka emigranti no daudzām valstīm sabiezina krāsas savā argumentācijā, lai attaisnotu smago izšķiršanos atstāt savu valsti. Latvieši nav izņēmumi, sevišķi ņemot vērā krīzes ietekmi uz emigrēšanu. Galu galā, tā paliks katra indivīda suverēnā izšķiršanās vai palikt par ārzemnieku līdz mūža galam vai atgriezties mājās. Nav tikai jautājums par to, vai mājās ir viss sakārtots.

Katrā ziņā šis darbs ar diasporu jāsāk bez kavēšanās. Bet man ir šaubas, vai trīs ministrijas, starp kuŗām ir Kultūras ministrija, kuŗai šis pienākums ir „piespēlēts”, un Izglītības ministrija, kas izceļas ar savu gausumu, to var kvalitātīvi un operātīvi paveikt. Vispār latvieši saka: kopus cūka nebarojas...
Es jums nevaru piekrist! Ja jau vēlaties runāt par cūkām, tad jāsaka, ka vismaz Vitrupes pusē ir tieši pretēja pieeja šim jautājumam, kur saimnieki vienmēr ir rūpējušies, lai aizgaldā kopā būtu vairākas cūkas, jo „viena cūka nebarojas”! Manā pieredzē ir sadarbība starp vairākām ministrijām, kad biju vēstnieks Francijā un mēs rīkojām festivālu „Pārsteidzošā Latvija”. Sadarbības partneŗu vidū  bija arī Rīgas dome, un festivāls izdevās lieliski, mēs tiešām pārsteidzām francūžus ar rezultātu!

Protams, gadās jau visādi, bet tas būs mans pienākums: izraudzīties īstos cilvēkus un virzīt darbus mērķtiecīgi. Un ne jau tikai šīs trīs ministrijas darbosies diasporas programmā – vēl arī Valsts valodas aģentūra, PBLA u. c. Mans izaicinājums varbūt, bet izaicinājumi man patīk.

Kā būs ar Krievijas latviešiem – vai, pastiprināti pievēršoties tai diasporas daļai, kas mīt Rietumos, viņi netiks piemirsti?
Par to nu gan varat neuztraukties – lielākā daļa izglītības programmu un to financējuma tāpat tiek veltīta Krievijas latviešiem, un tam būtu jāturpinās. Tas ir mūsu morāls pienākums. 90. gadu sākumā atbalsts Krievijas latviešiem bija prioritāte, un joprojām caur Izglītības un zinātnes ministriju tiks atalgoti skolotāji. Jā, esot vajadzība vēl pēc viena skolotāja Omskā, – raudzīsim, kā atrast naudu. Arī pats labprāt braukšu pie viņiem, bet šobrīd vēl nevaru doties turp „ar tukšām rokām” – ir jābrauc ar konkrētiem darbiem vai vismaz idejām, kā šobrīd tas ir sakarā ar manu braucienu uz Īriju. Turklāt Krievijā lieliski strādā mans kollēga vēstnieks Edgars Skuja, un, kad  vēstnieku sanāksmē tiksimies, noteikti runāšu ar viņu par gluži konkrētiem jautājumiem.

Kāds bija jūsu personiskais – trimdas bērna ceļš uz Latviju?
Esmu dzimis bezvalstnieks un audzis Parīzē. Mans tēvs 18 gadus bija vietējās latviešu biedrības vadītājs un arī mācītājs. Parīzē tolaik, kad augu, bija seši latviešu bērni: mēs trīs, divi Ābolu bērni un mana radiniece Linda, kuŗas tēvs, mana brāļa krusttēvs, īstenībā, starplaikā, pilnīgi asimilējās frančos. Vecāki atminas, kā, pārnācis no bērnudārza, es esot bijis pagalam sašutis – es taču runāju skaidrā valodā, bet viņi, muļķi tādi, nesaprot! Tātad pirmā valoda man bija latviešu valoda. Vēlāk ap 7-8 gadu vecumu, neredzēdams latviešu valodas lietojuma vajadzību, to atmetu, līdz 15 gadu vecumā Anglijā nonācu kādā latviešu ģimenē, un galu galā iemācījos nevis, kā bija paredzēts, angļu, bet gan latviešu valodu.

Ne tik sen mājās skatījāmies video no 1989. gada jūlija, kad  man tika jautāts: vai pārcelsies uz Latviju? Un es atbildu: man vajadzīgs konkrēts uzdevums! Un tādi nāca – atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados vispirms iemīlējos un apprecēju ārsti Diānu no Latvijas, tad sāku palīdzēt jaunajam diplomātiskajam dienestam, strādāju kopā ar tā laika ministriem – Jāni Jurkānu un Jāni Riteni, līdz Georgs Andrejevs, kas vadīja Latvijas deputātu delegāciju Eiropas Padomē, 1993. gadā mani uzaicināja diplomātiskajā  dienestā. Kopš tā laika esmu strādājis LR vēstniecībā Bonnā, LR Ārlietu ministrijā vadījis Protokola daļu, bijis vēstnieks Portugalē, Francijā un Spānijā. Bet mana pamatprofesija ir zinātnieks – esmu ieguvis doktora gradu neuroloģijā Strasburgā.

Un mana „trimdas bērna”  pieredze mani mudina vērst uzmanību uz to, ka ārpus Latvijas mītošie latvieši nav viendabīga migrantu masa, – visi ir indivīdi - ar savu dzīvi, ar savu smeldzi, ar savu Latviju. Un varbūt kaut kur aug vēl kāds latviešu puisēns Rolandiņš, kas gribēs dzīvot Latvijā un runāt latviski...

Ar vēstnieku Rolandu Lappuķi tikās Ligita Kovtuna