Valsts prezidents par cerībām, veselo saprātu un latviešu valodu
   15.09.2011

Ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Sallija Benfelde un Ligita Kovtuna.

Septembŗa otrajā pusē jūs piedalīsities ANO Ģenerālās asamblejas sesijā Ņujorkā un teiksit runu – vai jums padomā ir kāds svarīgs vēstījums, vai arī tā būs standarta procedūra, no kuŗas netiek gaidītas jaunas atziņas?
Pasaules apceļošana, manuprāt, nav pats labākais veids, kā darboties, jo dažkārt tā ir ļoti nogurdinoša un ne vienmēr dod rezultātus. Tomēr lielie pasākumi, kā, piemēram, ANO Ģenerālās asamblejas sesija, ir iespēja tikties ar pasaules valstu vadītājiem un rast atbildes uz jautājumiem, kas ir svarīgi. Turklāt septembrī aprit 20 gadi, kopš Latvija ir uzņemta ANO. Šis lēmums toreiz bija apstiprinājums tam, ka esam atzīti. Neatkarības gados Latvijā ir bijis daudz notikumu – gan labu, gan ne tik labu, bet es savā uzrunā gribu uzsvērt, ka mūsu valsts apņēmīgi turpina aizsākto neatkarības ceļu. Ir izskanējuši arī viedokļi, ka mūsu gaidas un cerības divdesmit gados sasniegt pasaules līmeni, ir bijušas nepamatotas, ka mēs neko neesam paveikuši. Tādas domas ik pa brīdim Latvijā izskan, un tam nu nekādi es nevaru piekrist. Latvija ir unikālā situācijā, mums ir viss, tikai jāprot to pareizi lietot. Nesen vizītē Liepājā dzirdēju atsauksmes, ko esot teikuši pilsētas viesi no citām valstīm: pie mums ir „viss vienā” – pilsētas, tīra daba, jūras mala gandrīz 500 kilometru gaŗumā un saprātīgi cilvēki.

Ārpus Latvijas dzīvo ļoti liela latviešu diaspora. Vai, jūsuprāt, ar šo diasporu ir jāveido kādas īpašas attiecības, vai ir vajadzīga kāda programma sadarbībai ar viņiem prezidenta līmenī?
Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā katrs šo situāciju vērtē. Tagadējie Rietumu latvieši, kuŗi savulaik bija spiesti izceļot pirms kaŗa vai kaŗam beidzoties, ir ļoti daudz izdarījuši Latvijas labā. Mūsu neatkarības atjaunošanā ir arī liels viņu ieguldījums. Ja raugāmies uz pēdējās tautas skaitīšanas provizoriskiem datiem, redzam, ka mūsu skaits strauji samazinās, arī nākotnes prognozes nav sevišķi labvēlīgas. Tāpēc jautājums par to tautiešu atgūšanu Latvijai, kuŗiem reiz ir bijusi saikne ar mūsu valsti, kļūst arvien būtiskāks. Viss, ko var izdarīt, lai palielinātu mūsu skaitu, būs labs un nepieciešams.

Vai jums šajā jautājumā ir kāda ideja, iniciātīva, kuŗu gribat īstenot vai kuŗu piedāvāsit Saeimai, valdībai?
Tie, kuŗi aizbrauca kaŗa beigās, un pēdējos gados aizbraukušie ir divas dažādas cilvēku grupas ar atšķirīgām interesēm un ar atšķirīgiem mehānismiem savā sasaistē ar Latviju. Nesen Latvijā ciemojās latviešu jaunieši no Amerikas, Kanadas un Austrālijas, es ar viņiem satikos, stāstīju, kā redzu Latvijas nākotni, un viņi bija pārsteigti, cik dzīve šeit ir interesanta. Domāju, ka tieši jaunieši ir tie, kas varētu izvēlēties dzīvi Latvijā, jo tiem, kuŗi mūža gaŗumā ir iedzīvojušies savās mītnes zemēs, ir grūti tagad visu mainīt un atgriezties. Tas ir cilvēciski un saprotami. Protams, lai dzīvei izvēlētos Latviju, cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas būtisks – stabila situācija valstī un dzīves uzsākšanai ne jau sliktāki apstākļi kā citur. Patiesībā tas arī ir mūsu darāmais darbs. Ir jāuzlabo situācija kaut vai nodokļu jautājumā, jo, izejot no krizes, nodokļu slogs Latvijā nav tik labi sabalansēts kā kaimiņu zemēs, sabiedrisko pakalpojumu cenas īsti vairs neatbilst pašreizējai situācijai. Vārdu sakot, ir daudz kas praktiski darāms. Katrs cilvēks neatkarīgi no tā, vai viņš ir investors vai grib atgriezties uz dzīvi Latvijā, vērtē, kā te dzīvos, kas Latvijā būs labāks nekā citur. Viens ir asins saites, bet reālā dzīve tomēr prasa savu. Mums jāprot parādīt savu zemi, jo ne jau viss pie mums ir slikti un nepareizi, par to centīšos runāt un to atgādināt.

Konkrētu plānu sadarbībai ar latviešu ārzemju organizācijām jums nav?
Nē, konkrētu plānu man nav. Piemēram, kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei ir idejas par centriem ārzemēs, kuŗi informētu par dzīvi pie mums un sekmētu latviešu atgriešanos dzimtenē, bet tas nav tik vienkārši izdarāms. Es neesmu pārliecināts, ka tas droši strādās. Manuprāt, drīzāk cilvēku kontakti un personiskā attieksme, cilvēku saprašanās var gūt lielāku atsaucību. Vieni Dziesmu svētki spēj dot daudz vairāk nekā visi projekti kopā. Neesmu gaišreģis, bet pēc savas pieredzes domāju, ka tik jūtīgā jautājumā projekti nav gluži tas, kas mūs var tuvināt. Ir vajadzīgs vairāk sapratnes un cilvēciskas attieksmes.

Varbūt goda konsuli ir tā institūcija, kas var darīt daudz vairāk un auglīgāk, stiprināt saikni ar Latviju? Amerikā tagad ir atklāti vairāki goda konsulāti, kuŗos darbojas četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku paaudzes pārstāvji, kas ir pieredzējuši, iztikuši un ļoti godājami cilvēki.
Runājot par personisku attieksmi, es tieši domāju šāda  veida darbību. Esmu pārliecināts, ka jūsu pieminētie goda konsuli var paveikt vairāk nekā oficiāli projekti.

Vai jums būs padomnieks diasporas jautājumos?
Esam par to sprieduši, jo gan Ārlietu ministrijā, gan Prezidenta pilī krizes ietekmē iespējamais cilvēku skaits ir minimāls. Ir jāatrod pats labākais risinājums.

Kāds ir jūsu viedoklis jautājumā par dubultpavalstniecību? Vai neplānojat šo jautājumu ietvert Saeimas darba kārtībā? Pašlaik grozījumus saistībā ar dubultpavalstniecību izskata Saeimas komisijas, bet tas nenotiek īpaši ātri.
Esam vienojušies, ka visus jūtīgos jautājumus, kuŗus var izmantot par polītisko skatuvi pirms vēlēšanām, šobrīd neizskatīsim. Tas attiecas arī uz Satversmes grozījumiem un jautājumu par dubultpavalstniecību. Šajā jautājumā viedokļi ir tik dažādi, ka šobrīd diskusiju labāk nesākt. Pēc vēlēšanām jautājums ir jāizskata. Esmu pārliecināts, ka tas noteikti ir jādara. Ir jādod iespēja Latvijas pavalstniekiem saņemt dubultpavalstniecību, ja viņi to nav saņēmuši tāpēc, ka savulaik nokavējuši formālitāšu veikšanu. Tāpat kā jādod iespēja ārzemēs dzimušo pavalstnieku bērniem nesaraut saikni ar Latviju.

Kas ir darāms, lai latviešu valodas zināšanas Latvijā būtu pašas par sevi saprotamas?
Ir skaidrs, ka tas, kas par valsts valodu, rakstīts Satversmē nav diskutējams. Kamēr es te būšu, tas nemainīsies. Ja runājam par to, kas jādara turpmāk, ļoti slikti ir tas, ka šo jautājumu gan vieni, gan otri izmanto polītiskiem nolūkiem, veicinot nesaskaņas sabiedrībā. Valodas attīstību tas neveicina. Līdz šim ietais ceļš gan ir devis visai labus rezultātus, tāpēc jāturpina valodas apguve no bērnudārza vecuma līdz pat skolas pēdējai klasei. Protams, tiem, kas jau ir pensijas vecumā, valodas apguve ir visai problēmatiska. Un tādu cilvēku ir daudz, tāpēc šķiet, ka šī grupa ir ļoti iespaidīga. Tomēr es gribētu teikt, ka situācija pamazām kļūst labāka. Jaunā cittautiešu paaudze latviešu valodu prot arvien labāk. Ja valodas jautājums netiktu izmantots polītiskajās cīņās, valoda būtu nevis šķīrēja, bet gan vienotāja.

Vai piekrītat, ka Latvijā valsts financētās skolās mācību valodai vajadzētu būt tikai latviešu valodai?
Tas ir ilgtermiņa process, kas ir iesākts, un ar varu to nevar īstenot. Vienā naktī šo procesu nevar pagriezt kardināli uz citu pusi, visam jānotiek pamazām, bet es piekrītu, ka valsts skolās mācībām jānotiek tikai latviešu valodā.

Jūs sacījāt, ka situācija kļūst labāka, bet pēdējos gados ne reizi vien nācies dzirdēt, ka Latvijā nepietiek tikai ar latviešu valodu, lai atrastu darbu. Ļoti bieži darba devēju obligāta prasība ir krievu valodas zināšanas, lai gan uzņēmums nav starptautisks, bet strādā tikai Latvijā.
Domāju, ka ikvienai valstij tomēr ir sava specifika saistībā ar tās ģeografisko atrašanās vietu. Latvijā ļoti daudzi uzņēmumi ir saistīti ar mūsu kaimiņu valstīm. Eksporta bilancē lietuvieši ir pirmie, igauņi otrie, bet Krievija ieņem trešo, ceturto vietu. Valoda šajā gadījumā ir tikai biznesa nepieciešamības jautājums. Manā iepriekšējā darbā bankā daudzviet, piemēram, Kuldīgā, Jelgavā vai Dobelē, krievu valodas zināšanas bankas filiāles darbiniekam nebija īpaši svarīgas. Savukārt Daugavpilī vai Rīgā krievu valodas zināšanas servisa uzņēmumos ir būtiskas un nepieciešamas. Jebkuŗas valodas zināšanas vairo cilvēka konkurētspēju darba tirgū.

Viens no priekšvēlēšanu kampaņas jautājumiem partijām presē bija - vai krievu valodai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, mācot to skolās. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Es domāju, ka tas vispirms ir jautājums bērnu vecākiem – kā viņi redz savu bērnu nākotni. Mans viedoklis šajā jautājumā ir skaidrs: pirmā apgūstamā svešvaloda ir angļu valoda, bet man nav šaubu, ka izglītības procesā krievu valodai noteikti vajadzētu būt. Daudzviet Latvijas skolās krievu valodu kā svešvalodu vairs nemāca, bet tas nākotnē daudziem jauniešiem varētu kļūt par konkurences jautājumu. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts tāpēc katrs saviem bērniem var brīvi izvēlēties, vai mācības turpināt Anglijā, Vācijā, Krievijā vai vēl kādā citā valstī. Nepieciešamību prast kādu citu valodu nosaka nākotnes izvēle un konkurētspēja.

Kuras nozares jūs vēlaties ietekmēt, un kā jūs to darīsit, jo Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas un stingri noteiktas Satversmē?  
Tas ir arī jautājums par prezidenta pilnvarām – vai tās vajag vai nevajag paplašināt. Man šķiet, ka prezidentam pilnvaru ir vairāk, nekā vajag, šobrīd to pilnīgi pietiek. Prezidentam ir tiesības jebkuŗu cilvēku aicināt pie sevis, uzklausīt viedokli un saprast, kas notiek. Svarīga ir šo viedokļu novērtēšana un secinājumi par tiem. Piemēram, svarīgs jautājums ir nākamā gada budžets un tā konsolidācija. Es centīšos aptvert plašu viedokļu klāstu, lai varētu tos salīdzināt ar valdības budžeta piedāvājumu un rosināt izskatīšanu arī Saeimai, kas pieņems likumu par budžetu. Īsi sakot, manā ieskatā prezidentam pietiek pilnvaru, lai spētu ietekmēt jebko vienā vai otrā virzienā, nav obligāti jābūt tiesībām parakstīt dažādus gala lēmumus. Protams, ja runājam par jomām, kuŗas es vēlos ietekmēt, tad tie ir visi ar ekonomiku saistītie jautājumi. Tāpat varu atkārtot savā pirmajā runā Saeimā sacīto: visas starptautiskās vienošanās tiks izpildītas. Ja kāds gribēs budžetu grozīt citādi, nekā ir solīts, es būšu pret tādu budžeta likumu. Ne jau vienmēr vajag ekonomisku vai militāru varu, lai kaut ko ietekmētu. Vārds tomēr ir bijis visa sākums, un ar vārdu arī šodien var izdarīt daudz. Atklāti paustam viedoklim ir spēks, pasauli var mainīt ar saprāta balsi.

Varbūt jums vajadzētu sākt publisku diskusiju kaut vai par tiem pašiem nodokļiem, jo polītiķi visu nepasaka līdz galam? Piemēram, runājot par nodokļu paaugstināšanu vai pazemināšanu, netiek pateikts, ka vispirms iedzīvotājiem jāizvēlas, cik lielus valsts pakalpojums viņi grib, jo no bezmaksas vai ar atlaidēm sniegtiem pakalpojumiem ir atkarīgs arī nodokļu lielums. Latvijā lielāko tiesu sola pazemināt nodokļus un izglītību, veselības aprūpi un vēl citus pakalpojumus sniegt bez maksas vai par zemām cenām. Maz vai gandrīz nemaz netiek runāts par to, ka tad jau nodokļi būtu ļoti stingri jāpaceļ un kādas būs valsts konkurētspējas sekas blakus kaimiņiem ar zemākiem nodokļiem.
Piekrītu, par to ir jārunā. Es, piemēram, esmu progresīvā nodokļa piekritējs kaut vai tāpēc, ka tas paredz taisnīguma ievērošanu. Starp citu, ja runājam par tradicionālo viedokli, ka Zviedrija un arī pārējā Skandinavija ir augsto nodokļu zemes, kur pati sistēma par visiem rūpējas individa vietā, tad tik vienkārši nemaz nav. Pagājušā gada februārī Pasaules Ekonomikas forumā Jakobs Vallenbergs -  ir SEB akciju kontrolpaketes īpašnieku, ietekmīgas un bagātas Zviedrijas ģimenes pārstāvis - nolasīja vēstījumu par mītiem saistībā ar skandinavu sociālās palīdzības modeli. Viņš stāstīja, ka pēc Otrā pasaules kaŗa situācija ir mainījusies: cilvēkam vienmēr jārēķinās pašam ar sevi un jādomā, kā dzīvot, jau no dzīves sākuma. Katram ģimenes loceklim ir jāsaimnieko tā, lai spētu pastāvēt arī katrs atsevišķi. Sasniedzot pensijas vecumu, katram nākas rēķināties ar to, kas viņam ir, un ar to ir jāizdzīvo. Ja pensijas līmenis ir ļoti zems un izdzīvot nevar, tad tiek piedāvāta sociālā māja, bet nekas vairāk. Cilvēka demokratiskā brīvība nozīmē to, ka viņš pats par sevi rūpējas, un, ja tas nav darīts, tad izvēles brīvība ir beigusies, viņam nākas dzīvot tādos apstākļos, kādi ir.
Par publiskām diskusijām gribu sacīt, ka tajās viedokļus tomēr ir grūti atrast un pieņemt, ir vajadzīgs arī speciālistu redzējums, un tad var izdarīt secinājumus. Diemžēl mums gandrīz nemaz nav analitiskas žurnālistikas, kas pētītu dažādus redzējumus un atspoguļotu dažādus viedokļus, jo, lai pieņemtu lēmumu, uz kuŗu pusi iet, ir jāzina, uz kurieni vispār var aiziet. Tā vietā bieži tiek gaidīts vadonis, kas visu pateiks un katram norādīs, ko darīt. Es esmu pārliecināts, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Tās divdesmit gadu gaŗumā ilgušās gaidas, ka kāds labais cilvēks atnāks un visu izdarīs pārējo vietā, ir nepamatotas. Ir jādara katram pašam.

Vai, jūsuprāt, pavalstniekiem ir jādod iespēja ievēlēt Valsts prezidentu un vai ir jāmaina vēlēšanu sistēma?
Satversmes pirmsākumos bija ierakstīts, ka pavalstnieki ievēlē Saeimu un Saeima no sava vidus ievēlē Valsts prezidentu. Tātad partijām, ejot uz vēlēšanām, ir jānosauc savs prezidenta kandidāts, savukārt vēlētājs, balsojot par partiju, izvēlas arī savu prezidentu. Tagad runājam par Ministru prezidentu, jautājumu par Valsts prezidentu atstājot tikai Saeimas ziņā. Izejot cauri savam ievēlēšanas procesam, es tagad domāju, ka varbūt labāk būtu, ja Valsts prezidentu ievēlētu tauta vai arī pārstāvju sapulce. Par vēlēšanu sistēmām gan jāteic, ka mūsu kaimiņiem tā katram ir citāda, tomēr nevarētu sacīt, ka tieši tāpēc viņi ir laimīgāki. Man šķiet, ka tas drīzāk ir saprātīgas pieejas, nevis vēlēšanu sistēmas jautājums. Sistēma neko nevar atrisināt, ja cilvēki negrib jautājumus risināt pēc būtības. Protams, situāciju var analizēt un vērtēt, Konstitūcionālā komisija to ir darījusi, bet neesmu pārliecināts, ka ir atbilde. Lūk, tikai tā Latvijai būs vislabāk!

Vai atbalstāt sabiedrībā izskanējušo ideju, ka atlaistai Saeimai nav jāmaksā kompensācija? Kā zināms, uz valsts un pašvaldību amatpersonām un darbiniekiem neattiecas Darba likums, kas paredz, ka par sliktu darbu atlaistai personai kompensācija nav jāmaksā.
Manuprāt, šai Saeimai tāds likuma grozījums nebūtu jāpieņem, tas nebūtu loģiski, jo deputātiem nāktos lemt pašiem par sevi. Tas būtu nākamās Saeimas jautājums, turklāt jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Nav tā, ka visi simt deputāti ir aplama izvēle, lai gan vēlētāji atlaiž visu Saeimu, ne atsevišķus deputātus. Daļa deputātu pēc ievēlēšanas ir atstājuši cienījamus, labus amatus, viņiem nav citu ienākumu kā vien deputāta alga, un viņi ir bijuši godīgi sava darba darītāji Saeimā. Domāju, ka nākamajā Saeimā varētu būt diskusija par šādu likumdošanas iniciātīvu, bet tas ir sarežģīts jautājums, un to nevajadzētu sasteigt. Man šobrīd noteiktas atbildes nav.

Vai jums šobrīd jau ir skaidri tie kritēriji, pēc kuŗiem būsit vai nebūsit ar mieru kādu nominēt par Ministru prezidentu? Vai jums būs svarīgi, kādus cilvēkus ministru amatiem gribēs izvēlēties Ministru prezidents?
Ministru prezidentam jābūt profesionālam, izglītotam cilvēkam ar pieredzi vadīt pietiekami lielu komandu. Tas ir tik sarežģīts darbs, ieskriešanās laika šajā situācijā nebūs. Tāpēc ar to vien, ka cilvēks ir labs savas jomas profesionālis un labs cilvēks, nepietiek. To pašu varu teikt arī par ministriem. Ir vajadzīgi pieredzējuši savas jomas profesionāļi. Valdība nav mācību poligons.