Nosaukt patiesību vārdā
   13.06.2011

Architekte un četru bērnu mamma Inguna Rībena jau devīto gadu ir polītikā. Savulaik viņa tajā ienāca kopā ar Einara Repšes veidoto partiju Jaunais laiks (JL), Repšes valdībā no 2002. gada novembŗa līdz 2004. gada martam bija kultūras ministre.

Arī 10. Saeimā Inguna Rībena tika ievēlēta kā JL deputāta kandidāte no Vienotības saraksta. Šobrīd, tāpat kā daudzi deputāti, viņa vērtē, vai piedalīties ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās, kas acīmredzot notiks 17. septembrī.

Vai būsi deputāta kandidāte 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanu sarakstā?
Domāju, ka šī vasara gan tiešā, gan pārnestā nozīmē būs ārkārtīgi karsta, dažādi notikumi  norisēs strauji, un no to norises būs atkarīgs mans lēmums. Pirms 10. Saeimas vēlēšanām es nopietni par to domāju, pagājušos septiņos mēnešos kopš vēlēšanām nekas tik ļoti nav mainījies, un droši vien piedalīšos. Manā vecumā cilvēks gan zina – viņš domā, bet Dievs dara. Tāpēc tā pavisam droši to nevaru apgalvot, dzīvosim, redzēsim.

Vai tu pieļauj, ka polītiskā spēle kļūs pārāk negodīga, lai tajā iesaistītos?
Drīzāk man šī spēle var likties bezcerīga. Taču negribu neko šobrīd apgalvot, jo manā dzīvē ir noticis tā, ka varu teikt: daudz ko  vada liktenis, notiek tā, kā tam jānotiek, lai ko es savā cilvēka prātā būtu domājusi. Man reizēm jautā par manu karjēru, kā esmu to veidojusi, un es varu vienīgi atbildēt, ka esmu vienmēr dzīvojusi savu dzīvi, esmu darījusi to, kas jādara, un viss ir noticis acīmredzot tā, kā  tam bija jānotiek.

Vai tu nenožēlo gadus, kas pavadīti polītikā?
Es nekad neskatos atpakaļ un nenožēloju to, ko esmu izdarījusi. Pirms pieņemu kādu lēmumu, es domāju ļoti daudz. Tāpēc, ja lēmums ir pieņemts, es neskatos atpakaļ un sevi nenosodu. Protams, raugoties no gadu distances, mēs bieži daudz ko saprotam pavisam citādi, bet es cienu sevi – ja tā esmu lēmusi, tad man tā toreiz ir bijis pareizi. Parasti iedegas mana iekšējā signālizācija – sirdsapziņa. Tas notiek tik kvēli un nepārprotami, ka es skaidri zinu - tajā brīdī ir kaut kas jāsaka vai jādara.

Kā tu vērtē prezidenta Zatlera ierosinājumu atlaisst Saeimu? Vai bija tā vērts, jo daudzi saka, ka nekā labāka nebūs?
Ja vērtējam sadzīves līmenī vai arī tajās katēegorijās, kuŗās Latvijas polītikā ierasts, tad tā var nodomāt. Tomēr es aizvien gribu domāt, ka tas imperātīvs, kuŗu  sauc patiesība un kuŗam katrs burts būtu jāraksta kā lielais, vārdā nosaukts, var radīt neparedzamu pavērsienu. Tas ir kā Bībelē – pirmais bija Vārds. Mēs piecdesmit gadus varējām izturēt un gaidījām, kad kāds nosauks patiesību Vārdā un nav svarīgi, kādu iemeslu pēc tas notiks. Galvenais ir tas, ka patiesība tika nosaukta Vārdā, tas cilvēkus vienoja, un viņi cēlās kājās. Pašlaik mēs esam gaidījuši divdesmit gadus, esam lēni gājuši un gaidījuši, ka kāds to izdarīs. Zatlers to izdarīja, viņš nosauca patiesību Vārdā, un nav svarīgi, kādi bija viņa iemesli.

Vai tavuprāt pēc prezidenta pilnvaru nolikšanas viņam vajadzētu iesaistīties politikā?
Viņš ir pietiekami jauns, un, ja viņš ir pateicis savu vārdu, tad pieklātos arī  tikai pateikt un aiziet prom, bet pašam arī piedalīties. Pietiekami ilgi un pietiekami liekulīgi ir runāts par nepareizo polītisko kultūru, ka vajadzīga pavisam cita. Varbūt ir pienācis laiks sākties daudz pieminētajai citai polītiskajai kultūrai? Kaut vai beidzot  runāt to, ko domājam, un darīt to, ko runājam! Protams, arī tagad cilvēki droši vien katru reizi domā, ka rīkojas godīgi, taču es ceru, ka varbūt beidzot cits citam pateiksim, kādā purvā mēs visi esam. Varbūt beidzot kaut ko sāks darīt labākie, talantīgākie un gudrākie, nevis savējie. Un, atgriežoties pie Vārda, – ir laiks runāt arī par vēsturi.

Citi pārmet mums un mēs pārmetam cits citam, ka dzīvojam vēsturē, ka par to vien runājam un mums neatliek laika un spēka iet uz priekšu...

8. maijā biju Lestenē. Es tur esmu katru gadu, bet pirmo reizi vienkopus bija pulcējušies visu trīs Baltijas valstu aizsardzības ministri un pirmo reizi tik izsvērti un tik nopietni, gaŗās, analitiskās runās tika pieteikts trešais skatījums uz Otro pasaules kaŗu. Eiropai tas līdz šim ir bijis holokausts, Padomju Savienībai jeb Krievijai tā vienmēr ir bijusi Lielā uzvara, bet tagad tika pieteikts trešais redzējums, kas radies Austrumeiropā,  –šis kaŗš bija divu totālitāru lielvaru staigāšana pāri Austrumeiropas zemēm un to iznīcināšana. Par šo tikšanos Lestenē un par tur izskanējušo Otrā pasaules kaŗra redzējumu plašsaziņas līdzekļos nekur netika bilsts ne vārds.

Nākamajā dienā, no rīta ieslēdzot radio un televīziju, dzirdēju un redzēju, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa tiek pārraidīta militārā uzvaras parāde no Maskavas Sarkanā laukuma. Tas bija gluži kā padomju okupācijas gados, kad 9. maijā visapkārt skanēja uzvaras marši un visur bija redzamas tiešraides no Maskavas. Patiesībā todien es līdz kaulam sajutos kā savā bērnībā un jaunībā Padomju Latvijā. Nodomāju – kāpēc tāda liekulība, kāpēc saucam šo zemi par Latvijas Republiku? Mēs taču esam Padomju Latvijā! Un pēc šīm Maskavas svinībām Latvijā neviens no polītiskās vides nenāca ar savu vērtējumu 9. maija svinēšanai. Vēl pirms tam, 4. maijā, bija Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Stacija „Latiši”” pirmizrāde par 1937./38. gadu Maskavā un Krievijā, kad desmitiem tūkstošu cilvēku tika nošauti tikai tāpēc, ka viņi ir latvieši, jo Staļins kaŗa gaidās lika iznīcināt visu nacionālo kopienu vadītājus, līdeŗus, redzamos un talantīgos cilvēkus. Jā, mēs bieži sakām, ka vajag taču skatīties nākotnē un vienreiz pagātnei jāpieliek punkts. Bet mūsu pagātne nav nedz izrunāta, nedz sakārtota, nedz arī pareizi novērtēta. Patiesībā tā vēl joprojām ir padomju okupācijas laikos traktētā pagātne.

Pirms ejam tālāk, vajag saprast, kas ir noticis, un visu nosaukt īstajos vārdos?
Ar valsts vēsturi ir tāpat kā ar notikumiem cilvēka dzīvē – ja nevērtē smagus un nepatīkamus notikumus, ja nesaprot, kas un kāpēc notikcis, un neizdara vajadzīgos secinājumus, šie notikumi mēdz atkārtoties. Tie atkārtojas tik ilgi, kamēr cilvēks nesaņemas un neizdara vajadzīgos secinājumus. Ja mēs iepriekšējo paaudžu domas, darbus un centienus patiesi un no sirds, ar cieņu un godu pret šīm paaudzēm neizvērtējam, tad, ejot tālāk, mums trūkst viņu svētības. Un, ja trūkst iepriekšējo paaudžu svētības, mums trūkst arī Dieva svētības.

Es neesmu slimīga vēstures auklētāja, bet manuprāt mēs neesam visu patiesi izvērtējuši. Mēs visur pieminam igauņus, ka viņi tikuši daudz tālāk, bet igauņi, piemēram, savai atjaunotajai valstij par prezidentu izvēlējās cilvēku, kuŗš nekad nebija koķetējis ar okupācijas varu. Mēs par savu konformismu klusējam, to nevērtējam. Igauņi nomainīja arī visu savu vēsturnieku korpusu, aizstājot viņus ar cilvēkiem, kas uz notikušo raudzījās pavisam citām, ar vecas ideoloģijas neaizēnotām acīm. Latvijā tie, kas mācīja PSKP vēsturi, sāka mācīt neatkarīgās Latvijas vēsturi. Mani aizkustināja, ka uz dokumentālās filmas par Lidiju Doroņinu -Lasmani pirmizrādi ciemos bija atbraukusi viņas biedrene no Mordovijas nometnes laikiem. Neatkarīgajā Igaunijā šajos laikos viņa bijusi ministres amatā. Latvijā nekas tāds nav pat iedomājams, jo Doroņina-Lasmane Latvijā tagad ir tikpat neērta kā okupācijas gados. Mums vēl aizvien vecā nomenklātūra pārvalda Latvijas valsti, tāpēc arī esam tur, kur mēs esam.

Jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš patiesībā arī nāk no okupācijas laiku nomenklātūras.
Jā, man pret viņu kā kollēgu nav nekādu iebildumu, viņš ir laipns un sirsnīgs, bet viņa ievēlēšana tikai apstiprina to, ko sacīju, – viņam ir padomju laika komūnistiskās partijas nomenklātūras darbinieka pagātne. Negribu dalīt cilvēkus labajos un sliktajos, bet ir jautājumi, uz kuŗiem mūsu sabiedrība nav atbildējusi, – kaut vai par līdzdalību komūnistiskajā partijā okupācijas gados. Mums vajag par to runāt, domāt to analizēt un tad iet tālāk, citādi mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Negribu melot un liekuļot, un man aizvien biežāk liekas, ka tāda Padomju Latvija vien mums ir iznākusi. Reiz intervijā sacīju, ka neatkarīgā Latvija sākās 1918. un beidzās 1940. gadā. Neesam izdarījuši to, ko vajadzēja darīt, un esam aizgājuši pavisam citā virzienā. Savā mājaslapā www.ingunaribena.lv esmu sakopojusi visu, ko esmu runājusi un sacījusi ļoti ilgā laika posmā, un, tajā ieskatoties, var redzēt, ka savus uzskatus neesmu mainījusi pēc vajadzības, tas, ko es saku, nav tikai mana šodienas pārliecība. Uz katrām vēlēšanām es neeju ar jauniem uzskatiem.

Tu biji Rīgas 800 gadu jubilejas svinību organizētāja pirms desmit gadiem – vai arī tolaik tu biji tā noskaņota?
Es ar savu maģistra gradu 1997. gadā, strādājot augstskolā par mācībspēku, pēc nodokļu atvilkšanas saņēmu tikai 56 latus mēnesī. Vīrs nule bija atvēris privāto architektu biroju, vēl nebija skaidrības, vai ar to izdosies kaut ko nopelnīt, bet mūsu dubultdvīņi bija jāaudzina. Domāju, ko darīt ar savām zināšanām, un tad nāca piedāvājums piedalīties konkursā, un es, sēžot pie tikko izoperētā dēla gultas slimnīcā, uzrakstīju Rīgas astoņsimtgades svētku vīziju, pēc tam uzvarēju konkursā par biroja "Rīga 800" vadītāja amatu. Vēl līdz galam toreiz nesaprotot, kas notiek polītiskajās partijās, bet redzot, kā tās strādā un kādas ir to vērtības, vienu gan es sapratu – savus bērnus es neesmu audzinājusi tādai valstij. Toreiz astoņsimtgades avīzei sacīju, ka ceru – astoņsimtgade mūs visus iedvesmos jaunam, kvalitātīvi cita laika lokam. Nav sanācis, esam gājuši to pašu taku vēl dziļāk purvā.

Varbūt vajag trešo Atmodu un vajag kādu, kuŗš visus pamodina?
Ir divas lietas. Pirmā – Saeima ir vidējais aritmētiskais no tā, ko Latvijas cilvēki uzskata par vērtībām. Nav tā, ka mūsu bezgalīgi godīgajai un gaišajai tautai visu laiku notiek tāda nelaime, ka Saeimā tiek ievēlēti simt meļi un liekuļi. Starp citu, mani ļoti aizvaino apgalvojums: „Visi jūs esat vienādi!” Katrs cilvēks dzīvo savu dzīvi un īsteno savu scēnāriju, lai kur viņš atrastos, tāpēc tāds vispārinājums ir negodīgs. Otra lieta – jā, ir vajadzīgs cilvēks, kas prot pamodināt, bet ne jau tie, kas pašpasludinās un sakās esam tautas atmodinātāji, tādi arī ir. Kad pienāks laiks, nezinu, Dievs vai Liktenis atradīs cilvēku, kuŗš būs īstais, kuŗu visi sapratīs un kuŗa aicinājumam celties visi sekos.