Vispirms jāpaveic mājas darbs Latvijai
   12.04.2011

Vispirms jāpaveic mājas darbs Latvijai
Sallija Benfelde

Pirms Pilsoniskās savienības (PS) kopsapulces, kas lems, vai veidot vienu kopēju  Vienotības partiju, kuŗā būtu gan partija Jaunais laiks (JL), gan Sabiedrība citai polītikai, uz sarunu aicinājām PS priekšsēdi, ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski.
Kā vērtējat valdības darbu, un vai ir pamats bažīties par to, ka valdībai neļaus strādāt ilgāk par rudeni?

Ir valdības koalicija, kuŗai teorētiski ir visi priekšnoteikumi nostrādāt visus četrus gadus. Bet ir vairāki nopietni riski, kas apgrūtina valdības darbu. Koalicijā ir tikai divas partiju apvienības – Vienotība un Zaļo  un Zemnieku savienība, tāpēc, no vienas puses, varētu teikt, ka tik laba situācija nekad nav bijusi. No otras puses, tas ir labākais no visiem sliktajiem variantiem, jo diemžēl, kā visiem zināms, ļoti spēcīgs spēlētājs ārpus valdības ir Aivars Lembergs, un ir liela viņa ietekme Zaļo  un Zemnieku savienībā. Tāpēc, manuprāt, valdība nejūtas brīva, ir ļoti grūti meklēt iespēju sastrādāties un veiksmīga kopīga darba iespējas ir ierobežotas. Koalicijai pietrūkst savstarpējās uzticības, visu laiku šķiet, ka kaut kas notiek ārpus koalicijas, ka par risinājumiem tiek spriests ārpus tās. Vēl ir arī citi riski, jo Valsts prezidenta vēlēšanas ir ļoti nozīmīgs process. Ja koalicijai neizdosies vienoties par kopēju kandidātu vai arī kāds no koalicijas atradīs sev partneri opozicijā, ar kuŗu vienoties par prezidenta kandidātūru, likumsakarīgi radīsies jautājums - kas tad tā ir par koaliciju? Atcerieties, balsojumā par tiesībsargu tā notika – kopīgu valodu atrada Zaļo  un Zemnieku savienība un Saskaņas centrs. Mēs Vienotībā esam centušies izveidot procedūru, kā koalicijai izvirzīt kopīgu prezidenta amata kandidātu. Vārdu sakot, prezidenta amata kandidāta izvirzīšana un balsojums par to būs būtisks valdības stabilitātei.

Ja runājam par valdības darbu, tad neapšaubāmi ir redzama vēlēšanās ātri izvest valsti no ekonomiskajām grūtībām, kuŗās to iegrūdušas iepriekšējās valdības pēdējos piecos sešos gados. Protams, ja ekonomiskās un sociālās problēmas ir krājušās ilgākā laika posmā un valdībai jāstrādā ar vismazāko budžetu, kāds  bijis pēdējā gadu desmitā, lai starptautiskajiem aizdevējiem apliecinātu spēju pārveidot valsts ekonomiku un pārvaldi, tad tas ir liels risks – nav zināms, vai cilvēki to spēs izturēt.

Kā valdības stabilitāti ietekmē attiecības un saprašanās starp partijām pašā Vienotībā?

Apdraudējumu stabilitātei ir daudz, un tādā situācijā Vienotības iekšējais spēks ir ļoti svarīgs. Valdības veidošanas laiks un pirmās simt darba dienas ir parādījušas, ka nav viegli salikt trīs partijas kopā. Katra partija Vienotībā ir norūpējusies par saviem cilvēkiem un par viņu izvietošanu dažādos darbos. Šajos jautājumos Pilsoniskā savienība un SCP atrodas sliktākā situācijā nekā JL. Lai gan no mūsu partijas Vienotības frakcijā” ir visvairāk deputātu un sarunas par darbu ir prasījušas ļoti daudz spēka, mūsu cilvēkiem tika dotas ļoti mazas iespējas strādāt Saeimas frakcijā. Tiek teikts, ka jāstrādā kopā, bet praksē kaut kas tiek nolemts un izdarīts, pēc tam paziņojot, ka neko vairs nevar mainīt. Un tā notiek gandrīz visos jautājumos. Esmu cīnījies par atklātu sarunu šajos jautājumos, par taisnīgu procesu, bet rezultātā esmu arī visvairāk cietis, esmu ieguvis pretiniekus, kuŗu pret mani vērstie viedokļi ne reizi vien ir izspēlēti publiskajā telpā.

Vai tas nozīmē, ka partijas vēl nav atradušas īsti kopīgu valodu?

Būdams  Pilsoniskās savienības priekšsēdis, sacīšu, ka, manuprāt, integrācijai starp partijām ir jābūt daudz nopietnākai un dziļākai. No tiem, kas ir jaunpienācēji polītikā – vai arī viņus par tādiem var dēvēt nosacīti -, nav daudz deputātu, kas izturas atbildīgi pret polītiķa darbu. Viņi lielāko tiesu atbildīgi izturas pret savu vietu Saeimā vai konkrēto posteni, bet savu rīcību neredz kā vienas kopīgas partijas polītikas izpausmi. Pieņemu, ka tas ir pieredzes trūkums vai tuvredzība. Tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem trūkst spēju vai talanta, bet viņos nav kopīgā polītiskā procesa redzējuma. Skumji ir tas, ka ilgtermiņā viņi paši par to būs spiesti samaksāt. Šobrīd savā ziņā par to maksāju es, Pilsoniskās savienības partijas priekšsēdis, jo visā Vienotībā jaunpienācēju ir daudz un viņi vēl nav sapratuši, ka vienatnē neko izdarīt nevar, ka ne tikai jāstrādā kopā, bet arī jādomā un jāskatās kā vienas apvienības biedriem. Jāatzīst, ka pašā pēdējā laikā savu mūžīgo cīņu par taisnīgumu, atklātību un tiesiskumu trīs Vienotības partiju savstarpējā saskarsmē savā ziņā esmu atlicis otrā plānā. Priekšā ir prezidenta vēlēšanas, valdībai ir jādomā par programmatiskiem jautājumiem, par ekonomiku, par to, kā nepazaudēt un nostiprināt tās pozitīvās attīstības tendences, ko esam panākuši. Tādēļ ir jāsaliedē tie spēki, kas mums ir Saeimā, valdībā un partijās. Bet nav jāsteidzas un tūlīt pat jāveido viena partija.

Tātad vienu partiju Vienotība nevajag veidot tūlīt pat vai pēc dažiem mēnešiem? Pēdējā laikā bieži ir dzirdēts vēlētāju viedoklis, ka svarīgākais nav tas, vai ir viena partija vai trīs partijas vienā apvienībā, būtiski ir principi, ko partijas ievēro.

Esmu visu laiku teicis: iesim uz vienotu partiju, bet izanalizēsim priekšvēlēšanu un valdības veidošanas laika domstarpības, to cēloņus, valdības darba laikā pieļautās kļūdas, kas objektīvi tiešām ir. Bija skaidrs, ka kļūdas tiks pieļautas, jo polītikā ir ienākuši daudzi cilvēki, kuŗiem polītika ir jaunatklājums. Starp citu, tas tikai vēlreiz apliecina, ka parasti uzreiz nebūt nenotiek tā, kā bieži mēdz sacīt, – dosim ceļu jaunajiem, un viss uzreiz mainīsies! Rezultātā mani mēģinājumi panākt, lai mēs kopīgi izanalizētu padarīto un arī neizdarīto, ir vērsušies pret mani un publiski nākas dzirdēt, ka esmu kašķīgs, ka vēršos pret partijas un apvienības biedriem, un ir atrasti argumenti, kas liek par mani sacītajam izklausīties ticami. Ja to dara bieži un pietiekami intensīvi, ja pieņem vai nepieņem lēmumus, kad manis nav klāt, – vai, vēl sliktāk, paziņo, ka lēmums pieņemts, lai gan tā nav, Pilsoniskā savienība un tās priekšsēdis sabiedrībai sāk izskatīties visai nenopietni.

Atgriežoties pie tā, ka publiskajā telpā dažādas negātīvas ziņas visbiežāk izskan tieši par Pilsonisko savienību un jums, tās priekšsēdi, jāteic, ka publiski ir izskanējuši arī viedokļi, ka tā ir apzināti rīkota kampaņa.

Pēc tās informācijas, kas ir manā rīcībā, manus un Pilsoniskās savienības pretiniekus nosacīti varētu iedalīt trīs grupās, un šīs grupas bieži vien rīkojas saskaņoti, lai gan to intereses un mērķi atšķiŗas. Pirmā grupa ir plašsaziņas līdzekļi, kuŗu īpašnieki ir dažādi oligarchi, kas vairākos jautājumos ir savstarpēji vienojušies un nolēmuši: „Sitam!” Otra grupa ir kaimiņvalsts specdienesti, kuŗiem, kā var spriest, pēc manas apstiprināšanas ārlietu ministra amatā bija rīkojums meklēt atbalstītājus un domubiedrus jebkuŗā Latvijas organizācijā, struktūrā, iedzīvotāju grupā. Trešie ir, kā es viņus saucu, „iekšējie blusu meklētāji”, kuŗi vienmēr atrodas jebkuŗā organizācijā un kuŗiem gribas tikt uz priekšu labi ātri, nevis darot savu darbu, bet meklējot vietu, kur varētu iekārtoties. Patiesībā to visu var saprast. Grūtāk ir pieņemt, ka arī nacionāli noskaņotie polītiķi nelaiž gaŗām iespēju sevi reklāmēt uz mūsu rēķina. Ir jautājumi, kuŗos no vienas puses man uzbrūk Krievijas ārlietu dienests, bet no otras puses – mūsu nacionāli noskaņotās partijas Visu Latvijai! un TB/LNNK. Kas visā šajā jezgā ir ieguvējs? Latvija?

PS kopsapulce 16. aprīlī pieņems lēmumu, vai veidot partiju Vienotība uzreiz vai arī atlikt kopējas partijas veidošanu un turpināt darbu partiju apvienībā? Kāda būs jūsu nostāja?

Mēs nevaram turpināt strīdēšanos un taisnības meklēšanu visos iespējamos jautājumos. Ir jāsaprot, kas nākamajā pusgadā ir svarīgākais, un svarīgākais ir Valsts prezidenta vēlēšanas, svarīgākais ir stabilizēt ekonomiku un sociālo jomu un par to stāstīt cilvēkiem, lai viņi zina un saprot, kas notiek. Ja svarīgajos jautājumos – ekonomikā, sociālā jomā, pretkorupcijas polītikā, valsts pārvaldē un sadarbības nostiprināšanā ar zaļajiem zemniekiem - nevaram vienoties un nevaram kā partiju apvienība Vienotība ar to tikt galā, tad mēs zaudēsim un nokļūsim opozicijā. Vai mēs būsim labāka Vienotība, ja būsim viena partija? Tāpēc domāju, ka viss liekais jānoliek malā un vispirms jātiek galā ar šiem jautājumiem. Ja tiksim galā, būs rasts garants vienai spēcīgai partijai, jo būsim sevi pārbaudījuši, vairāk uzticēsimies cits citam. Vispirms jāizdara neatliekamie darbi, kas vajadzīgi Latvijai, tad redzēsim, vai esam gatavi tapt par vienu partiju.