Prieks kalpot
   18.01.2011

Intervija ar 10. Saeimas deputātu Imantu Lieģi, kas ievēlēts no Vienotības saraksta
Sallija Benfelde

Imants Lieģis: "Manā ieskatā Rīga ir patīkama pilsēta dzīvošanai, ja raugāmies no ērtību viedokļa. Rīga ir mūsu senču pilsēta, valsts galvaspilsēta, un man ir liels prieks, ka varu tajā dzīvot un strādāt"

Cik sen jau esat Latvijā?
Ar ģimeni uz Latviju pārvācāmies 1992. gada janvārī, kad es sāku savas darba gaitas ārlietu dienestā un darbu Ārlietu ministrijā. Kopš tā laika dzīvošana Latvijā ir sanākusi tikai daļēji, jo mans darbs vairāk bija ārzemēs, kaut arī darba devējs bija Latvijas valdība. Bija laika posmi, kad Latvijā strādāju deviņus mēnešus, pat gadu, tad atkal darbs norisēja ārpus Latvijas. Tā tas bija visus šos gadus līdz 2008. gada martam, kad es pēkšņi un negaidot kļuvu par aizsardzības ministru. Toreiz es pārcēlos uz Rīgu no Madrides, un tagad nu jau drīz būs divi gadi, kopš Latvijā dzīvoju pastāvīgi.

Vai esat pieradis pie šejienes dzīves? Ar ko atšķiŗas dzīve Rīgā no dzīves citās Eiropas pilsētās?
Nav tādas standarta Eiropas pilsētu dzīves. Dzīve Rīgā ir patīkama un ērta, un to apgalvo arī citi – piemēram, Īrijas vēstnieks Latvijā, kas pie mums  nesen atbraucis no Maskavas, sarunā teica, ka visur iet kājām. Tā ir Rīgas priekšrocība, un tā ir arī mana priekšrocība – es dzīvoju pašā centrā, un viss ir sasniedzams diezgan viegli. Manā ieskatā Rīga ir patīkama pilsēta dzīvošanai, ja raugāmies no ērtību viedokļa. Rīga ir mūsu senču pilsēta, valsts galvaspilsēta,   un man ir liels prieks, ka varu tajā dzīvot un strādāt. Arī ikdienas sadzīves ziņā man nav bijis lielu problēmu, kaut vai, piemēram, jautājumos par medicīnisko palīdzību. Gan jāteic, ka man nekādu veselības problēmu nav un saskarsme ar ārstiem ir bijusi minimāla. Zinu, ka ar izglītību viss nav gluži tā, kā vajadzētu, bet abas manas meitas ir mācījušās ārpus Latvijas, tāpēc sadzīvē man nav nācies saskarties ar šīs jomas jautājumiem, kas jārisina vecākiem. Kopš esam pārvākušies atpakaļ uz Latviju, manai sievai gan nav izdevies sameklēt darbu. Briselē viņa piecus gadus strādāja par Eiroparlamenta deputāta Ģirta Valža Kristovska palīdzi, bet pašlaik, lai   gan sievai ir juristes izglītība un laba darba pieredze Eiroparla¬mentā, darba Rīgā viņai vēl nav.

Lai sameklētu darbu Rīgā, varbūt ir bijušas vajadzīgas krievu valodas zināšanas?
Nav bijis tā, ka mana sieva būtu saskārusies ar situāciju, kad iespējamais darba devējs atsaka darbu tāpēc, ka viņa neprot krievu valodu. Vaira Paegle reiz sacīja – viņas meita nevarot atrast darbu, jo viņai nav krievu valodas prasmes un Latvijā tā ir problēma. Dabiski, piemēram, Rīgā pakalpojumu sfairā ir vajadzīgas krievu valodas zināšanas, grozies, kā gribi, bet tā ir.

Jūs ievēlēja par 10. Saeimas deputātu, esat nostrādājis jau divus mēnešus – vai jūsu priekšstati par polītiku Latvijā ir mainījušies, tuvāk saskaŗoties ar likumdevēja darbu?
Vispirms gribu teikt, ka man nebija laika domāt, kā tas būs – kļūt par deputātu, jo pēdējā pusgadā iepriekšējās Dombrovska valdības laikā es veicu ne tikai aizsardzības ministra pienākumus, bet biju arī tieslietu minis-tra pienākumu veicējs. Tāpēc daudz neiesaistījos priekšvēlēšanu kampaņas notikumos, lai gan piedalījos dažādos sarīkojumos un rosībās, kas saistītas ar armiju un tiesnešiem, publiskajā telpā biju redzams. Dažas reizes tikos arī ar iedzīvotājiem Rīgas ielās, un, jāatzīst, man šī saskar- sme bija interesanta un noderīga.
Devu deputāta zvērestu un sāku iedziļināties domā par to, kas mainīsies, ja esmu deputāts. Jāteic, ka Saeimā darba slodze ir mazāka, nekā vadot ministriju.

Darba jums Saeimā gan ir daudz – jūs esat Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, un tas nav vienīgais pienākums.
Mani uzreiz iecēla par Saeimas NATO Parlamentārās asamblejas delegācijas vadītāju, un aptuveni pusotru nedēļu pēc 10. Saeimas sasaukšanas bija jābrauc komandējumā uz Varšavu. Tas bija patīkams darbs, jo pazīstu NATO vidi, ar daudziem sesijas deputātiem jau agrāk biju sastapies ministra darbā iepriekšējā Parlamentārās asamblejas sesijā Rīgā. Saeimā mani iecēla arī par Eiropas lietu komisijas vadītāju. Šī komisija vairāk nodarbojas nevis ar likumdošanu, bet ar plaša spektra Eiropas Savienības jautājumiem. Gandrīz katru nedēļu caurskatām un apstiprinām valdības poziciju gaidāmajā Eiropas Savienības ministru sanāksmē, kas notiek Briselē: valdība šo nostāju izveido, un mūsu komisijas pienākums   ir to apstiprināt, vienlaikus arī iepazīstoties ar visiem šiem jautājumiem. Jautājumu loks tie-šām ir plašs, un arī tad, kad uz Briseli brauc Ministru prezidents, mums jāapstiprina Latvijas nostāja, ko viņš paudīs. Savā ziņā man tas ir kā straujš mācīšanās process, jo līdz šim nebiju saskāries, piemēram, ar lauksaimniecības vai veselības aprūpes jautājumiem.

Jūs 10. un 11. janvārī Briselē aizstāvēsit Latvijas zemnieku intereses, jo tagad būsit viņu lobijs.
Jā, bija ierosinājums, ka man, šīs komisijas vadītājam, vajadzētu braukt uz Briseli, lai tiktos      gan ar Eiroparlamenta deputātiem, gan ar komisijas vadītāju un lobētu Latvijas lauksaimniecību Eiropā. Tiksimies arī ar Latvijas Eiroparlamenta deputāti Sandru Kalnieti, kas šajā jomā       ir darījusi un dara ļoti daudz. Tiksimies arī ar Andri Piebalgu un ar vienīgo Latvijas žurnālisti, kas pastāvīgi strādā Briselē, Inu Strazdiņu, esmu sarunājis satikties un runāt par lauksaimniecības jautājumiem un Latvijas nostāju tajos arī ar ārzemju žurnālistiem. Mani pārsteidz tas, ka, kopš esam iestājušies Eiro-pas Savienībā, šis būs pirmais tāds brauciens no Saeimas deputātu puses. Ir jāsaprot, ka valdības un Saeimas deputātu viedoklis ir viens, bet Eiropas Savienībā var būt citi viedokļi, tāpēc ir svarīgi Latvijas nostāju paust Briselē. No dažiem Eiropas Savienības parlamentiem deputāti uz Briseli dodas gandrīz katru nedēļu, un viņi lielākoties runā  tieši par jautājumiem, kas saistī-ti ar lauksaimniecību, jo ar 2014. gadu sāksies jauns posms Eiropas Savienības lauksaimniecī- bas polītikas nostādnēs. Pašlaik šīs nostādnes top, tāpēc ir ļoti svarīgi informēt Briseli par mūsu nostāju un to aizstāvēt.

Vai jaunais uzdevums nav negaidīts? Jūs labi pārzināt jautājumus, kas saistīti ar aizsardzību un ārlietām, jo esat strādājis par karjēras diplomātu. Lauksaimniecība ir pavisam cita joma.
Jā, tā ir, bet tas ir interesanti, atbalsts mūsu lauksaimniekiem ir konkrēts jautājums, un man tas sniedz lielu gandarījumu. Tas nav jautājums par Eiropas un Krievijas attiecībām, tas ir jautājums, kas ļoti konkrēti skaŗ Latvijas iedzīvotājus. Ja es, deputāts, tautas kalps, varu ko līdzēt, es ļoti priecājos par šādu iespēju. Runājot par darbu Saeimā, es gribētu komentēt kādu notikumu pēdējās nedēļas laikā. Saei-mā man blakus sēdošais depu-tāts no Visu Latvijai!/TB/LNNK Jānis Dombrava intervijā Latvijas Avīzei bija sacījis, ka Lieģa kungs tikai spiež pogu un ka Saeima vispār strādā kā balsošanas mašīna. Es tam nepavisam nepiekrītu: jautājumā par budžetu bija vairāk nekā simt balsojumu, un varbūt kādu no balsojuma jautājumiem es nepārzinu detaļās, bet tas nenozīmē, ka nezinu Vienotības nostāju. Protams, es skatos uz frakcijas vadītāja rādīto kartīti, vai balsot par vai pret, jo daudzajos jautājumos kaut ko var sajaukt un nejauši nobalsot citādi. Tāpat gribu sacīt, ka visi balsojamie jautājumi tiek izdiskutēti komisijās un frakcijās, tāpēc nevaru piekrist arī apgalvojumam, ka visi jautājumi tiek pārrunāti un lēmumi pieņemti „kaut kur aizkulisēs” , bet Saeima darbo- jas kā balsošanas mašīna. Mani pārsteidz, ka deputāts savā intervijā tik ļoti ir izcēlis mūsu īso sarunu par vienu no balsojumiem, jo, manuprāt, svarīgākais tobrīd bija nodrošināt budžeta pieņemšanu 2011. gadam, un es balsoju tā, kā bijām lēmuši frakcijā. Jā, protams, pēc būtī-bas piekrītu, ka zemas PVN likmes saglabāšana latviešu oriģinālliterātūrai un preses izdevumiem būtu ļoti vēlama. Taču manā - polītiķa ieskatā svarīgā-kais tobrīd bija nodrošināt budžeta pieņemšanu 2011. gadam. Es neņemu ļaunā deputāta Dombravas jaunības maksimālismu, taču publiska stāstīšana par privātām sarunām, lai celtu savu paša populāritāti, diemžēl nevairo Saeimas prestižu, bet tas būtu deputātu kopīgās interesēs.

Atgriežoties pie darba Eiropas lietu komisijā – kas ir galvenais, kas jūsuprāt komisijai jāpaveic četros gados?
Esmu izvirzījis trīs prioritātes: lauksaimniecība, enerģētikas jautājumi un Eiropas struktūrfondu jautājumi, jo Saeimai, manuprāt, ļoti būtisks darbs ir pārraudzīt, kā šie fondi tiek izmantoti.

Kā domājat, cik ilgi varētu nostrādāt Dombrovska valdība?
Manuprāt, nav izslēgts, ka  viņa valdība nostrādā visus četrus gadus.