“Latviešu sabiedrībā atgriezos, kad man viens tā kā iesita pa galvu, ka bērniem jāiemāca latviešu valoda,” saka Ansis Vīksniņš, Latvijas Goda konsuls Minesotas pavalstī ASV, Mineapoles - St.Paulas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks, Latviešu organizāciju apvienības Minesotā valdes priekšsēža vietnieks, Latvijas-Amerikas tirdzniecības palātas reģionālais direktors, zvērināts advokāts.

Minesotā ir darbīga un ļoti aktīva latviešu sabiedrība, un arī tu labu daļu savas dzīves veltī latviešu kopienai. Vai tava interese par latviešu sabiedrību sākās jau bērnībā, ģimenē?

Sākšu ar saviem vecākiem, jo viņu dzīvē tiešām bija daudz izaicinājumu, bet ģimenē vienmēr saglabājām latviskumu. Mans tēvs Viktors Vīksniņš dzimis un audzis Rīgā, un mana māte Irma, dzimusi Damberga, bija no Liepājas. Vecāki iepazinās Rīgā 30. gadu beigās. Mammai patika rakstīt dienasgrāmatu, un, nu lasot, mēs varam sekot līdzi viņas dzīves notikumiem. Liekas, ka manu tēvu Viktoru viņa sākumā uzskatīja vienkārši par draugu, ar ko pārrunāja grāmatas, kādreiz aizgāja uz kino vai teātri. Bet vie­nā no dienasgrāmatas lappusēm rakstīts, ka viņi nākuši mājās no kādas izrādes un “nez kāpēc Viktors gribēja turēt manu roku”. Laikam gan Viktoram bija vēl citas idejas par attiecībām, ne tikai kopīgas literāras intereses. Viņi salaulājās 1944.gada jūlijā Rīgā. Ģimenes arhīvā ir saglabājušās fotogrāfijas no laulībām Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Bet ir arī foto, kur viņi un kāzu viesi, skaisti apģērbušies, sēž kādā bunkurā, jo tajā pašā vakarā notika arī uzlidojums Rīgai. Tikai divus mēnešus pēc kāzām, 1944.gada septembrī, vecāki aizbēga no Latvijas un nokļuva Grēvenes bēgļu nometnē Vācijā. Šajā nometnē bija nonākuši arī daudzi rakstnieki, un tur darbojās literātu kopa, notika rakstnieku cēlieni un citi pasākumi, un mani vecāki ļoti aktīvi piedalījās šajā latviešu sabiedrībā. 

Kad un kā tavi vecāki nonāca Amerikā?

ASV mani vecāki ieceļoja 1950.gada pavasarī, un viņu sponsors bija kokvilnas audzētavas direktors no Misisipi. Viņi ieradās mazā Misisipi pilsētiņā Senatobijā, kur tolaik  laikā dzīvoja ap simt latviešu, un viņi visi strādāja lauku darbos. Arī mani vecāki pirmos divus gadus Amerikā pavadīja, plūcot kokvilnu un dzīvojot vecajās vergu mītnēs. Tomēr jau drīz  latvieši sanāca kopā, dibināja latviešu draudzi un citas organizācijas. 1953.gadā notika pirmie Amerikas Latviešu dziesmu svētki Čikāgā. Mani vecāki arī devās uz šiem svētkiem, kur satika un iepazinās ar daudziem citiem latviešiem un nolēma pārcelties uz dzīvi Čikāgā. 

Tēvam ļoti interesēja fotogrāfijas māksla, un viņš sāka strādāt fotostudijā, paralēli arī piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņu ievēlēja par Čikāgas Latviešu bied­rības priekšnieku, un viņš šo amatu pildīja līdz savai pēdējai die­nai, kādus 25 gadus. 

Mana mamma dabūja darbu latviešu laikrakstā Laiks kā kores­pondente, un viņas darbs bija iet uz katru koncertu, referātu vai citu sarīkojumu un rakstīt recenzijas un aprakstus par latviešu sabied­rības dzīvi Čikāgā. 

Tavi vecāki bija ļoti iesaistīti latviešu dzīvē, bet kas tev palicis atmiņā no agrās bērnības latviešu sabiedrībā?

Liekas, ka vēlme darboties sa­bied­rībā, rīkot pasākumus, ir ielik­ta manos gēnos. Es esmu dzimis Čikāgā 1963.gadā. Mūsu mājas pirmā stāva dzīvoklī dzīvoja mūsu ģimene, bet otrajā stāvā – mana mammas māsa Tīra Kupcis un viņas vīrs Ernests Kupcis. Mana tante bija Latviešu biedrības Dāmu komitejas priekšniece, onkulis –  draudzes ērģelnieks un ilgus gadus arī vīru kora “Daugavieši” diriģents. Līdz ar to es uzaugu ļoti latviskā ģimenē. Nemaz nebija iedomājams, ka mani vecāki varētu neiet uz kādu latviešu sarīkojumu, un arī mani jau no agras bērnības vilka līdzi. Bērnībā un pusaudža gados daudz palīdzēju latviešu nama uzturēšanā, jo tēvs bija ne tikai biedrības priekšnieks, bet arī Latviešu nama pārvaldnieks. Mani vasaras darbi tajā laikā bija pindzelēt nama sienas, krāsot grīdas, likt krēslus, novākt galdus. 

Tomēr patstāvīgās dzīves gai­tas pēc skolas tu uzsāki Minesotā.

Te jāpiemin arī manas dzīves bēdīgākais posms, jo mani vecāki aizgāja Mūžībā ļoti agri. Mamma nomira ar vēzi 1976.gadā, kad man bija tikai 12 gadi. Tēvs nomira 1981. gadā, kad man bija 17 gadi un es gāju vidusskolas pēdējā klasē. Biju palicis viens, kaut gan, protams, daudz palīdzēja tante Tīra un mans vectēvs Ansis Dambergs, kurš dzī­voja pie mums. Tomēr 1981. gads bija izšķirošs gads manā dzīvē – es nolēmu aizbraukt no Čikāgas. Man bija piešķirta stipendija studijām St. Olafa koledžā Minesotā, un tolaik es atvadījos no latviešu sabiedrības ne tikai Čikāgā, bet kopumā. 

Es gribēju uzsākt jaunu dzīvi jaunā vietā. Mani interesēja manas studijas, un es gribēju sākt savu profesionālo dzīvi. 1988.gadā Cornell universitātē (Cornell University, NY) ieguvu jurisprudences grādu un uzsāku darbu kā advokāts. Pievienojos samērā lielai advokātu firmai Mineapolē “Lindquist and Vennum”, kur arī nostrādāju 30 gadus. Tieši tajā laikā, deviņdesmitajos gados, strauji attīstījās darba devēju un darba ņēmēju tiesiskās attiecības, un es specializējos civilajās tieslietās un darbaspēka likumos. Pirmajos darba gados manas dzīves fokusā tiešām bija tieslietas, kā arī attīstīt un veidot savu karjeru. 

Tas bija laiks, kad tu izveidoji arī savu ģimeni?

Koledžas gados satiku savu sievu Annu, pēc profesijas mikrobioloģi. Mēs iepazināmies lidmašīnā, ceļojot mājās no studijas programmas Itālijā. Mums gadījās sēdēt blakus, lidojums stipri aizkavējās, un iznāca 15 stundas pavadīt sarunās. Pēc tam jau viena lieta noveda pie nākamās. 

Cik jauks stāsts! tātad šādas iepazīšanās notiek ne tikai filmās, bet arī dzīvē!

Tā ir – mēs salaulājāmies 1986.gada augustā un nolēmām atgriezties Minesotā. Annai tur bija ģimene, man – brālēns, un nolēmām savu dzīvi veidot Mineapolē. Mums ir divas jaukas meitas – Krista (dzimusi 1994. gadā) un Laura (dzimusi 1997. gadā). Viens no maniem lielākajiem priekiem dzīvē ir tas, ka abas meitas runā latviski un abas ir aktīvas dažādās latviešu lietās. Krista strādā Vašingtonā politiskā domnīcā jeb pētniecības organizācijā, kas nodarbojas ar Eiropas drošības jautājumiem un NATO, it īpaši Austrumeiropā un Baltijas valstīs. Laura strādā par ārsta palīdzi bērnu klīnikā, un nupat salaulājās ar latvieti, savu draugu no Gaŗezera Vasaras vidusskolas. 

Pazīstu tevi jau labu laiku kā ļoti aktīvu Amerikas latviešu dzīves rīkotāju. Kurā brīdī tu atkal sāki darboties latviešu sabiedrībā?

Tas noteikti bija saistīts ar bērniem. Kad piedzima meitas, man tā kā viens iesita pa galvu, ka bērniem taču jāiemāca latviešu valoda! Sieva nav latviete, bet arī ļoti mani atbalstīja, ka meitām jāiemācās latviešu valoda un kultūra. Sāku vest bērnus uz vietējo latviešu skolu Mineapolē, un tur mani pierunāja darboties skolas valdē par kasieri, un es to darīju astoņus gadus. Pēc tam Latviešu organizāciju apvienības Minesotā (LOAM) valdē vajadzēja cilvēku, un nu jau ilgus gadus tur darbojos kā vicepriekšsēdis. Pēc tam mani pierunāja darboties draudzes padomē, un pirms diviem gadiem ievēlēja par draudzes priekšnieku, bez tam kalpoju arī kā viens no draudzes pērminderiem. Kad Latvijas-Amerikas tirdzniecības palāta meklēja direktoru, kas vada Minesotas reģionu, atkal nevarēju teikt nē. Tā pakāpeniski tie sabied­riskie pienākumi ir tikai auguši. 

Mums daudziem ļoti labā atmiņā palikuši Mineapoles un St.Paulas Latviešu dziesmu un deju svētki 2022. gadā, un man arī bija prieks piedalīties ar SFJT teātra izrādi pēc Raimonda Staprāna lugas “Anšlavs un Veronika”. Tu biji Rīcības komitejas priekšsēdis un zināsi pateikt, kā radās ideja rīkot Dziesmu svētkus Minesotā? Vai tevi kāds pierunāja?

Jāsaka godīgi, ka Dziesmu svētki bija mana ideja, un šoreiz es drīzāk pierunāju citus. Biju Baltimoras Dziesmu svētkos 2017. gadā, un tieši kopkora koncerta starpbrīdī man iešāvās prātā, vai tad mēs arī nevarētu sarīkot Dziesmu svētkus Minesotā! Man ļoti patika, ka Baltimoras svētku Rīcības komiteja, ko vadīja Marisa Gudrā, aicināja piedalīties profesionālus speciālistus un mūziķus no citām Amerikas pilsētām. Viņi uzaicināja Krisīti Skari no Bostonas, Astrīdu Liziņu no Filadelfijas un arī citus cilvēkus, kas varēja palīdzēt, un izveidoja tiešām varenu komandu. Es zināju, ka arī mēs Minesotā varam izveidot ko līdzīgu, jo mums ir telpas, ir cilvēki, kas var organizēt, un mums vēl vajag palīgus mākslas nozarēs. Es gan biju Rīcības komitejas priekšsēdis, bet mums bija 14 cilvēku komanda, un Krisīte Skare un Astrīda Liziņa bija viņu skaitā. Tie visi ir vareni cilvēki, kas aktīvi un dedzīgi strādāja. 

Dziesmu svētku rīkošana man ļoti patika, un, kaut arī tas bija lielākais darbs, ko esmu uzņēmies, tas arī bija vispiepildošākais darbs un deva lielāko prieku un gandarījumu.

Ņemot vērā tavu neseno pieredzi, ko tu varētu ieteikt nākamo Amerikas Latviešu dziesmu svētku rīkotājiem?

Gribētu minēt trīs lietas. Pirmā – iesaistīt visplašāko cilvēku grupu, kas vēlas piedalīties un palīdzēt no dažādām Amerikas vietām, un veidot plašu komandu. Otrs – iesaistīt vietējos amerikāņus, kam interesē kultūra un mūzika. Minesotas dziesmu svētki notika kovida apstākļos, tikko bija atcelts ceļošanas aizliegums, un mums ļoti palīdzēja, ka atradās daži vietējie amerikāņu kori un mūziķi, kas vēlējās piedalīties. Izveidojās brīnišķīgas sadarbības, piemēram, ir sadraudzējies koris no Minesotas ar Latvijas viesu kori, un Minesotas koris tagad plāno braukt viesturnejā uz Latviju. Trešais – meklēt ārējo finansējumu. Biļešu ienākumi nevar segt visus izdevumus. Mums bija fantastiska atsaucība ne tikai no Latvijas kultūras ministrijas, ALAs, Latviešu Fonda un citām latviešu organizācijām, bet arī no vietējām Minesotas iestādēm: Minesotas štata Mākslas padomes (Minnesota State Arts Board), mums bija vairāki ziedotāji. Tā ir reali­tāte – nevar sagaidīt ļoti daudz apmeklētāju, tajā pašā laikā izdevumi ir stipri auguši. Apaļos skaitļos mūsu izdevumi bija 800 tūkstoši  dolāru, bet ienākumos bija 900 tūkstoši  dolāru. Atlikumu mēs novēlējām Dziesmu svētku fondam, un tas palīdzēs nākamo dziesmu svētku rīkotājiem. 

Kopš pagājušā gada rudens tu esi uzņēmies vēl vienu lielu un atbildīgu pienākumu – pildīt Latvijas Goda konsula amatu Minesotas pavalstī. 

Jāteic, te arī savs nopelns ir Dziesmu svētkiem. Minesotas Dzies­mu svētku laikā man bija iespēja iepazīties ar vairākiem Minesotas valdības pārstāvjiem, bija iespēja tikties ar mūsu gubernatoru Timu Valcu (Tim Walz) un viņa dzīvesbiedri Gvenu, kura uzrunāja svētku dalībniekus svinīgajā svētku atklāšanā un apmeklēja arī kopkora koncertu. Tolaik man izveidojās vairāki kontakti štata valdībā, kā arī ar citu tautu pārstāvjiem, kurus mēģinājām piesaistīt mūsu Dziesmu svētkiem. Toreizējais Latvijas vēstnieks ASV Māris Selga ierosināja, ka ar laiku man vajadzētu pieteikties Goda konsula amatam. Pagājušajā gadā es arī pieteicos, un apstiprinājums amatā no Latvijas pienāca septembrī, bet no ASV Valsts departamenta mazliet vēlāk. Man gan vēl nav bijusi oficiāla Goda konsula pieņemšana, cenšamies to sarīkot februāra beigās, saskaņojot ar Latvijas vēstniecības un Minesotas gubernatora iespējām. 

Kādos virziens tu gribētu darboties Goda konsula amatā?

Protams, svarīga daļa no Goda konsula darba ir veicināt biznesa un ekonomiskās saites starp Latviju un Minesotas pavalsti, un tas varbūt ir tas grūtākais darbs. Mums ir daži uzņēmēji Minesotā, kam ir kādi kontakti Latvijā, tomēr šīs biznesa attiecības nav īpaši attīstītas, un es skatīšos, kā varu tās veicināt.

Latvijas uzņēmēji vienmēr raugās pēc jauniem eksporta un sadarbības tirgiem. Ar ko Minesotas pavalsts būtu interesanta Latvijas uzņēmumiem? 

Minesotā ir ļoti labi attīstīta medicīniskā aprūpe, ieskaitot medicīniskās aparatūras ražošanu. Mums ir dažas ļoti lielas kompānijas, kā “Medtronic”, bet ir arī daudzas mazākas firmas, kas ražo sastāvdaļas un sniedz medicīniskos pakalpojumus un attālināto medicīnas pakalpojumu servisu. Piemēram, Minesotā atrodas Amerikā slavenā “Mayo” klīnika, kuras darbā arvien vairāk tiek piesaistītas attālināto pakalpojumu tehnoloģijas. Domāju, ka šī būtu perspektīva nozare Latvijas uzņēmējiem.

Kādi vēl būs tava darba virzieni? 

Man ir lielas cerības uz dažādu kultūras projektu attīstību. Piemēram, Minesotas koris, ko minēju, gatavojas ceļot uz Latviju, un tas var darboties abos virzie­nos. Man ir pieredze un ļoti patīk strādāt kultūras laukā, un ceru, ka izdosies sarīkot dažādus kultūras apmaiņas projektus. Trešais virziens ir sadarboties izglītības jomā un nodibināt saites starp Minesotas koledžām un universitātēm, un Latvijas izglītības iestādēm. Mērķis būtu iekārtot studentu apmaiņas prog­rammas, lai parādītu ameri­kāņu jauniešiem, kāda ir dzīve Latvijā, un Latvijas jaunieši varētu kādu laiku pavadīt ASV. 

Runājot par Goda konsula darbu, man atkal gribas atgriezties pie Minesotas Dziesmu svētkiem. Svētku laikā es aptvēru, ka vismīļākais darbs, kas saistīts ar latviešu sabiedrību, ir parādīt mūsu sabiedrību, mūsu kultūru un tradīcijas nelatviešiem. Domāju, ka Goda konsula amats dos man iespēju tikties ar citu valstu konsuliem, tikties ar vietējo valdību un padarīt redzamu latviešu sabiedrību Minesotā.