“Vidējam slānim Amerikā Ukraina ir sveša”
MĀRA LIBEKA    23.07.2024

 

 

Ik pa diviem gadiem Ārlietu ministrija aicina uz tikšanos visus Latvijas goda konsulus, un pavisam nesen viņi atkal viesojās Rīgā. Goda konsuliem jārūpējas ne tikai par mūsu valsts pilsoņiem attiecīgajās valstīs, bet arī jāpalīdz veidot biznesa un kultūras saites starp Latviju un valstīm, kuras viņi pārstāv. Kopā viņi ir 167 no 77 valstīm, tajā skaitā 20 goda konsuli strādā Amerikā. Viņu vidū ir arī Laura Ramane no Ziemeļkalifornijas, kas, tāpat kā citi goda konsuli, šo darbu veic brīvprātīgi un ir gandarīta, ka Ārlietu ministrija viņai to ir uzticējusi.

 

Ko jūs kā goda konsule Ziemeļkalifornijā varat ietekmēt?

Vairāk gan varu palīdzēt, nevis ietekmēt. Piemēram, atbrauc Latvijas pilsonis un pazaudē pasi, bet viņam jātiek atpakaļ uz Latviju. Es viņam sagatavoju īstermiņa pasi, lai viņš varētu atgriezties Latvijā. Goda konsuls ir daļa no vēstniecības – esmu kā palīgspēks Latvijas vēstniecībai ASV. Biežāk ir tādi gadījumi, kad cilvēki meklē iespēju iegūt Latvijas pilsonību, jo reizē ar to viņi iegūst Eiropas Savienības pilsonību. Viņu vidū ir arī jauni cilvēki, kuri ir uzzinājuši, ka viņu senči pirms emigrēšanas uz Ameriku ir dzīvojuši Latvijā, un viņiem, balstoties uz šo faktu, ir radusies vēlēšanās iegūt ES pilsonību. Tad viņi pie manis interesējas, vai tas ir vai nav iespējams. Ja tas ir izdarāms, tad iesaistu šā jautājuma risināšanā Latvijas vēstniecību ASV.

 

Bija arī viens ļoti nepatīkams gadījums Amerikas dienvidos Ņuorleānā, kad diemžēl bojā aizgāja Latvijas pilsonis. Toreiz vajadzēja kādu, kas varētu sazināties ar vietējo policiju un ierēdņiem, jo bojā gājušā ģimenei Latvijā bija dažādi jautājumi par šo situāciju un viņiem bija nepieciešama palīdzība. Vēstniecībai būtu diezgan sarežģīti to visu nokārtot, jo traģēdija notika pavisam citā štatā valsts dienvidos, kas ir tālu no Vašingtonas, kur atrodas vēstniecība. Tāpēc iesaistījās vietējais goda konsuls, jo viņam, dzīvojot uz vietas, ir izveidojušies samērā plaši kontakti. Vēstniecībai nav tik daudz darbinieku, lai strādātu visos 50 Amerikas štatos, tādēļ mēs šeit esam 20 goda konsuli.

 

Esmu iesaistījusies arī dažādos diasporas pasākumos, lai palīdzētu tos sponsorēt, kur tas ir iespējams. Pa šiem gadiem man ir izveidojušās ciešas saites ar Stenforda Universitāti, kurā iespējams apgūt studiju programmas par Baltijas valstīm. Palīdzu noorganizēt Latvijas augstskolu, kā arī Lietuvas un Igaunijas augstāko izglītības iestāžu profesoru vizītes šajā universitātē. Viņi stāsta studentiem un mācībspēkiem par to, kas notiek Baltijas valstīs un kādēļ tām tik svarīga ir drošība. Stenforda Universitātē ir Baltijas bibliotēka, kur ir pieejama plaša informācija par Latviju, Lietuvu un Igauniju. Šī universitāte katru vasaru sūta studentus uz Rīgu, kā arī uz Igauniju, lai viņi varētu iegūt pieredzi, praktizējoties dažādos uzņēmumos, un reizē arī zināšanas par Baltijas valstīm. 

 

Palīdzu noorganizēt vizītes ar Latvijas valdības amatpersonām, lai šie amerikāņu studenti no viņiem iegūtu plašāku informāciju par mūsu valsti. 

 

Vai Amerikā pieaug interese par Austrumeiropas valstīm, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā?

Bija tādi gadījumi, kad studenti vēlējās braukt uz Krieviju, lai mācītos krievu valodu, bet, sākoties karam, tas vairs nebija iespējams. Viņi atrada informāciju, ka krievu valodu var mācīties arī citās valstīs, piemēram, Latvijā, un devās šurp. 

 

Jūsu dēls Miks, kuram ir 21 gads, spēlē volejbolu Latvijas izlasē un brīvi runā latviski. Kā notika valodas iedzīšana – caur asarām un ciešanām vai labprātīgi?

Protams, ka bērni tam pretojās – gan Miks, gan mana meita Marlēna, kura patlaban studē medicīnu Kalifornijas Universitātē, bet pirms tam latviešu valodas zināšanas viņai ļoti noderēja, strādājot Stradiņa slimnīcā. Mēs mājās runājām tikai latviski un to darām joprojām. Es neatbildēju saviem bērniem, ja viņi man sūtīja īsziņas vai e-pastus angļu valodā. Viegli nebija, jo jebkurā ģimenē no bērniem kaut kur starp sešiem un trīspadsmit gadiem ir jūtama liela pretestība, jo viņi vēlas runāt tikai angliski. Bet tā cīņa ir jāizcīna, tā ir cīņa katru dienu. Bērniem bija jāiet uz latviešu skolu sestdienās tajās pilsētās, kur mēs dzīvojām, bet Garezerā viņi uzlaboja valodu vasarās. Garezeram viņi nekad nepretojās, jo tur ir izklaides un prieki, bet to ne vienmēr varēja teikt par sestdienas skolu. 

 

Vai Miks pilnībā saista savu dzīvi ar Latviju?

Miks ir gan Amerikas, gan Latvijas pilsonis. Volejbola treneris Latvijā bija pētījis video, kā viņš spēlē volejbolu Amerikā, un nolēmis, ka Miks ir jāaicina uz Latvijas izlasi. 

 

Dēls nav pilnībā pārcēlies uz Latviju, jo viņš studē Brigama Janga universitātē komunikāciju un uzņēmējdarbību. Izlases spēles notiek tikai vasarā, tāpēc dēls var savienot sportu ar studijām. Turklāt viņš spēlē arī savas universitātes komandā, kas turas sestā vai septītajā vietā Amerikā. 

 

Jūs tiekaties ar dažādiem latviešiem – gan tiem, kas Amerikā dzīvo divdesmit un vairāk gadus, gan arī jauno paaudzi, kas ir pārcēlusies uz ASV. Kādas atšķirības saskarsmē ar šīm paaudzēm jūs esat ievērojusi?

Pirms divdesmit gadiem starp latviešiem bija jūtama lielāka nesaskaņa nekā patlaban, jo tie cilvēki, kuri bija atbraukuši pēc kara, bija politiskie bēgļi un savā domāšanā atšķīrās no tiem, kas iebrauca vēlāk nekā ekonomiskie bēgļi labākas dzīves meklējumos. Bet situācija ir ļoti mainījusies, un es uzskatu, ka saskaņa starp latviešu paaudzēm ir ļoti laba, jo cilvēki ir iemācījušies viens otru pieņemt. Sanfrancisko diasporu patlaban vada tie gados jaunie latvieši, kuri ir iebraukuši nesen, kuriem ir ģimene un kuri vēlas, lai viņu bērniem ir latviešu skola. Ziemeļkalifornija ir attīstīts biznesa centrs, kur ir daudz jaunuzņēmumu, un Latvijas jauniešiem ir profesionāla interese meklēt iespējas savas karjeras izaugsmei. Tā ir atšķirība no tiem cilvēkiem, kuri no Latvijas Amerikā ieradās 90. gados – viņi pārsvarā meklēja iespējas iztikai, nevis karjeras izaugsmei. Arī mans vīrs Ervīns bija viens no tiem latviešiem, kurš uz Ameriku pārcēlās pirms trīsdesmit gadiem, lai pelnītu iztiku, krāsojot mājas. Iepazināmies tautasdeju kopā, kur es jau dejoju. Gadījās tā, ka mūs salika vienā pārī, jo es biju garākā tautumeita un Ervīns – garākais puisis. Kad sākām dejot kopā, uzreiz ievēroju, ka viņš neprot polkas soli. Toreiz savā sašutumā pārmetu: kas tu par latvieti, ka neproti dejot polku! Viņš bija riteņbraucējs un nekad nebija dejojis tautasdejas.

 

Kādi ir jūsu vērojumi par attieksmi pret novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām?

Kalifornija vienmēr tautas valodā tiek saukta par zilo štatu. Tas nozīmē, ka tā iedzīvotāji Prezidenta vēlēšanās pārsvarā balso par demokrātiem. Savukārt republikāņus atbalstošie štati tiek dēvēti par sarkanajiem štatiem. Patlaban Kalifornijā tiek prognozēts, ka demokrāti šajā štatā uzvarēs. Diasporas latviešu vidū ir gan trampisti, gan baidenisti, bet tajā pašā laikā es jūtu no sarunām, kurās esmu iesaistījusies, ka liela daļa latviešu ir nepatīkami pārsteigti par izvirzītajiem kandidātiem. Biju satraukta, kad uzzināju par atentātu pret Trampu, jo vienalga par vai pret viņu, šāds drausmīgs solis ir nosodāms. Pēc atentāta Tramps ieradās republikāņu konventā ar sabindētu ausi gandrīz kā pierādījumu, ka viņš var pārvarēt visu. Būs interesanti novērot, kā demokrāti reaģēs uz jauno pēc atentāta izraisīto degsmi, kas parādās republikāņu partijā.

 

Kaŗš Ukrainā ir tēma, kurai eiropieši ļoti seko līdzi. Bet kā ir Kalifornijā – cik dziļi Krievijas iebrukums Ukrainā ir skāris Amerikas iedzīvotājus?

Vidējam slānim Amerikā Ukraina ir sveša. Kara sākumā cilvēki bija neizpratnē: nu kā tā var, ka Krievija iebrūk citā valstī! Bet ar laiku citas lietas paliek svarīgākas, un tādēļ ir ļoti būtiski atgādināt ik dienu par šo drausmīgo karu, par Ukrainas ciešanām, un uzsvērt – ja tas skar visu Eiropu, tad, amīti mīļais, tas skars arī tevi un tu no tā neizbēgsi! Ir jāparāda, kādēļ tas ir svarīgi un jāatgādina, ka demokrātija, brīvība un neatkarība ir jāaizstāv visā pasaulē. 

 

Amerikāņiem Sanfrancisko ir satraukums par bezpajumtniekiem un narkomāniem, kas dzīvo uz ielām, nevis Ukrainu. Diemžēl viņu ir ļoti daudz – bezpajumtnieku skaits krietni pieauga pēc kovida pandēmijas. 

 

Cik daudz jūs spējat palīdzēt uzņēmējdarbības sakaru veidošanā starp Ziemeļkaliforniju un Latviju?

Es ļoti ceru, ka rudenī būs Latvijas valdības amatpersonu vizīte ASV un tostarp arī Sanfrancisko pilsētā. Palīdzu to sagatavot, veidojot sakarus ar Kalifornijas štata gubernatoru, kā arī ar Sanfrancisko pilsētas vadītāju. Pirms gada es pati viesojos Līvānu uzņēmumā “Lightguide”, kam ir filiāle Ziemeļkalifornijā un kas ražo optiskās šķiedras un mehāniskos komponentus, kā arī produkciju medicīnas nozarei. Pārrunājām, kā tālāk izveidot kontaktus ASV un noskaidrot, kāda palīdzība tam ir nepieciešama. Esmu tikusies ar astoņiem uzņēmumiem, kuriem ir interese paplašināties Amerikā. Palīdzēšu viņiem atrast pareizos kontaktus Kalifornijā. 

 

Goda konsuls ir amats, kuru jūs veicat brīvprātīgi Latvijas labā, nesaņemot atalgojumu. Bet kāds ir jūsu maizes darbs?

Patlaban esmu pensijā. Esmu studējusi Kellija biznesa skolā Indianas universitātē, kur ieguvu grādu mārketingā un biznesā. Mans pirmais darbs bija vadītāja palīdze lielā flīžu noliktavā Losandželosā, kur es iemācījos, kā veidot un attīstīt biznesu, lai gūtu peļņu.

 

Atvēru arī savu veikaliņu Lasvegasā, kur tirgoju flīzes lielu celtniecības objektu vajadzībām. Mana darba dzīve ir saistīta arī ar Čikāgu, kur mūsu ģimenes draugiem, arī latviešiem, piederēja darbinieku rekrutēšanas firma. Pārcēlos uz Čikāgu un sāku strādāt viņu uzņēmumā, meklējot darbiniekus un vadītājus būvniecības materiālu veikaliem. Firmas īpašniekiem ļoti labi veicies pa visiem šiem gadiem, un tagad viņi ir nomainījuši savu darbības virzienu, lai nodarbotos ar uzņēmumu pirkšanu un pārdošanu lielām firmām. Pateicoties manai pieredzei rekrutēšanas jomā, mani uzrunāja firma “Mercer”, kas ir pazīstama pasaulē. Firmai ir filiāle arī Latvijā, kas nodarbojas ar apdrošināšanu. 

 

Manas darbības jomas bija gan cilvēku resursi, gan arī pensiju fondi un veselības apdrošināšana. Nostrādāju “Mercer” 14 gadus, tad pieņēmu vadošu amatu “Newport Group” Ziemeļkalifornijā un vadīju firmas izaugsmi. Pirms pāris gadiem mēs šo firmu, kuras darbības joma bija pensiju fondi, pārdevām. Tagad mans laiks pilnībā aizrit goda konsules darbā. Nolēmu savu laiku piepildīt arī ar dziedāšanu Sanfrancisko korī un aizvadītajā gadā pirmo reizi piedalījos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Tas bija neaizmirstams un pacilājošs brīdis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”

 

 

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi”