Vēsture top šodien
Ar Līgu Peinbergu sarunājās Ligita Kovtuna    21.04.2014

 

Redakcijas bibliotēku papildinājusi grāmata, ko droši var nosaukt par milzīgu – 800 lappuses bagātīga izziņas materiāla ar daudz, ļoti daudz vēsturiskiem foto, vērēm, dokumentu kopijām. Iesieta cietos audekla vākos Latvijas pelēkās vadmalas krāsā. „1918. – 1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Metiens – 3000 eksemplāru, no kuŗiem 800   eks. nodoti Latvijas bibliotēkām, tikpat – LR Izglītības un zinātnes ministrijai tālākai izdalīšanai skolām, kolledžām, augstskolām, ap pustūkstoti –lai turpmāk to pasniegtu kā vērtīgu dāvanu, bet atlikušie simti nopērkami J. Rozes grāmatveikalos, grāmatas izdevēja „Latvijas Vēstnesis” grāmatu galdā  un Kaŗa mūzejā.

 

Kā rāda šī tiešām monumentālā darba nosaukums, grāmatā vēstīts par pirmo, pašu smagāko laikposmu Latvijas valsts vēsturē, kad parallēli valsts pārvaldes organizēšanai bija jāizcīna smagas cīņas ne tikai par tautas apgādi ar pārtiku, bet arī ar vācu okupācijas iestādēm un    jāuzvar Neatkarības kaŗrā.

 

„Vēsturiskā atmiņa nav tikai faktu zināšana – uzvaras un zaudējumi, noslēgti līgumi un novilktas robežas, - tā ir arī kopīga emocionālā pieredze, kas veido pamatu tautas pašapziņai.

 

„Latvijas valstiskuma vardarbīgais pārrāvums 50 okupācijas gadu gaŗumā mūsu attieksmē pret valsti ir atstājis postošas pēdas. Mums atkal jāapzinās, kā to skaidri saprata mūsu priekšteči pirms 95 gadiem, ka Latvijas valsts ir tautas lielākā vērtība,” grāmatas ievadā raksta Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane. Mūsu avīžu lasītāji, lapojot grāmatu, te ieraudzīs daudzus uzvārdus, kas raisīs gluži konkrētas asociācijas un pārdomas:   Kārlis Ulmanis, Jānis Balodis, Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics... Un sēžu protokolus līdz ar Ministru prezidentu Ulmani parakstījis Valsts kancelejas pārvaldnieks Dāvids Rudzītis, mūsu uzticama lasītāja un domubiedra Daiņa Rudzīša tēvs.

 

Par to, kā šī grāmata tapusi, aicinājām pastāstīt vērienīgā projekta vadītāju, Valsts kancelejas darbinieci Līgu Peinbergu.

 

Kā radās šīs grāmatas ideja?

Kad, sagaidot Valsts kancelejas 80. gadadienu un attiecīgi – Latvijas valsts 80. gadskārtu, izlikām publiskai apskatei pirmo Pagaidu valdības sēdes protokolu, atklājām, ka tā taču ir bezgala interesanta lasāmviela! Interesanta liecība par aizgājušajiem laikiem, kuŗa aplūkojama tikai Kaŗa mūzejā un tikai uzvelkot rokās baltos cimdus. Gatavojot izstādi uz 90. gadadienu, ideja sāka „materiālizēties”, – izstāde taču ir gaistoša, bet materiāli tik nozīmīgi, ka tie sakopotā veidā jāsaglabā ilgtermiņā. Turklāt fakti, kas izlasāmi protokolos, pārsvarā ir „šauri”, vēsturiski sausi, bet, ja tos papildinātu ar liecībām par dzīvi attiecīgajā laika periodā, tiem būtu cita, daudz augstāka pievienotā vērtība, atklātos kopsakarības, laikmeta aina. Izkristallizējās grāmatas forma – kreisajā pusē protokoli, labajā – īstā dzīve, vēsture fotografijās un liecībās, laikabiedru atmiņas, izvilkumi no preses izdevumiem utt. Un vēl – grāmatā atspoguļotais laiks – 20. gs 18. – 20. gads - valsts tapšanas pats sākumposms, ir maz pētīts, vairāk izpētīts ir valstiskās neatkarības zaudēšanas laiks. Tā 2012. gada vasarā sākās darbs, ko paveicām pusotra gada laikā.

 

Kas bija jūsu sabiedrotie?

Kaŗa mūzejs, Nacionālais vēstures mūzejs, Nacionālais archīvs, Nacionālā bibliotēka, reģionu mūzeji. Zinātniskais recenzents šim darbam ir Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, esejā plašāku laikmeta ainu Eiropas kontekstā sniedza Dr.hist. Valters Ščerbinskis. Un noteikti jāpiemin mūsu ASV tautietis Dainis Rudzītis, pirmā Valsts kancelejas direktora Dāvida Rudzīša dēls. Cilvēks ar fainomentālu atmiņu, ļoti atsaucīgs, zinīgs vīrs.

 

Tātad – birokratiskais kantoris - Valsts kanceleja izkāpusi no Ministru kabineta mūŗiem un devusies pie tautas ar vērtīgu vēsturiskā mantojuma sakopojumu greznā grāmatā.

Jā, jo mūs vadīja arī pārliecība, ka grāmata dos savu ārtavu, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret savu valsti. Svarīgi ir neaizmirst, ka Latvijas valsti mums neuzdāvināja, tā tika smagi izcīnīta. Šobrīd tas, ka mums ir pašiem sava valsts, daudziem liekas pašsaprotami. Varbūt, soli pa solim iepazīstot   smagāko procesu pēc valsts izveides un personības, kas tajā piedalījušās, tas liks augstāk novērtēt vai vismaz neaizmirst, kā valstiskums no sapņa un deklarācijas pārtapa īstenībā.

 

Grāmatā celti gaismā un saukti vārdā ap 500 cilvēku, kuŗu ieguldījums ir vēsturiski nozīmīgs, parādot savu gribu pēc valsts un uzņemoties amata pienākumus jaunās valsts pārvaldīšanai. Valstiskuma apziņas stiprināšanai būtiska ir savas valsts vēstures faktu zināšana un izprašana. Diemžēl faktu zināšanas dažādu iemeslu pēc sabiedrībā ir sadrumstalotas, neprecīzas, izpratne jo miglaina. Piemēram, kas tas tāds – Strazdumuižas pamiers? Notikumi jāstāsta secīgi, pamatoti un objektīvi, tāpēc mūsu ieskatā būtiski ir grāmatā veidot vienotu stāstu par valsts dzīvi pusotra gada gaŗumā, nevairoties arī no dažādas jaunās valsts iedzīvotāju attieksmes un rīcības atspoguļošanas. Vēsturisko patiesību papildina subjektīvās atmiņas, bet tās jāvērtē faktu kontekstā, jo gadās, ka stāstītājs liek sev galvā kuplu lauru vainagu, bet tas īsti nesader ar vēsturisko patiesību.

 

Jūs pati Valsts kancelejā protokolējat Ministru kabineta sēdes, tātad pierakstāt laikmeta liecības. Un vēl jau vēsturē paliks arī jūsu personiskās atmiņas.

Ieraksti protokolos pārsvarā ir sausi – vēsturniekiem pēc tiem vien būs grūti vērtēt lēmumu pieņemšanas procesa norises. Tāpēc ļoti svarīgi papildus dokumentiem ir fiksēt viedokļus, pierakstīt atmiņas, lai aina veidotos iespējami pilnīga, lai veidotos konteksts. Atmiņas ir jāfiksē jau tūlīt, tagad, lai gan šodien mēs sevi neuztveŗam par rītdienas vēstures daļu un, visticamāk, daudzi, kuru atmiņas varētu būt vērtīga laika liecība, par to rakstīšanu nedomā vispār vai to atliek uz nepārredzamu nākotni.

 

Diemžēl vēstures pētniecība šābrīža Latvijā vairāk ir cīņa par iztikšanu.

Vēsturnieku iespējas pašreiz diemžēl ir tādas, kādas tās ir. Taču papildus jau minētajām laikabiedru atmiņu liecībām, kuŗas objektīvos faktus papildina ar subjektīvo attieksmi, klātieni un emocijām, ārkārtīgi svarīgi ir vēsturnieku akadēmiski pētījumi par mūsu valsts vēstures jautājumiem. To trūkumu izjutām, arī veidojot šo grāmatu. Atliek vēlēties, lai mūsu vēsturniekiem būtu vairāk iespēju radošam darbam, jo mūsu valsts vēstures notikumu līkloči noteikti ir pamatīgu pētījumu vērti! Turklāt vēsture mēdz atkārtoties, un vienmēr ir cerība, ka mēs no tās patiešām varētu kaut ko iemācīties....

 

Jūs pati esat diplomēta filoloģe. Vai darbs ar vēstures pirmavotiem, ar tik ļoti plašu vēsturisko materiālu nevedina uz domu „pārkvalificēties” par pētnieci? Nu, vismaz izveidot dzimtas koku?

Valsts esība ir svarīga ikvienai dzimtai, un to veido ikvienas dzimtas stāsts. Arī manējās. Mana vecāmāte 1915. gadā no Kurzemes devās bēgļu gaitās uz Krieviju, dzīvoja Krasnojarskā, ģimene tur bija iedzīvojusies, dzīve bija itin stabila, viņiem piederēja veikaliņš. Un te - ziņa par Latvijas valsti! Mana vecāmāte bija pavisam jauna, viņai bija 12 gadus vecāks vīrs, nule piedzimis bērniņš, tomēr, kad mans vectēvs nemaz negribēja atgriezties Latvijā, kur viss atkal būs jāsāk no jauna, viņai pietika dūšas pateikt: „Mēs braucam uz mājām! Ja tu negribi – paliec!” Ko darīja mans vectēvs? Viņš atgriezās Latvijā kopā ar ģimeni! Es ceru, ka arī manī ir kaut kas no manas vecāsmātes gara.