EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
„Vēlos, lai būtu vairāk nacionālās pašapziņas”
45648

Ligitas Kovtunas saruna ar Daini Rudzīti    03.06.2014

 

Stāstījums rit raitā, ļoti tīrā un bagātā latviešu valodā, Rudzīša kungs bez aizķeršanās nosauc gadskaitļus, uzvārdus, faktus. Viņa klātienē ir patīkami atrasties, jo viņa personība izstaro nosvērtību un inteliģenci. Kad jautāju, kā cienījamā vecumā ir izdevies saglabāt tik teicamu „formu”, Dainis Rudzītis atbild – dzīvesprieks un labā atmiņa man no tēva. Tātad – no Latvijas Valsts kancelejas pirmā direktora Dāvida Rudzīša. Daiņa krusttēvs ir prezidents Kārlis Ulmanis, tēva darba un domu biedrs. Garīgais krusttēvs, nevis pēc radniecības. Turklāt  Dainis kristīts nevis baznīcā, bet 1922. gada 16. februārī Rīgas pilī. Par šiem faktiem Rudzīša kungs pastāsta sev raksturīgajā mierā un ar smaidu. Un mans pirmais jautājums rodas gluži spontāni.

 

Kā, audzis starp valstsvīriem, kas izloloja Latvijas valsti, jūs vērtējat šābrīža Latvijas valstsvīru potenciālu? Vai tādi vispār ir?

 

D.R.  Šais ciemu dienās Latvijā iznāca ar domubiedriem parunāt par to, vai ir nepieciešams mainīt Satversmi attiecībā uz tautas vēlētu prezidentu ar plašākām pilnvarām. Par to pašu maiņu, ko Zemnieku savienība piedāvāja 1933. gadā un ko līdz Saeimas otrajam lasījumam aizvirzīja, bet īstenībā tomēr noraidīja. Mans secinājums: principā – jā, bet ne šābrīža Latvijā. Varu piekrist kādreizējam atjaunotās Latvijas Ministru prezidentam Valdim Birkavam, kas televīzijā sacīja: „Te gaida nākam kādu mesiju, bet tādu tomēr neredz...” Gluži manas domas. Un es atminos, ka, būdams vēl mazs zēns, redzēju, ka laikrakstā Pēdējā Brīdī  pēc prezidenta Jāņa Čakstes nāves ik nedēļu tika publicēti nākamo iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu foto, un it visi bija patiešām ievērojami vīri. Vai šodien cilvēki, kas guvuši panākumus mākslā vai sportā, bet ir bez polītiskajām zināšanām un pieredzes, varētu stāties šai amatā? Diemžēl ne. Visas tautas vēlētu prezidentu šodien Latvijā diezin vai varētu atļauties.

 

Kā visvairāk pietrūkst, lai to varētu atļauties?

 

Nacionālās pašapziņas. Man ir sāpīgi skatīties, ka pat valsts hokeja vienība nosaukta svešvārdā, kas saistās ar okupācijas laiku. Kāpēc joprojām savstarpējās sarunās latvieši pāriet uz krievu valodu, ja sarunbiedrs ir krievs, kas citkārt pat mēģina runāt latviski?! Tas nav attaisnojums, ja saka – bet es krieviski runāju labāk nekā viņš latviski.

 

Pašapziņa, ko Amerikas latviešu avīze Laiks tiešām akcentē, Latvijā varētu tikt uzsvērta vairāk.

 

Kopš kuŗa laika jūs lasāt mūsu avīzi?

 

Kopš pirmā numura 1949. gada novembrī. Esmu bijis arī Laika korespondents un atminos, kā svētdienas vakaros sēdos aprakstīt notikumus, lai tūlīt ar „ātro pastu” informāciju sūtītu uz redakciju. Nākamās nedēļas numurā raksts bija nopublicēts.  Protams, es varu saprast, ka šodien trūkst rakstītāju, tāpēc ziņas no „pagastiem” ir kļuvušas skopas. Taču izcilā Laika redaktoru plejāda ar Rabācu priekšgalā – Klāvsons, Raisters, Freivalds un citi – ļoti rūpējās, lai šīs ziņas būtu. Rabācam pat bija teiciens: „Ja par notikumu nav rakstīts Laikā, tad tā notikuma vispār nav bijis!” Šie vīri nāca no avīzes Rīts – modernākā tā laika (1934-1940) Latvijas drukātā izdevuma, kas prata operātīvi veidot ziņas un iznāca septiņas reizes nedēļā.

 

Jā, rakstītāji tiešām gājuši mazumā, bet – kā jūs vērtējat Laika informāciju un komentārus?

 

Helmars Rudzītis tiešām par galveno uzskatīja informācijas sniegšanu,  un Laiks godam to dara joprojām. Par Latvijas notikumiem informāciju smeļos tieši no Laika, vēl arī meita man „piegādā” informāciju no tīmekļa.

 

Te atkal izmantošu iespēju aicināt un iedrošināt tautiešus ārpus Latvijas rakstīt un sūtīt informāciju, – redakcijā strādā algoti literārie redaktori, kas jūsu tekstus izlabos, Laiks publicē tekstus arī angļu valodā. Un foto ar parakstu taču arī  ir informācija!

 

Ciemu dienās Latvijā jūs bijāt arī „Pikšās”...

 

„Pikšās” nebiju bijis vairākus gadus. Nu redzēju, cik Ulmaņa dzimtas mājas ir lieliski sakoptas. Todien, kad te ciemojos, atbrauca pilns autobuss ar apmeklētājiem.

 

 

„Pikšu” saimnieks Gunārs Ulmanis gan sūkstās, ka par maz, īpaši jaunās paaudzes. Vai tas saistāms ar to, ka Kārļa Ulmaņa personība un polītika ne vienmēr šķiet tīkama un atbalstāma mūsdienu polītiķiem un tiem, kas raksta vēstures grāmatas?

 

Manuprāt, problēma ir tā, ka vēsturnieki uz „Ulmaņlaikiem” skatās ar šīsdienas brillēm un ne vienmēr ņem vērā reālos apstākļus, kādi bija toreiz, arī tālaika situāciju Eiropā. Manuprāt, šie pieci gadi bija nozīmīgi ne vien saimnieciskās un kultūras attīstības ziņā, – pats galvenais - tie bija nozīmīgi  tieši patriotisma, nacionālās pašapziņas izaugsmes ziņā. Atļaujos palikt pie uzskata, ka tieši šie gadi bija tie, kas deva spēku izturēt Sibirijas mocības tiem, kuŗi tur bija izsūtīti. Arī bijusī trimda, šais gados iegūtā patriotiskā spēka vadīta, spēja izdzīvot, saglabājot latviskumu. Lai arī ejam mazumā, vēl taču turamies! Un trimdas uzdevumi nav beigušies līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā – vēl jāturpina polītiskā darbība, jāturpina sadarbība ar ASV polītiķiem, lai viņi būtu informēti par to, kas notiek ar Baltijas valstīm.

 

Diemžēl ASV sabiedrībai tās lielākajā daļā nav ļoti svarīgi, kas notiek Baltijā, Gruzijā, Ukrainā..., jo tam nav nekāda sakara ne ar beisbolu, ne sadzīves ērtībām. Tas jāņem vērā. Kā arī tas, ka NATO šobrīd nozīmē Amerikas Savienotās valstis – bez Amerikas atbalsta tā būtu vienīgi vairāku tautu apvienība, līdzīga Tautu savienība, kam nenoliedzami bija morālais spēks.

 

 

Vai „šķēpu laušana” ap Satversmes preambulu jums šķiet ļoti nozīmīga?

 

Preambula jāpieņem! Tās vērtības, kas 1921. – 1922. gadā bija pašas par sevi saprotamas, tagad jāvērtē citā gaismā. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši ir savās mājās, – viss cits ir pakārtots,

 

Kāda, pēc jūsu atmiņām un pieredzes, bija dažādu tautību sadzīvošana pirmskaŗa Latvijā?

 

Nebija nekādu problēmu ar krievu un žīdu minoritātēm, ko gan nevaram teikt par vāciešiem, – viņi bija ļoti neapmierināti un nevarēja izprast latviešu centienus pēc sava valstiskuma. Žīdi un krievi Latviju uzskatīja par labāko valsti, kur attīstīties viņu kultūrai. Un kā nu ne – valsts taču dod atbalstu viņu skolām, teātŗiem, biedrībām.

 

Šodien taču valsts iespēju robežās arī – tomēr līdz ideālam vēl tālu, ļoti tālu... Varbūt vēl vairāk jādomā par pretimnākšanas soļiem no abām pusēm?  

 

Ja latvieši izrādīs vēl lielāku pretimnākšanu, tad tā arī tiks „apēsta” no krievu pretimnākšanas... Vēsturē ir piemēri. Vai mēs varam ticēt, piemēram, Ždanokai, kas apgalvo, ka krievi vēlas dzīvot Latvijas, ne Krievijas valstiskumā?!

 

Nuja, un viņa sola turpināt „cīņu par nepilsoņu tiesībām”.

 

Redziet, es esmu tikai Latvijas pavalstnieks, un man nav tiesību piedalīties ASV vēlēšanās, tostarp pašvaldību vēlēšanās. Un tāpēc man nav saprotams, kā, nebūdams pavalstnieks, kāds cilvēks var rīkot kongresus un pieņemt konvencijas, piemēram, par pievienošanos Krievijai?! Amerikā labākajā gadījumā pieņemtu, ka tas vecītim nav jāņem ļaunā, jo visi ir gluži negudrs, sliktākajā  – izraidītu no valsts.

 

... Kad jautāju, kāds ir bijais Daiņa Rudzīša ceļš uz Ameriku, viņš atbildēja ar diviem vārdiem: grūts un grumbuļains. Trimdā viņš devās kopā ar nule apņemto sievu Irmu. Jaunība un mīlestība palīdzēja pārvarēt likteņa un vēstures griežu pārbaudījumus. Amerikā, Detroitā, kopā ar četrus gadus vecāko brāli Sigurdu Dainis iesaistījās vietējās latviešu biedrības un draudzes organizēšanā. Un vēl šodien ir gandarīts par to, ka ir Gaŗezers, Katskiļi, Kursa, 3x3, 2x2 nometnes, „Sveika, Latvija!” un daudz kas nozīmīgs, kas uztur dzīvu latviskumu arī tālumā no Tēvzemes.


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA