Vēlēšanu mācības
Ar tirgus un sociālo pētījumu aģentūras „Latvijas Fakti” direktoru, sociologu Aigaru Freimani sarunājas žurnāliste Sallija Benfelde    10.06.2014

 

Kā vērtējat Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus?

 

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad kopumā tās grūti uzreiz novērtēt, lai gan, protams, var nosaukt uzvarētājus un zaudētājus. Vienotība ieguva pusi no astoņiem  deputātu mandātiem, bet ar pilnu pārliecību partiju par uzvarētājiem negribētu saukt, jo mani uzmanīgu dara lieli skaitļi  mazās vēlēšanās. Balsot aizgāja tikai 30,24 procenti vēlētāju, Vienotība saņēma 46,19 procentus novēlējušo balsu. Par viņiem acīmredzot balsoja tie vēlētāji, kas Vienotību vairāk vai mazāk asociē ar bijušo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski.

 

Kāpēc Vienotību grūti nosaukt par vēlēšanu uzvarētāju?

 

Palūkojos Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā, kad notika Eiroparlamenta vēlēšanās 2004. gadā, - mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Toreiz bija sajūta, ka vēlēšanas pagājušas lāgā nepamanītas. Vienīgie, kas vēlēšanas pamanīja, bija TB/LNNK, kas tajās saņēma 29,8 procentus balsu. Pēc diviem gadiem Saeimas vēlēšanās TB/LNNK saņēma tikai 6,8 procentus vēlētāju balsu. Saeimas vēlēšanās 2006. gadā vēlētāju aktīvitāte bija par desmit procentiem lielāka, bet par TB/LNNK balsojošo daudz vairāk nebija. Tā laika spožākie apvienības līdeŗi – Zīle, Krasts, Kristovskis un Vaidere aizgāja uz Eiroparlamentu, un patiesībā tas radīja partijā krizi. Izdzīvošanas stratēģija bija apvienošanās ar Visu Latvijai!, kuŗas elektorāts daļēji bija viens un tas pats, turklāt Visu Latvijai! nebija tādu  reputācijas problēmu, kādas bija daudziem tēvzemiešiem. Tagad man ir sajūta, ka Vienotībai varbūt nav gluži tās pašas problēmas, kas toreiz bija tēvzemiešiem, bet zināmi riski partijai ir. Protams, aizejot uz Eiroparlamentu, deputāti sola, ka paliks Latvijā, bet iepriekšējā pieredze rāda, ka darba pienākumi Briselē un arī personiskā dzīve, kas ar to saistīta, padara cilvēkus ļoti pasīvus Latvijā un partijas darbā. Protams, deputāti parādās savas partijas lielākos saietos, bet vairāk kā goda viesi un lielāka rosība sākas, tuvojoties kārtējām Eiroparlamenta vēlēšanām.

 

Vienotībai tagad projām būs gan Dombrovskis un Kalniete, gan Kariņš un Pabriks, tāpēc jāskatās, kas partijai palicis pāri. Latvijā palikusi Solvita Āboltiņa, kas daudzu iemeslu pēc ir ļoti pretrunīgi vērtēta polītiķe, viņas spējas kuluāru spēlēs ir ļoti lielas. Domāju, ka toreiz, kad Valdis Zatlers nekļuva ne par Saeimas priekšsēdi, ne par Valsts prezidentu otru reizi, viņa ir pielikusi savu roku. Savā vidē, sava elektorāta vidū, viņa ir ļoti ieredzēta un gandrīz vienīgais Latvijā palikušais tāda līmeņa līderis. Pārējiem nav tādas „vilkmes” un charismas.

 

Ir cerība, ka partija var ātri iekļaut savās rindās tos cilvēkus, kas paņemti no Zatlera reformu partijas, – pirmām kārtām Edgaru Rinkēviču, pašreizējo ārlietu ministru, kuŗa reitings ir visaugstākais ministru vidū. Rinkēviču vispozitīvāk vērtēja arī iepriekšējā valdībā. Jautājums ir, vai izdosies šos cilvēkus iekļaut savā partijā, jo pieredze liecina, ka atmiņā vienmēr paliek tas, ka cilvēks ir atnācis no partijas, kuŗa savulaik atņēmusi balsis vēlēšanās. Tas var nest minusiņus vēlēšanu zīmēs. Protams, partijai ir uzvaras apziņa, protams, Vienotības problēma nav tik liela, kā kādreiz bija TB/LNNK, bet laika līdz Saeimas vēlēšanām vairs nav daudz. Parādās dažādas dīvainības,  piemēram, valdības vadītāja nonāk pretrunās ar finanču ministru par nodokļu celšanu vai necelšanu, tāpēc viss nav tik gludi, kā izskatās, partija ir diezgan izplūdusi. Viss vēl var notikt. (Lasiet ziņu laikrakstā Brīvā Latvija 4. lpp. – Pēdējā brīdī. Red.)

 

Četras partijas ieguva katra tikai vienu Eiroparlamenta deputāta mandātu. Vai tas var ietekmēt rezultātus Saeimas vēlēšanās?

 

Nacionālā apvienība Zaļo un Zemnieku savienība katra dabūja savu, un reitingi rādīja, ka viena vieta viņiem būs diezgan droši. Roberts Zīle ir ievēlēts Eiroparlamentā jau trešo reizi, viņš Nacionālās apvienības vēlētājiem ir zināms un ieredzēts. Tas, ka no Zaļo un zemnieku savienības ir ievēlēta Iveta Grigule, nav pārsteigums, drīzāk panākums, jo līdz šim viņu apvienības pārstāvju Eiroparlamentā nav bijis. Jautājums ir, kā tiek kārtotas iekšējās attiecības, ja viena cilvēka reklāma dominē – tātad viņai bija dota carte blanche jeb pilnīga rīcības brīvība. Tas bija savdabīgs fainomens,  un, ja var ticēt nopietnu cilvēku sacītajam, tad šī iemesla pēc „burbuļošana” Zaļo un Zemnieku savienībā turpinās joprojām.

 

Cilvēkiem ir daudz jautājumu ne tikai par Griguli, bet kaut vai par zaļo ministra Raimonda Vējoņa un Ventspils pilsētas galvas Aivara Lemberga attiecībām pēdējo mēnešu laikā. Arī tas ir sava veida fainomens. Vējonis publiski kritizēja Lembergu par viņa izteikumiem saistībā ar NATO, un tagad sāk likties, ka zaļie zemnieki pamazām atceras, ka viņu apvienība sastāv no četrām partijām – Zaļās partijas, Zemnieku savienības, Ventspils un Liepājas partijas. Visi laikam grib distancēties no vienas partijas – Ventspils – līdeŗa. Par Griguli interesanti ir arī  tas, ka viņa nepiedalījās publiskajās debatēs, sarakstu vienmēr  pārstāvēja tā pirmais numurs Andris Bērziņš. Tomēr zināmā vēlētāju daļā  Grigules tēlu tas nesabojāja, lai gan es biju domājis, ka tā varētu notikt.

 

Vienu mandātu saņēma Saskaņa, un viņi tagad ir kā  ar aukstu ūdeni aplieti. Aptaujas pirms vēlēšanām solīja viņiem kādas trīs vietas, bet viņi dabūja tikai vienu vietu, turklāt to ieguva saraksta ceturtais numurs Andrejs Mamikins. Saskaņas problēma bija labi redzama, publiskajās debatēs neviens no viņu pārstāvjiem nespēja stingri un pārliecinoši atbildēt ar „jā” vai „nē” uz vienkāršiem jautājumiem par krievu valodu kā otru valsts valodu, par Ukrainas notikumu interpretāciju. Notika diezgan muļķīga, neprasmīga izvairīšanās no atbildēm, un Saskaņas vēlētājam tas noteikti nepatika.

 

Viņu vietā ļoti noteikti un skaidri atbildēja Tatjana Ždanoka, kas pārstāvēja Latvijas Krievu savienību, tā piesaistot daļu bijušo radikālāk noskaņoto Saskaņas vēlētāju, arī bijušos PCTVL vēlētājus. Viņas atbildes bija galīgi nepieņemamas no Latvijas valsts viedokļa, bet tā ir viņas polītiskā izvēle, viņa maļ savas dzirnaviņas, un viņas vēlētāji grib dzirdēt tieši to. Pirms vēlēšanām Ždanoka daudz braukāja uz Latgali, viņas lielā priekšrocība bija arī tā, ka viņa vairākas reizes uzstājās Krievijas TV, bet, kā zināms, Latgalē šo televīziju daudzviet var uztvert un skatīties bez abonentmaksas. Ždanokai ir skaidra pozicija, viņa zina, ko grib, tāpat kā viņas vēlētāji.

 

Kas jums bija lielākais šo vēlēšanu pārsteigums?

 

Es gribētu sacīt mazliet citādi – lielākais šo vēlēšanu notikums bija tas, ka tajās piedalījās tik mazs vēlētāju skaits. Tas liecina par Eiropas jautājumu īpatsvaru cilvēku domāšanā, mūsu pilsoņu pasaules uztverē. Vieta tam ir ierādīta maza, iemesli arī diezgan saprotami. 2009. gadā Eiroparlamenta vēlēšanas notika vienā dienā ar pašvaldību vēlēšanām, pirms tam, 2004. gadā, tas bija jaunums, bet tagad visi zina, ka Latvija nevēlē savu nacionālo interešu deputātus, bet deputātus, kuŗi sadalās pēc partiju grupām, pārstāv šo polītisko grupu. Ir grūti vēlētāju pārliecināt, ka astoņi cilvēki pret 743 citiem deputātiem ir liels un jaudīgs spēks, kas pārliecinoši spēs aizstāvēt Latvijas intereses.

 

Daudzus noteikti mulsina algas, kas nav salīdzināmas pat ar Latvijas polītiķu algām, par pārējiem vispār nerunājot. Algas, sociālais nodrošinājums, iespēja uzturēt savu biroju un nodarbināt palīgus – un tas viss par Eiropas naudu – rada izšķērdības apziņu  un nepatiku. Tāpēc vēlētāji uz deputātu kandidātu ievēlēšanu varēja lūkoties kā uz apbalvošanu – kuŗu sūtīt, kuŗš būtu pelnījis? Acīmredzot par bijušo Ministru prezidentu Dombrovski daudzi domāja, ka viņš ir pelnījis būt Briselē, par Kalnieti arī, jo viņa prot būt diplomātiska, ar viņu viss ir kārtībā, Zīle arī ir gandrīz jau kā Eiroparlamenta „mēbele”, labā nozīmē, protams.

 

Dīvaināk viss notika  ar Griguli, taču kaut kas vēlētājiem patika, savus piecus gadus viņa tur būs un tad droši vien pazudīs no lielās polītikas skatuves līdzīgi citiem, kas tur ietikuši uz vienu sasaukumu. Kā polītiski nozīmīgu personu es viņu Eiropas Parlamentā neredzu. Savas acīmredzot merkantilās intereses viņa būs apmierinājusi, un tas arī viss.

 

Vēlētāju varbūt būtu bijis vairāk, ja ārzemēs dzīvojošiem latviešiem vienīgā iespēja nobalsot nebūtu pa pastu, – informācija liecina, ka bija vietas, kur tas praktiski nebija iespējams, jo viss notika pārāk vēlu. Patiesībā nācās vaicāt, vai tas ticis darīts apzināti, lai latvieši nevar nobalsot, vai arī tā bijusi kārtējā neizdarība?

 

Es nezinu, uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Tas, ka vēstniecības vai kādas citas institūcijas kavējās un cilvēki ārzemēs vairs nevarēja paspēt laikā nosūtīt vēlēšanu biļetenus, gan nav labi. Nezinu, vai tas bijis naudas trūkums vai organizēšanas kļūdas, bet par to vajadzētu runāt un vaicāt Centrālajai vēlēšanu komisijai. (Lasiet A. Sluča vēstuli laikrakstā Brīvā Latvija 11. lpp. - Red.)

 

Kas gaidāms rudenī? Saskaņas centrs visu laiku cenšas noturēties uz diviem krēsliem, nenokaitināt savus vēlētājus un neatstumt tos latviešus, kuŗi balso par viņiem, neteikt ne balts, ne melns.

 

Pēc pašvaldību vēlēšanām, kad Saskaņas centrs svinēja uzvaru Rīgā, aptuveni trīsdesmit procenti no tiem, kas par viņiem nobalsoja, bija latvieši. Iemesls, manuprāt, bija sociālā polītika – bezmaksas sabiedriskā transporta biļetes, vēl šis tas. Vēlētāju ļoti  vienkārši nopirka un pārliecināja, ka viņš dzīvos labi un vēl labāk. Lielajās vēlēšanās Saskaņas centram latviešu vēlētāju vienmēr ir bijis, lielākais, 8 –10 procenti, turklāt bieži vien tie ir bijuši latvieši, kuŗiem vieglāk ir runāt krievu valodā. Domāju, ka situācija nav mainījusies arī pašlaik. Tomēr daža laba saskaniešu rīcība līdz šim visai skaidri rāda viņu virzienu. Viņi ir atstūmuši Rubiku ar visu viņa partiju, malā pagāja arī ļoti radikālie cilvēki ar margināliem un dīvainiem uzskatiem, ir cilvēki, kuŗu ietekme tiek mazināta.

 

Kopš 2006. gada Saskaņas centrs jau ir mainījies, konformisms ir bijis ļoti liels, tāpēc viņi varētu piedāvāt sevi par partneŗiem latviešiem, noņemot spriedzi starp latviešiem un krieviem. Protams, bez radikāļiem viņi dabūs mazāk vietu, bet izskatīsies labāk. Domāju, ka tas ir viņu mērķis. Daudzas pazīmes liecina, ka pie viņiem var parādīties latvieši ar polītikā pazīstamiem uzvārdiem, piemēram, Šlesers, bijušais tēvzemietis Straume, vēl kāds. Šlesers var parādīties ar visu savu nelielo partiju, bet naudas injekcijas un reklāma dara brīnumus arī mazām partijām. Šlesera reklāma par to, ka jāsadarbojas, ka vajadzīgs nacionālais izlīgums, televīzijā skan jau vairākus mēnešus.

 

Domāju, ka vismaz līdz Eiroparlamenta vēlēšanām saskaniešu  plāns bija atkārtot Rīgas scēnāriju Latvijā. Tagad tas būs grūtāk, jo saglabāt vēlētāju lojālitāti tik ilgu laiku, atrodoties opozicijā valsts varai, nav iespējams. Ilgstoša sēdēšana opozicijā ir degradējoša. Partija ir kā sastāvējies ūdens, vārdi vienmēr ir vieni un tie paši. Ja Rīgas plāns Latvijā nestrādā, acīmredzot nāksies tērpties latviskākās drānās.

 

Vai Saeimas vēlēšanas rudenī var sagādāt pārsteigumus?

 

Domāju, ka noteikti, jo kaut kas taču būs jāizdomā  kā Šleseram, tā arī Repšem, Sudrabai, un gan jau vēl kāds sasparosies. Arī Nacionālā apvienība un zaļie zemnieki domā, ko darīt. Tas, ka Vienotība Saeimas vēlēšanās dabūs visvairāk balsu, nav garantēts, tāpēc varam sagaidīt arī krietnus pārsteigumus.