Top vēsturiska mākslas filma “Zeme, kas dzied”
Taira Zoldnere    07.09.2021

 

Saruna ar režisoru Māri Martinsonu un scenārija līdzautoru Daini Īvānu

 

Filma “Zeme, kas dzied” stāsta par Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku tapšanu, par unikāliem cilvēkiem, kas 1873. gadā radīja tradiciju, kas ir dzīva, mūsdienīga, kas raksturo latviešu tautas garu  un ir unikāla arī pasaules kultūras kontekstā. 

 

Kā radās doma pētīt Dziesmu svētku vēsturi un veidot filmu par Pirmajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem? 

 

M.M. Domāju, ka lielākai daļai mākslinieku, neatkarīgi no tā, kādā žanrā viņi strādā, nozīmīgs bija 2018. gads un Latvijas Simtgade. Meklējot jaunas idejas, kopā ar producenti Lindu Krūkli nonācām līdz 1873. gadam, par kuŗu zināju tikai to, ka tas ir Pirmo Dziesmu svētku gada skaitlis. Tomēr, meklējot un pētot materiālus, tā aizrāvos, ka man likās - es jau redzu filmu. Tas ir ļoti interesants vēstures laika posms – industrializācija, strauja Rīgas izaugsme. 1873.gada 19. februārī Dziedāšanas svētku Rīcības komitejas vīri pieņēma lēmumu, ka veidos šos svētkus, un jūnijā, tūlīt pēc Jāņiem, Dziedāšanas svētki jau notiek! Tik īsā laika posmā izveidojās kaut kas tāds, kas pēc 150 gadiem vēl joprojām ir dzīvs! Iedomājieties – februāris – bija tumšs, slapjš, dubļi, un pēc tam laiks pēc Jāņiem – viss zied! Tas vien ir vizuāls stāsts. “Zeme, kas dzied” ir vēsturiska filma, un no šī salikuma vārds “ filma” attiecas uz mani, bet “vēsturiska” attiecas uz Daini.

 

D.Ī. Ar Māri pie šī projekta strādājam kādus divus gadus, viņš bija sācis rakstīt filmas scenāriju, un es pievienojos nedaudz vēlāk.

 

Pēdējā laikā vispār esmu daudz strādājis  pie filmu scenārijiem par Latvijas vēsturi – gan par latviešu strēlniekiem, gan par latviešu Dziesmu svētku vēsturi 150 gadu gaŗumā. Strādājot pie Askolda Saulīša dokumentālās filmas “Dziesmuvara” par trimdas latvieti Austrālijā, kaŗa lidmašīnu pilotu un arī diriģentu, komponistu  Jāni Osvaldu Muižnieku, es piepeši apjautu, cik liela nozīme ir bijusi šiem pirmajiem Dziesmu svētkiem. Tā nav tikai kultūra. Tas ir faktors, kas veidojis tautu, nāciju un arī valsti. Mūsu valsts pirmais pamatakmens tika likts ar Pirmajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem, kuŗus to grandiozitātes un pirmatklāsmes dēļ mēs līdz pat šim brīdim vēl neesam īsti novērtējuši. 

 

Es to formulētu kā latviešu tautas piedzimšanu tajās dažās dienās 1873. gada jūlijā (pēc vecā stila 26.-29. jūnijs), kad latvieši sanāca kopā – latvieši, kas nekad iepriekš tik lielā skaitā kopā nebija bijuši. Viņi nebija īsti apjautuši, dažādos novados dzīvojot, ka ir viena tauta, ar kopīgu mentālitāti un arī kopīgām interesēm, kas ir svarīgas nākotnei. 

 

Mani iedvesmoja arī Amerikas latviešu profesora Gunta Šmidhena fantastiskais pētījums ar nosaukumu “Dziesmuvara” par Dziesmu svētku nozīmi gan Baltijas tautu, gan pasaules kultūrā. Angliskajā presē šī grāmata nodēvēta par “pamatīgāko pētījumu”, kas parāda kultūras nozīmi cilvēces eksistencē. 

 

Man liekas, ka mūsu laikā, kas raksturīgs ar zināmu apātiju un reizēm arī bezcerību, redzot, ka pasaulē uzvar tumsonība, atgriežas diktatūras, latviešu Dziesmu svētki ar savu jutoņu varētu cilvēkiem atkal dot kaut kādu dzīves satvaru. Ir iespējams tas gaišais mērķis, kas liek tautai kustēties gaismas virzienā, un mums ir kaut kas kopīgs – Pirmie Dziedāšanas  svētki kā centrālā ass, ap kuŗu centrējas arī mūsu tālākā gaita lielajā vēsturē.

 

Kas bija tie cilvēki, vēsturiskās personības, kas organizēja Pirmos latviešu Dziedāšanas svētkus?

 

D.Ī.  Pirmie Dziesmu svētki bija latviešu renesanse. Tos veidoja ārkārtīgi daudzpusīgi, renesanses tipa cilvēki, kuŗiem bija talanti praktiskajās jomās, bija intelekts, viņi bija izglītoti, ar ļoti plašām kultūras zināšanām. Šiem cilvēkiem bija ārkārtīgi augsts izglītības līmenis, viņi bija studējuši dažādās pasaules universitātēs, viņiem piemita globālais universālisms. Bija fantastisks patriotisms, viņi nodibināja Rīgas Latviešu biedrību (RLB) ar primāro mērķi apzināt un radīt latviešu tautu, apstākļos, kas tajā laikā nebūt nebija labvēlīgi. Mūsu filmas galvenie varoņi Dziesmu svētku radīšanas laikā ir savu spēku pilnbriedā. Vēlāk gan vairāki no viņiem, kā Richards Tomsons, savu dzīvi beidz nabadzībā, jo visu savu enerģiju ir atdevuši mērķim, kas šķitis vissvarīgākais. Viņiem bija arī drosme, jo tajā laikā Latvijas territorijā valdīja baltvācietība un vienlaikus ar to konkurēja cara monarchija. 

 

Latvieši bija pietiekami drosmīgi, lai, spēlējot starp šīm divām varām, tomēr gūtu sev kādu labumu. Ar savu labo izglītību, viņi varētu kļūt gan par vāciešiem, gan krieviem, bet viņi met izaicinājumu – izvēlas būt latvieši. Dziesmu svētku rīkotāji bija ļoti noteikti, rīkojās strauji un neatkāpās no sava. Šo cilvēku radītā garīgā substance, viņu dvēseliskums, enerģiskums  nav norimis latviešos līdz pat šai dienai. Tāpēc ir svarīgi ik pa brīdim to atgādināt, un kinematogrāfs ir ārkārtīgi iedarbīgs veids.

 

Kādi aktieri un kādās lomās būs redzami jūsu filmā?

 

M.M. Meklējot materiālus filmai, izkristallizējās arī stāsts par cilvēkiem – uzņēmēju Richardu Tomsonu, architektu Jāni Frīdrihu Baumani, kuŗu devums vēl nav īsti novērtēts. Tas deva man stimulu vēl vairāk uzzināt par šiem cilvēkiem. Piemēram, R. Tomsons – viņš bija gan aktieris un režisors, gan uzņēmējs, un viņam tajā laikā piederēja lielākā minerālmēslu rūpnīca visā Krievijas imperijā. Jānis F. Baumanis bija ļoti sportisks, un kā airētājs nopelnījis vairākas medaļas. Viņi bija tik dzīvi, kolorīti cilvēki, tik spēcīgas personības! Domājot par filmas tēliem, vienlaikus jādomā par aktieriem. Es uzreiz zināju, ka R. Tomsona lomai gribu Andri Buli, Ainārs Ančevskis iemiesosies architekta J. F. Baumaņa tēlā, Bernhards Dīriķis būs Vilis Daudziņš, Kronvaldu Atis – Andris Keišs, Jānis Cimze – Ģirts Ķesteris, Jaunais censonis Krišjānis Kalniņš, kurš vēlāk pārņēma Latviešu biedrības vadību, būs Nauris Brikmanis – viņi pēc izskata ir gandrīz identiski. Strādājot pie scenārija, organiski iekļāvās arī sieviešu tēma – Anna, ko tēlos Marta Lovisa Jančevska un Zelma, viņas tante, kuru tēlos pasaulē slavenā operdziedātāja Marina Rebeka. Jurģa lomai pašreiz esmu iecerējis igauņu aktieri.

 

Tātad filmā būs attēloti vēsturiskie varoņi, lielie latviešu sabiedriskie darbinieki, Dziesmu svētku rīkotāji – visi vīrieši, bet liekas, ka filmas emocionālo toni tomēr noteiks sieviešu likteņi?

 

M.M. Mēs konsultējāmies ar profesori Vitu Zelču, kas ir pētījusi šos jautājumus un uzrakstījusi grāmatu “Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē”. Tas tiešām bija “vīriešu laiks”, bet tas arī sakrīt ar posmu, kad sievietes sāka apjaust sevi, un sākās sieviešu pašnoteikšanās tiesību kustība. Visos iepriekšējos gan Baltijas, gan baltvācu dziesmu svētkos piedalījās tikai vīru kori, bet šie dziesmu svētki bija pirmie, kuŗos piedalījās jauktie kori. Sapratām, ka nedrīkstam nerunāt par šo tēmu, un gribējās arī parallēli vēsturiskajiem tēliem parādīt emocionālu stāstu. Tā radās stāsts par meiteni Annu, kas nāk no Ziemeļigaunijas, grib dziedāt korī un Dziesmu svētkos, un tas viss savijas kopā ar romantisku stāstu. 

 

Cik daudz reālo vēstures materiālu par to laiku ir saglabājies?

D.Ī. Materiālus par pirmajiem Dziesmu svētkiem ir apkopojis Valentīns Bērzkalns savā kapitālajā darbā “Latviešu Dziesmu svētku vēsture”. Vēl jāmin Madonas skolotāja Jāņa Bērziņa darbs “Dziesmotais novads”, kur atrodami materiāli par visiem, arī padomju laikā notikušajiem Dziesmu svētkiem. Ir arī atmiņu literatūra – Matīsa Kaudzītes “Atmiņas par tautisko laikmetu”,  Ausekļa eseja, kas rakstīta tūlīt pēc Dziesmu svētkiem, Augusta Bīlenšteina darbs “Laimīga cilvēka dzīvesstāsts” (A. Bīlenšteins organizēja pirmos Dziedāšanas svētkus Kurzemē 1870. gadā). Viena no mūsu filmas varonēm savukārt biografiski sasaucas ar vienu no pirmajām sievietēm Dziesmu svētku rīkotājām Igaunijā - dzejnieci Lidiju Koidulu. Mūsu filmas varones Zelma un Anna ir tās, kas lauž stereotipu, jo tajā laikā sievietes pat korī lāgā negribēja ņemt. Mēs tomēr archīvos esam atraduši reklāmu, kurā “jaunieši un jaunietes” tika aicināti mācīties mūziku Rīgā, īpašā mūzikas skolā. Tātad tas laiks tomēr nebija tik lineārs vai vienkāršs kā mums liekas.

 

M.M. Vienā no Jāņa Cimzes vēstulēm rīcības komisijai arī lasījām, ka svētkos var piedalīties dziedātāji, kuŗiem nav savs koris, bet kuŗi zina repertuāru. Ir faktoloģiskais materiāls, tomēr filma nevar sastāvēt tikai no faktiem. Man, kā režisoram, interesantākais bija mēģināt restaurēt to veidu, kā viņi līdz šiem lēmumiem nonāca. Piemēram, repertuārs.   Zinām, ka šodien notiek lielas cīņas par repertuāru, bet arī tajā laikā katrs nāca ar savu ideju. Dziesmu svētku organizēšana notika Rīgā, tomēr mums ļoti gribējās parādīt, ka vēlme dziedāt ir dzīva tautā, un šīs divas pasaules – pilsēta un lauki savienojas šajos Dziesmu svētkos.

 

D.Ī. Diezgan daudz materiālu esmu dabūjis no savas dzimtās puses Vietalvas, kur arī bija koris, kas piedalījās pirmajos Dziesmu svētkos, bet otrajos pat dabūja pirmo vietu. Skatītāji tik ļoti mīlēja Vietalvas kori, ka pieprasīja, lai dziesmu “Rīga dimd” koris dzied trīs reizes, un Rīgas ormaņi par to viņus vadāja apkārt bez maksas! Gribu teikt, ka latvieši no laukiem pirmo reizi ienāca Rīgā ar milzīgu pašlepnumu: “Rīga dimd, un mums tā Rīga pieder!”  Palīdzēja Vietalvas ārsta un aptiekāra Nikolaja Avena nepublicētās atmiņas, tāpat Emīlijas Prūses grāmata “Gaismu sauca, gaisma nāca”, kur pastāstīts, kā notiek mēģinājumi, kā vietējie koŗu vadoņi sastrādājas ar vācu muižniekiem. Vietalvā sadarboties bija diezgan viegli, jo barons bija studējis Eiropā, atbalstīja apgaismības idejas un arī latviešu koŗus. Man ir izdevies redzēt tā laika Vietalvas koŗa diriģenta Juŗa Kalniņa (filmā - koŗa diriģents Jurģis) portfeli, viņa grāmatas. Koŗu vadoņi tolaik bija arī tautas vadoņi. Materiāli ir saglabājušies, ir saglabājies Pirmo Dziesmu svētku zizlis un karogs, tā laika gāzes apgaismojuma lukturi. 

 

Veidojot filmu, esat rekonstruējuši vairākas vēsturiskas vietas, kā, piemēram, RLB nama kabinetu, kur notika Rīcības komitejas sēdes. Pašreiz Cinevillā top nama fasādes vēsturiskā rekonstrukcija. Cik sarežģīti ir  izprast un attēlot vēsturisko vidi?

 

M.M. Ļoti sarežģīti, tomēr ir pietiekami daudz zināšanu par to laiku kopumā, lai varētu šo vidi izveidot vēsturiski atbilstošu. Ir saglabājušies telpu  plāni, projekti, materiālus var atrast, un tas viss izveido pamatu, lai skatītājiem būtu iespēja pabūt tajā laikā un telpā kopā ar tiem cilvēkiem, kas tur darbojās.

 

Viena no svarīgākajām vietām filmā ir RLB nams, kurš tika celts pēc J.F.Baumaņa projekta, bet 1908. gadā cieta ugunsgrēkā. Esam “uzbūvējuši” gan šī nama fasādi, gan iekštelpas – kabinetu, lielo zāli, kāpnes. Lielā zāle ir ļoti nozīmīga vieta, jo tajā notika gan Dziedāšanas svētku atklāšana, gan arī pirmo reizi tika nodziedāta lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”

 

D.Ī. Mūsu himna “Dievs, svētī Latviju!“, kuŗu tolaik neļāva dziedāt, tomēr piedzima Pirmajos Dziedāšanas svētkos. Neskatoties uz aizliegumu, Baltijas skolotāju semināra vīru koris nolēma, ka Dziesmu svētku atklāšanā dziedās šo dziesmu. Lai nepakļautu represijām koŗa diriģentu, no koŗa iznāca viens no ģimnazistiem un nodiriģēja “Dievs, svētī Latviju!“ atklāšanas koncertā Latviešu biedrības namā.

 

M.M. Pirmo latviešu Dziedāšanas svētku koncerts notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Mūsu vēlme ir atrast līdzīgu parku, uzbūvēt tā laika estrādi un rekonstruēt šo koncertu. Dziesmas ir zināmas, dziedātāji būs. Gribam to veidot kā koncertu, kā pasākumu ar skatītājiem. Domājam filmēt 2022. gada vasarā, un mēs uz to skatāmies kā uz iedziedāšanās pasākumu Dziesmu svētku simtpiecdesmitgadei. Tāpat aicināsim cilvēkus piedalīties filmēšanā rekonstruētajā RLB namā, lai varētu izjust to atmosfēru, kāda bija Dziedāšanas svētku atklāšanā. Filmējot viss būs pa īstam! Gāzes apgaismojums, grīda čīkst, kamīns deg -  gandrīz taustāma sajūta, it kā tu būtu iekāpis laika mašīnā un aizceļojis laikā atpakaļ.

 

D.Ī. Filmā ir epizode ar Dziesmu svētku gājienu, kas tiek apdraudēts, kuŗam uzbrūk, kuŗa laikā notiek provokācijas – tāpat kā šobrīd notiek lielajā polītikā. Gājienu apdraud gan vācu zeļļi, gan cara žandarmērija, tomēr provokācijas neizdodas – latvieši mierīgi iet uz priekšu. Dziedāšanas svētkus apsargāja piecdesmit īpaši atlasīti, plecīgi latviešu studenti ar sarkanbaltsarkanām lentēm pie krūtīm. Viņi sagaidīja Dziesmu svētku dalībniekus dzelzceļa stacijā, pavadīja lauku koŗus uz naktsmītnēm, apsargāja svētku gājienu, viņi bija goda sardzē, kad ienesa Līgo karogu. Archīvā ir saglabājusies fotografija, kuŗā redzam šos studentus. 

 

Izklausās kā grandiozs projekts ar lielām rekonstrukcijām un masu skatiem. Vai tas ir arī dārgs projekts?

 

M.M. Dziesmu svētki tādi ir… To stāstu nevar savādāk izstāstīt. Mums ir ļoti svarīgi, lai izdotos radīt to sajūtu, kuŗas dēļ cilvēki arī tagad dzied, un mēs arī apzināmies, ka pēc šīs filmas noskatīšanās, cilvēki būs pārliecināti, ka tā arī toreiz viss bija. Tāpēc mēs cenšamies to darīt maksimāli godīgi.

 

Kā jūs esat saņēmuši atbalstu filmas veidošanai?

 

M.M. Ļoti svarīgs mums bija Latvijas Nacionālā kino centra atbalsts, bet ceram arī uz mūsu uzņēmēju piesaisti un palīdzību, kas pamazām jau top un veidojas. No šā gada rudens plānojam meklēt arī tautas atbalstu un veidosim filmai interneta lapu www.zemekasdzied.lv , kur cilvēkiem būs iespēja pielikt savu artavu filmas tapšanai. Gribu minēt, ka Pirmos Dziedāšanas svētkus valsts neatbalstīja. Tie bija iespējami, pateicoties tiem uzņēmējiem, kuŗi ieguldīja savus līdzekļus – gan mūsu filmas varoņi, gan citi RLB biedri. Pateicoties viņu visu kopējam pienesumam, bija iespējams svētkus sarīkot.

 

Pandēmijas laikā viena no pirmajām kultūras aktīvitātēm, kas tika apstādinātas, bija koŗu dziedāšana. Kā jūs raugāties nākotnē – vai cilvēki neatradināsies nākt kopā dziedāt, vai koŗi atdzims un turpināsies?

 

M.M. Pirmajos Dziesmu svētkos uz skatuves bija 1046 dziedātāji, bet tagad pandēmijas ietekmē pasaule ir tā mainījusies, ka iedomāties tūkstoti dziedātāju kopā, šķiet gandrīz nereāli. Mūsu filmas vēstījums aizvien vairāk veidojas par nākšanu kopā, kas mums atkal jāsāk no jauna. Gandrīz kā pirmajos Dziesmu svētkos mums atkal būs jāiemācās nākt kopā, ar savām šaubām, bailēm, pārliecību. Ļoti daudzas lietas tajā laikā un šobrīd ir līdzīgas. 

 

D.Ī. Domāju, ka cilvēkiem gribēsies dziedāt un atkal satikties. Dziesmu svētku tradicija ir grandioza, un mēs esam atbildīgi par šo tradīciju ne tikai savā, bet visas pasaules priekšā. 

 

Vai gribat teikt, ka latviešu dziesmu svētku tradicijai ir globāla nozīme?

 

D.Ī. Bet protams! Dziesmu svētki ir pirmais, ar ko Latvija lepojas! Dziesmu svētki, svētku gājiens bija arī nevardarbīgās pretošanās kustības sākums Latvijā, un koris, sākot no dziedātājiem, diriģentiem, virsdiriģentiem, ir ārkārtīgi organizēta struktūra. Mēs dziedam visās lielajās tautas manifestācijās, tā ir ārkārtīgi dziļa mūsu tautas tradicija.

 

M.M. Ķeroties klāt filmai, ir kaut kādas iekšējās motivācijas, izjūtas… Es nevaru teikt, ka taisu filmu ar “globālu mērķi”, bet zinu, ka godīgi, patiesi izstāstīts cilvēcisks stāsts uzrunās pats par sevi. Ar  kino cilvēkiem pasaulē var pateikt kaut ko ļoti svarīgu ļoti īsā laikā, un viņi to var saprast. Tas man dod pārliecību,  ka filma ir veids kā pastāstīt par to laiku, par cilvēkiem, par dziedāšanu, par mums …

Ja arī jūs vēlaties un esat gatavi financiāli atbalstīt filmas tap­ša­nu, ziedojiet naudu, ieskaitot:

Biedrība “Nameyse”

Rīga, Kurzemes prospekts 6 - 90, LV-1067

Reģ. Nr. 40008198562

SWEDBANKA AS, Kods HABALV22 

Konta Nr.: LV80HABA0551050005957