„Tas bija neaizmirstams laiks!”
Aivars Sinka sarunā ar Straumēnu bijušo saimnieci Anitu Sīli    17.05.2016

 

Ar Anitu tiekos viņas skaistajā mājā Daugavas Vanagu fonda (DVF) lauku īpašumā, Straumēnos, laikā, kad sparīgi gatavojāmies Straumēnu  40 gadu jubilejas svinībām. Šis ir arī laiks, kad  Anita, pēc 40 Straumēnos pavadītiem gadiem no turienes dosies prom. Šais gados Anita ir pašaizliedzīgi  rūpējusies par iemīļotā lauku īpašuma attīstību, par tās iemītniekiem, viesiem un arī darbiniekiem. 

 

Šveicē dzimusī Anita savu vīru Ādolfu Sīli satika pēckaŗa Londonā, kādā deju klubā, kas saucās Chez Louis. Ādolfs tolaik bija kāda restorāna pavārs,  bet pati Anita mācījās  par žēlsirdīgo (medicīnas) māsu. Savukārt Ādolfs vēlāk ne tikai kļuva par Straumēnu saimnieku,  bet arī vadīja DVF namu Londonā, Queensborough Terrace 72 un DVF viesnīcu Radi un Draugi.

 

Jautāju Anitai par šiem ‒ agrajiem gadiem. 

 

„Sākumā nebija viegli. Ādolfs vienmēr bijis īpaša personība, īpašs cilvēks, un bet ar viņu nebija vienmēr viegla dzīve. Arī  ar vecāko paaudzi latviešu sabiedrībā man,  nelatvietei, vienmēr nebija  viegli.  Atceros, reiz, kad man bija radušās kaut kādas nesaskaņas ar kādu vecāku dāmu, es aizgāju pie savas mātes un viņai teicu, ka nezinu, vai varēšu izturēt. Māte atbildēja ‒ vienkārši būs jāiztur, jo „laulība ir uz mūžu”. Bet viņai bija arī viens svarīgs padoms: „Iemācies runāt latviski!” Paklausīju padomam un aizbraucu uz latviešu māju Almēlijā. Mans otrais dēls nupat bija piedzimis, un mēs tur pavadījām sešas nedēļas. Es  palīdzēju Ķeņģes kundzei vadīt māju, un pēcpusdienās viņa man mācīja latviešu valodu. Tajā laikā es ne tikai iemācījos runāt latviski, bet apguvu arī  kaut ko nākotnei ļoti derīgu – es iemācījos,  kā vadīt lielu māju. Kad atgriezos no Almēlijas,  satiku to pašu vecākās paaudzes dāmu, ar ko man bija sanākušas tās nesaskaņas, un viņai latviski teicu: „Labdien! Kā jums klājas?” Viņa sasauca savus draugus un draudzenes, lai viņi  dzird, kā es runāju. Tas „izkausēja  ledu” – vecākai paaudzei vienkārši bija svarīgi zināt, ka man latviešu lietas ir svarīgas.” 

 

Anita pastāstīja arī par savu dzīvi Straumēnos

 

 

 

„Vēlos sveikt visus Straumēnu 40 gadu jubilejā! Visos šos gados, Straumēni ir piepildījuši manu dzīvi. Dzīve un darbs šeit ir likuši man izmantot visas manas spējas un talantus:  medicīniskās aprūpes, zināšanas, prasme ēdināšanā, vadībā. Kā arī pieprasīja gluži jaunas spējas ‒ apgūt publisku runu un pat mēbeļu polsterēšanu! 

 

Kad šeit visu iesākām, 1975. gadā, pirms Straumēnus atklāja iemītniekiem un publikai, nemaz nebija naudas. Bet mēs pūlējāmies padarīt Straumēnus par skaistu vietu. Cilvēki dāvināja savas mēbeles, vienkārši  atveda  un atstāja pie Straumēnu priekšdurvīm. Pa nedēļas nogalēm trīs mēnešos mēs atjauojām trīs dīvānus un vienpadsmit atzveltnes krēslus!

 

Daugavas Vanadzes no vairākām DVF nodaļām ieguldīja milzīgas pūles, lai Straumēnu nams būtu mājīgs. Līdsas nodaļas Vanadzes sagādāja skaistas oranža samta drapērijas, citas nodaļas sagādāja stikla lustras, Korbijas dāmas restaurēja krēslus, visas kopā šuvām aizkarus. Viss tika darīts brīvprātīgi – pašu latviešu spēkiem. Straumēnu  māja visus apvienoju kopējam mērķim.

 

Sākumā Straumēni nebija veco ļaužu mītne ‒  cilvēki, kas šeit atnāca dzīvot,  bija aktīvi un darbspējīgi. Viņi tikai gribēja dzīvot tuvumā ar draugiem. Tāpēc sākumā medicīniskā aprūpe nebija tik svarīga. Cilvēki bija salīdzinoši jauni, bet, kad viņi palika vecāki, bija jāsāk domāt par  aprūpi.  Darba slodze auga. Pašvaldības sociālais dienests pieprasīja, lai   mums būtu vairāk darbinieku, galu galā man bija jāvada 16 darbinieki un  jāplāno  arī iemītnieku aprūpe. Kādreiz bija jāveic maiņas ļoti īsā laikā, jo  iestādes attīstīja savu „vīziju” un mainīja savas prasības. Sociālais dienests gan palīdzēja samaksāt par aprūpi situācijās, kad iemītnieki paši nevarēja atļauties samaksāt par jauniem pakalpojumiem, bet, protams, tas likās netaisnīgi tiem, kas maksāja paši no savas kabatas.” 

 

Vaicāju  par Straumēnu virtuvi, jo tās „kulinārais piedāvājums” vienmēr bijis tāds interesants franču un latviešu kulinārās mākslas apvienojums, kas likās eksotisks, salīdzinot ar to,  kas toreiz, 1970. – 1980. gados Anglijā bija ierasts. 

 

„Tas, kā viss iesākās, bija kā pasakā. 1977. gadā bija Karalienes jubileja, un mēs nolēmām izmantot šo iespēju, lai vietējiem angļiem parādītu,  kas mēs esam un ko mēs darām.  Sarīkojām atvērto durvju dienu, sagatavojām auksto galdu, uzaicinājām dažādas latviešu un angļu kultūras kopas uzstāties un sarīkojām balli. Pirmklasīgi izdevās! Tad daži, kas bija ievērojuši skaisto zāli, jautāja: „Vai jūs te piedāvājat rīkot kāzas?”. Un tā tas iesākās. Drīzi vien mūsu telpas bija rezervētas jau 18 mēnešus uz priekšu! Cilvēkiem ļoti garšoja mūsu ēdiens, viņi teica: „Mēs jūtamies, it kā būtu  ārzemēs.” Margareta (angliete), Inga (no Norvēģijas), Rasma (latviete) un es kopā izveidojām kulināro piedāvājumu. Katras kāzas  rīkojām tā, it kā tās būtu mūsu pašu bērnu kāzas. Jāteic gan, ka ne visi latvieši pilnībā atbalstīja šo saimniecisko darbību, jo gribēja, ka māja pirmām kārtām  būtu latviešiem pašiem. Tomēr tad, kad šī darbība bija savā „zenītā”, tas bija burvīgs laiks! 

 

Tā es arī iesāku to publisko runāšanu. Pēc sarīkojuma par godu  karalienes jubilejai  mani aicināja uzrunāt „Profesionālo un biznesa sieviešu grupu Latervortā (Lutterworth)”. Man sanāca sniegt 6-7 runas katru vasaru. Man  somā līdzi vienmēr bija Eiropas karte, jo neviens jau nezināja,  kur tā Latvija ir. Es stāstīju par DVF un par mūsu aprūpes darbu. Tāpēc, ka neesmu latviete, man bija vieglāk lepoties ar latviešu panākumiem – man nebija jāsarkst! Es aicināju savus klausītājus uz Straumēniem, un tādā veidā ar katru savu runu izmantoju iespēju piedāvāt šo vietu svinībām. Un pieteikumi uz kāzām tam vienmēr sekoja!

 

Un tomēr mājas būtība ir tās iemītnieki. 

 

Jaunā viesnīca (Straumēnu galvenā māja ir  atjaunota, lai tā varētu darboties kā viesnīca) ir ļoti skaista. Bet tikai cilvēki var padarīt kādu vietu par brīnišķīgu. Daudziem cilvēkiem bijuši jauki piedzīvojumi Straumēnos ,un arī man tas bija neaizmirstams  laiks. Es ceru, ka jaunās viesnīcas atklāšana iezīmēs sākumu vēl  vismaz turpmākiem 40 gadiem un ka Straumēni atkal būs „veiksmes stāsts”, kā agrāk tas bija.”

 

Atvadoties  Anita man atgādināja kaut ko tādu, ko biju aizmirsis. Man bija 18 gadu, kad ierados Straumēnos, lai tur virtuvē pa vasaru pastrādātu. Mana pirmā darba diena bija nākamā diena pēc Jāņu svinībām. Anita man atgādināja, ka viņai tajā rītā bija mani „jāsavāc” no svinībām pie ugunskura, jānoņem Jāņu vainags un jāpieliek pie darba virtuvē. Viņai bijis žēl, ka  tā, bet es  savukārt to  atceros ka daļu no brīnišķīga piedzīvojuma...