Stāsts par “Baņutu” un pārdomas par nacionālo dārgumu likteņiem

Foto: Anda Krauze

Operas režisors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Guntis Gailītis intervijā Ligitai Kovtunai 26.05.2020

Tieši pirms 100 gadiem – 1920. gada 29. maijā mūsu Baltajā namā vērās priekškars pirmās latviešu nacionālās operas “Baņuta” pirmizrādei. Komponists – Alfrēds Kalniņš, libreta autors ‒ Artūrs Krūmiņš, režisors – Ērichs Lauberts, scēnografs – Jānis Kuga, pie diriģenta pults – pats komponists. Baņuta – Dagmāra Rozenberga-Tursa, Daumants – Ādolfs Kaktiņš, Vižuts – Rūdolfs Bērziņš, Maiga – Milda Brechmane-Štengele. Bet pats, pats sākums datējams ar 1903. gadu, kad latviešu mūzikas dzīves galvenā virzītāja un vadītāja – Rīgas Latviešu biedrība izsludina publisku, slēgtu sacensību latviešu nacionālās operas tekstam (libretam).

Konkursam tika iesniegti septiņi darbi. Mūzikas komisijas žūrijā bija tā laika atzītas kultūras prominences – Jāzeps Vītols, Teodors Zeiferts, Andrejs Jurjāns, Emīls Dārziņš. Pēc konkursa Mūzikas komisija savā publiskajā paziņojumā ziņo: “Mūzikas komisija vēsta, ka uz sacenšanos iesūtīto operu tekstu apspriešanai ievēlētie eksperti tagad nodevuši savu spriedumu par šiem tekstiem, izņemot vienu, kuŗš no autora jau tiek laists klajā un tādēļ no ekspertiem ieskaitīts par atpakaļ ņemtu.

No pārējiem sešiem tekstiem eksperti atzinuši vienu: „Baņutu” ar moto “... uz laimi! Un nomirt – tikai brīdis” par derīgu un piesprieduši tam otro godalgu (200 rubļu). Piederīgs, kuvēru attaisot, izrādījās, ka šī teksta sacerētājs ir stud. arch. Artūrs Krūmiņš. Pārējie manuskripti līdz ar piederīgiem kuvēriem saņemami atpakaļ mēneša laikā, skaitot no 7. oktobŗa, pie Mūzikas komisijas priekšnieka K. Ozoliņa kunga, Rīgā, Tērbatas ielā 20 dz. 3.”

Pēc 17 gadiem, kad dzima Latvijas valsts, kad dibinājās mācību un kultūras iestādes, starp tām arī Latvijas Nacionālā opera, pateicoties kopējam entuziasmam, nacionālajai pašapziņai un pacēlumam, daudziem apstākļiem, sakritībām, personiskajām iniciātīvām, varēja piedzimt arī mūsu pirmā opera. Šeit nopelns Andrejam Frīdenbergam – lielam kultūras atbalstītājam un iedvesmotājam, pēc profesijas advokātam. Pēc viņa mudinājuma komponists Alfrēds Kalniņš 1918. – 1919. gadā vēju pilsētā Liepājā arī uzraksta operu “Baņuta”.

Pēc daudziem gadiem kādā vēstulē Alfrēds Kalniņš jautā Artūram Krūmiņam, kā viņš nonācis līdz “Baņutai”. Artūrs Krūmiņš viņam raksta: “Pirmie dzejošanas mēģinājumi sākās Rīgas Nikolaja ģimnazijā, kur iekļuvu 1894. gadā. Grieķu un latīņu valodas stundās lēnām sakrājās gluži pieklājīga dzejas teorijas bagāžiņa un gribējās vērot, kā latviešu valodā padodas šie daktiļi, anapesti, amfibrachi un visi tie daudzi citi. Mūsu nelegālais skolnieku pulciņš izdeva pat savu rokrakstītu žurnālu, sauktu – ja nemaldos – “Vārpa”, mūsu ticības mācītāja Viļa Olava gādīgā patvērumā (sapulces notika tieši viņa dzīvoklī). Šai “žurnālā” bij kāds no maniem pirmajiem dzejoļiem. Turpmākie vingrinājumi neapsīka, un labu laiku vēlāk, ar Janševska gādību, varēja kaut ko jau nodrukāt. Kad Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja sacensību operas libretiem, tad sadūšojos un iesniedzu savu darbu – “Baņutu”.

No kuŗienes radies Baņutas vārds, un kādēļ tieši šo vārdu izvēlējos? Te nu atmiņās būtu jāiet gadus piecdesmit atpakaļ. Kad mājās visi literātūras krājumi, kā “Skolas maize”, Kaudzītes Matīsa dzejas, “Krievu-turku kaŗš” u.c. bija izlasīti, sameklēju kaut kur bēniņos vai uz klētsaugšas savāktos vecu avīžu gadagājumus. Starp tiem bija arī illustrētā “Rota”. Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots, – pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē – Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā un, kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu, tad galvenās personas vārds nebij jāmeklē, jo atmiņā pieteicās Baņuta.

Mūzikas pasaulei pirmoreiz tuvāk nonācu pie tēvabrāļa Jāņa Krūmiņa (Cimzes semināra absolventa), kuŗš daudzus gadu desmitus bij Alūksnes draudzes skolā skolotājs un arī draudzes ērģelnieks. Tad – apmācība koŗa dziesmām Vecpiebalgas draudzes skolā; vasaras brīvlaikā tikšanās ar kluso Aleksandru Būmani, kuŗa Doriņu mājas gandrīz robežojās ar mūsu rentes zemi; tāpat tikšanās ar mūsu Jāņa skolas jūsmīgo Emīli Dārziņu, īpaši mūsu Dziedāšanas biedrībā, kad tā ar skolotāja Ulpes gādību bij nopirkusi teicamas klavieres.

Cēsu reālskolā klausījos pavisam jauniņu Alfrēdu Kalniņu spēlējam harmoniju skolnieku rīta lūgšanās. Tad nāca gaŗie ģimnazijas gadi Rīgā ar klavieŗu stundām pie “Hoehnes” un ar pirmiem koncertu un operas apmeklējumiem. Vāgnera kults, tiesa, tolaik bij pilnos ziedos, un mani – tāpat kā simtus un tūkstošus citu – aizrāva viņa spēcīgā mūzika. Beidzot, no teātŗa ļaudīm tuvāk pazinu Duburu, Valdšmitu un Mierlau-ku (vēlāk arī Smiļģi), jo internajos studentu uzvedumos viens vai otrs no minētajiem māksliniekiem labprāt uzņēmās režisora pienākumus.”

Un tā – klāt arī īpašais notikums mūsu kultūrā – operas “Baņuta” pirmizrāde 1920. gada 29. maijā Latvijas Nacionālajā operā. Par to stāsta Artūra Krūmiņa brāļa Oskara vēstule vecākiem uz Piebalgas Skrāģu krogu tūlīt pēc “Baņutas” pirmizrādes:

“Mīļie vecāki, vakar Rīgā uzvesta pirmoreiz “Baņuta”. Zāle bija pārpildīta, kaut gan cenas bija paaugstinātas no 5 – 50 rbļ. Iespaids bija lielisks... Mūzika ļoti skaista – īpatnēja – latviska. Solo gabalu maz, vairāk dueti, trio, koŗa dziesmas. Orķestŗi vadīja pats Alfrēds Kalniņš – operas komponists. Visas operas izveidošana, ar visiem senlatviešu kostīmiem un speciālām jaunām dekorācijām, izmaksāja 240 000 rbļ. Man sāpēja, ka klāt nebijāt Jūs un Artūra. Pasniedza vairāk nekā 16 kroņus un buķetes un nezin cik tur kastes ar sudraba balvām. Mēs biļetes jau mēnesi iepriekš bijām pasūtījuši. Tā nu latviešiem ir sava pirmā latviešu oriģinālopera!”

Franču žurnālists Rauls Monvardsons, kas bija klāt pirmizrādē, to noskatījies, rakstīja franču presē, ka tā bijusi “nacionāla manifestācija”, kur veiksmīgi atklājušās tautas paražas, tradicijas, deja, tērpi... Esot labi, ka latviešu tauta ierakstot savu vārdu pasaules vēsturē ne vien ar izlietām asinīm, bet arī ar garīgām vērtībām.

Tā laika vietējā presē parādās dažādi, gluži atšķirīgi viedokļi: gan cildinoši slavējoši un ļoti labvēlīgi, gan kritizējoši un provinciāli nievājoši. Bet tas taču bija tikai pirmais drošais, bet riskantais solis, pirmais pieteikums, pirmais nopietnais mēģinājums operas mākslas žanrā!

Kārlis Skalbe par “Baņutas” dzimšanu 1920. gada jūnijā teicis: “Kalniņa “Baņuta” – tas ir tas papardes zieds, kas mums jau uzziedējis. Viņā ir liela mūzikāla bagātība, kuŗa liecina, ka šī opera nebūs vienīgā, ko viņš mums dos. Šai mūzikā varbūt nav stingra raksta, kas apbur ar savu raibo ornamentiku. Viņai ir tīra dvēseles burvība. Viņa ir atturīgi vienkārša, sirsnīga un dziļa. Tā ir kā vecs mežs, kuŗā tu ieej, padodamies viņa ieaicinošām melodiskām šalkām, un piepeši redzi uzplaukstam savā priekšā viņa uzskatus un psīcholoģiju. Mūsu uzdevums ir izkopt kādu no tiem retiem nevainīgiem ziediem, kādus var uziet tikai meža dziļumā.”

Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi par “Baņutas” simtgadi runāt šodien?

G. Gailītis. Tāpēc, ka ir jāzina un jāgodā visi mūsu nozīmīgie pirmsākumi un personālijas – lai tas būtu mūsu valsts pirmais prezidents Jānis Čakste, pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, mūsu “naudas tēvs” Richards Zarriņš, “teātŗa tēvs” Ādolfs Alunāns u.c. Gluži tāpat jāpiemin Artūrs Krūmiņš un Alfrēds Kalniņš kā mūsu pirmās nacionālās operas autori. Vēl vairāk – viņi jātur kā nācijas mugurkauls, gluži tāpat kā Brīvības piemineklis. Kāpēc mums šodien ir tik daudz grūti risināmu problēmu? Mana atbilde – tāpēc, ka nezinām un neievērojam vēsturi un tās mācības. Kad sākām celt savu atjaunoto valsti, par “mugurkaulu” piemirsām, arī par tām vērtībām, kas ir pamatā nācijas pastāvēšanai, – par to, ko mūsu senči ir reāli, pavisam reāli uzbūvējuši, Brīvības cīņās izkaŗojuši un aizstāvējuši. Pie šīm vērtībām pieskaitu arī operu “Baņuta”. Jau pati tās tapšana bija zīmīga, tas nebija “pasūtījuma darbs”, librets tapa slēgtā un godīgā sacensībā, kur varēja piedalīties ikviens.

Liktenim ir labpaticies, ka tu esi libreta autora Artūra Krūmiņa radinieks...

Jā, esmu viņa brāļa – viena no četriem – mazdēls. Studēju mūziku Konservātorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, un, kad mans diplomdarba vadītājs, režisors Kārlis Pamše šo radniecības faktu uzzināja, viņš ieteica man rakstīt diplomdarbu par komponista un libretista mijiedarbību. Rezultātā tapa mans diplomdarbs – ““Baņuta” laikmeta griežos”, kuŗa aizstāvēšana notika divās daļās – teorētiskajā un mūzikālajā. Notikuma vieta – Filharmonijas, tagad Lielās ģildes Mazā zāle, laiks – 1975. gads. Piedalījās gan mūziķi, gan drāmatiskie aktieri – tekstus lasīja mūsu teātŗa zvaigznes Kārlis Sebris un Antra Liedskalniņa.

Šī notikuma afiša tagad glabājas Baņutas mūzejā, ko esi izveidojis atgūtajā senču īpašumā Zosēnos, Skrāģu krogā, kur, starp citu, arī dzimis krodzinieka dēls Artūrs Krūmiņš. Kā tapa šis mūzejs?

Dzimtas īpašumu īstenībā atguvu pēdējā brīdī – pag. gs. 90. gadu vidū, juristes Veltas Zekundes mudināts. Pēc savas mammas stāstītā, zināju, ka Jaunpiebalgā ir šis mūsu īpašums, kuŗā mūsējie mituši gan tikai līdz Otrā pasaules kaŗa beigām. Tad tur dzīvoja rentnieki. Atminos, ka, būdams mazs puika, tur kopā ar mammu biju aizbraucis, viņa runājās ar tālaika rentniekiem, un tas arī viss. Juristes mudināts, uzrakstīju iesniegumu Jaunpiebalgas pagasta valdei, un, kad vairāk nekā gadu nebiju saņēmis nekādu atbildi, sāku interesēties. Izrādījās, ka īpašums ir Zosēnu pagastā.

Pētot dzimtas vēsturi, uzzināju, ka Krūmiņi šo īpašumu – Skrāģu krogu – rentējuši no grāfa Šeremetjeva un ka viņš, saskaņā ar līgumu, 1928. gadā to nolēmis uzdāvināt manam vecvectēvam kā krietnam rentniekam. Bet pa to laiku jaundibinātā Latvijas valsts bija pieņēmusi likumus, pēc kuŗiem svešzemniekiem īpašumi tiek atsavināti un atdoti brīvības cīnītājiem. Rezultātā šai īpašumā izveidojās sešas zemnieku saimniecības. Atgūstot īpašumu, man tika Piekalņu mājas. Skrāģu krogs tika Dravantiem, kas vēlāk atvēlēja 2/3 no tā mūzejam. Padomju laikos te bija staduls, teļu ferma ar 64 teļiem. Kad 2011. gadā, pošoties uz Pasaules jaunpiebaldzēnu salidojumu, saņēmāmies 1999. gadā iesākto ekspozīciju paplašināt, tīrot atradu paciņu ar pelēkām kartītēm – teļu pasēm, uz kuŗām ar zīmuli uzrakstīti lopiņu numuri, dzimšanas dati un vārdi. Vienam no viņiem ticis vārds – Baritons! Šī teļa pase nu goda vietā ir Baņutas mūzejā! Šogad atklājām arī kamīnu, mūzejs ir iekārtots, aprīkots ar apgaismošanas iekārtām utt.

Bet tagad par vēl vienu tavu atgriešanos pie “Baņutas” – pēc 1975. gada koncertversijas bija izrāde 1979., komponista un libreta autora 100 gadu jubilejas gadā, ko veidoji kopā ar Kārli Liepu (diriģents Aleksandrs Viļumanis un Leons Amoliņš), kad Vižuti dziedāja mūsu premjērs Kārlis Zariņš, bet Baņutas lomā – Rita Zelmane un Dagmāra Rijkure. Un tad – 1999. gada 22. augusta izrāde VI Piebalgas novada kultūras svētkos, kad jau bija iekārtota Zosēnu brīvdabas estrāde. Baņutas lomā – skaistā un gaišā Zigrīda Krīgere, diriģents – atkal Aleksandrs Viļumanis...

Pošoties šiem kultūras svētkiem, tolaik “pagastvecis” Roberts Ruķis mani uzrunāja, vaicādams, ko vēl tādu varētu noorganizēt. Viņam ļoti patika pieminekļi, un tie tika izveidoti “Mērnieku laiku” varoņiem Ķencim, Pāvulam u. c. Ieminējos par “Baņutu”, un viņš šo ideju pārtvēra. Tapa brīvdabas izrāde – grezna, krāšņa. Foto ir aplūkojami Baņutas mūzejā. Piedalījās gan spožie mūsu operas solisti – bez Zigrīdas Krīgeres arī Aivars Krancmanis (Daumants), Kārlis Miesnieks (Valgudis), Miervaldis Jenčs (Vižuts), Antra Bigača (Maiga) u.c. Vēl arī folkloras grupas “Vilki” un “Vilcenes”, deju grupa “Piebaldzēni”. Tas bija milzu entuziasms, uz kā pamata izrāde tapa, no Opernama noliktavām tika paņemti tērpi un rekvizīti... Nezinu, vai šodien kaut ko tādu varētu iespēt, tas būtu nesamaksājami... Mūzeja bildēs mēdzu aicināt interesentus atrast mūsu kāda šolaik pasaulslavena mūziķa foto – tikai retais sazīmē trompetistu Andri Nelsonu orķestrī.

Jāpiemin, ka pag. gs. 80. ga- dos “Baņuta” skanēja trimdā – 1982. gadā, pateicoties Andreja Jansona iniciātīvai, prestižajā Kārnegi zālē Ņujorkā, viņam pašam esot pie diriģenta pults, un ar Latviešu fonda Amerikā un Ņujorkas pilsētas Mākslas departamenta atbalstu. Arī Milvokos, Dziesmu svētkos un Melburnā, 1983. gada Kultūras dienās, un Minsterē, 1984. gada Dziesmu dienās. Tēvzemē pēdējoreiz “Baņutu” koncertversijā dzirdējām 2003. gadā Rīgas Latviešu biedrības namā... Šogad – nekā! Kāpēc? “Baņutu” izrādīja pat kaŗa laikā – 1941. gadā...

Tiešām nesaprotami! Ikviena lielā nācija būtu savas nacionālās operas simtgadi atzīmējusi ar plašu un greznu sarīkojumu. Latvieši diemžēl pietiekami labi nezina un negodā savu vēsturi. Gan jāteic, ka man bija pāris sarunas ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kad viņš vadīja Operu. Zigmara iecerēs bija atjaunot “Baņutu” pēc tās pirmiestudējuma, kāds tas bija ar Kugas dekorācijām, bet – personālijas un domas mainās.

Vai “Baņutas” iestudējumi jeb “lasījumi” arī ir cietuši no attiecīgā laikmeta konjunktūras?

Pirmām kārtām “cietis” ir operas fināls, kas oriģinālā ir traģisks ‒ abi mīlētāji mirst. Bet, piemēram, minētajā 1941. gada iestudējumā tika “pieprasītas” laimīgas beigas. Turklāt šai izrādei tika arī “pieprasīts” vēriens, milzu dekorācijas, skatuves efekti. Operās lielākoties fināli ir traģiski, bet režisora ziņā ir izrādi veidot filozofisku, traģisko noskaņu nevajag “ieprogrammēt” jau pašā sākumā. Baņutu esmu uztvēris kā latviešu sievietes ideālu, gaiši lirisku, neraugoties uz to, ka tā ir drāmatiska loma. Taču operai nav jāvēsta briesmas jau pašā sākumā.

Ja tevi atkal aicinātu iestudēt “Baņutu”, kas būtu koncepcijas stūŗakmeņi?

Pirmām kārtām ‒ saturs visā pilnībā, kuŗā iekļautas nācijas pamatvērtības, cīņas un mīlestība, tas, ko ietveŗ trīs senie baltu dievi Pērkons, Potrimps un Pīkols – spēka, prāta, mīlestības un uzdrīkstēšanās ideja. Un, protams, poēzija, zemteksti, leģendas, senatne, daba...

Kuŗa no “Baņutas” ārijām pirmā ieskanas prātā, kad par to runājam?

O, labs jautājums... Laikam jau duets, kad Vižuts apliecina savu mīlestību Baņutai, dziedot:

Kā plašā jūra savu vilni,

Kā debess savu dzidrumu,

Kā ieva lakstīgalas dziesmu –

Tā tevi mīlu, Baņuta!

P. S. Publikācijā izmantota informācija no Baņutas mūzeja materiāliem

Šīs publikācijas sagatavotas ar Mediju atbalsta fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”