Starp novadiem un Rīgu
   02.09.2014

 

Vadītāja biedrībā „Latgaļu sāta”, kas nodarbojas ar tradicionālās kultūras veicināšanu, Madonas mākslas skolas direktore un tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ministra biroja vadītāja. Kāds ir bijis Tavs ceļš līdz nozīmīgam amatam ministrijā?

 

Esmu absolvējusi Rēzeknes mākslas koledžu. Tālāk ceļš veda uz Latvijas Universitāti, kur apguvu mākslas vēstures pedagoģiju, savukārt Biznesa augstskolā „Turība” ieguvu maģistra grādu uzņēmumu un iestāžu vadībā. Studēju un vienlaicīgi strādāju dizaina jomā Rīgā. Sirdī esmu tuvāk mākslas procesiem un tradicionālās kultūras jomai, taču man patīk lietas organizēt. Patīk virzība uz rezultātu, tikai jābūt skaidram mērķim. Kad nolēmu turpmāk dzīvot Latgalē, ceļš aizveda uz Madonas mākslas skolu. Manas darbs Madonā tika novērtēts un nāca piedāvājums doties uz Rīgu. Meklējot darbu Latgalē, nonācu pie secinājuma, ka jauniem izglītotiem cilvēkiem tas nebūt nav viegli. Tieši tamdēļ jāveicina uzņēmējdarbība. Manā skatījumā sabalansētai reģionālajai attīstībai, uzņēmējdarbības, izglītības un kultūras veicināšanai ir jābūt valsts prioritāšu saraksta galvgalī. Ar šādu domu es ikdienā strādāju veicot ministra biroja vadītājas pienākumus. Manuprāt, tieši tas, ka esmu vadījusi skolu mazpilsētā, darbojos biedrībā Latgalē, palīdz izprast problēmas un procesus. Un tas taču ir pozitīvi, ka ministrijā ir arī darbinieki no reģioniem.

 

Kādi ir ministra biroja vadītājas galvenie pienākumi?

 

Pirmkārt, nodrošināt ministra politisko vadību ministrijā. Tātad rūpēties, lai tiktu pildītas ministra vadlīnijas un rīkojumi ministrijas struktūrvienībās. Ļoti būtiski ir ministrijas jautājumu laicīga virzīšana uz valdības sēdēm, jo katra ministrija uzskata, ka viņu jautājumi ir tie galvenie. Savas kompetences ietvaros sniedzu arī viedokli ministram, piedalos sanāksmēs un darba grupās. Lielu daļu ikdienas darba aizņem izstrādājot un koordinējot ministra darba grafiku un vadot biroja darbu.

 

Ikdienas darbs ir interesants, jo esmu no tiem cilvēkiem, kam nepatīk rutīna un vienveidība. Šī ministrija ietver sevī gan vides aizsardzības, reģionālās attīstības nozari , gan arī ko daudzi nezin informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumus, līdz ar to VARAM  pakļautībā ir ļoti atšķirīgas institūcijas kā, piemēram, Salaspils botāniskais dārzs, Valsts vides dienests, pat Elektroniskie sakari, kas pārvalda un koordinē arī radiofrekvenču spektru.

 

Kas ir galvenie virzieni, kam ministrija pievērš uzmanību?

 

Daugavpilī ministrija rīkoja konferenci „Latgale Eiropā – izaicinājumi un iespējas”, lai noteiktu Latgales reģiona nākotnes attīstības virzienus. Svarīga vieta ierādīta mehānismiem uzņēmējdarbības attīstības atbalstīšanai Latgales reģionā.  Mani priecē, ka turpinās darbs tieši Latgales attīstības virzienā. Nākamgad  vairāk kā 50 miljonus eiro  plānots novirzīti infrastruktūras uzlabošanai uzņēmējiem Latgales plānošanas reģionā.

 

Reģionālā attīstība ir visas valsts attīstības stūrakmens, diemžēl Latgalei tikai pēdējo gadu laikā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Nākamgad Latvijā atkal „ienāks” Eiropas Savienību fondu līdzekļi, kurus jāprot lietderīgi izmantot valsts izaugsmei. Ministrs cenšas apmeklēt pēc iespējas vairāk  Latvijas novadus, lai iepazītos ar situāciju uz vietas un tas ir pozitīvi, jo var dalīties ar iespaidiem un citu pagastu un novadu risinājumiem.

 

Šovasar Vecrīgā ar ministrijas atbalstu tika atklāta Latgales  pārstāvniecība, kur novada uzņēmēji  Rīgā varēs tikties ar partneriem un reklamēt savus ražojumus, tādējādi veicinot reģiona tautsaimniecību.

 

Jā, tas bija sirsnīgs pasākums, kā jau pienācās  ar dziesmām un Latgales  ēdieniem un dzērieniem.  Jācer, ka  Latgales pārstāvniecība veicinās  tūrismu un pats galvenais  aktīvi strādās investoru piesaistē. Ārzemju latviešus, kas uzturas Latvijā laipni aicinu iegriezties pārstāvniecībā  Rīgā, Torņa ielā 4, iepretim Kara muzejam. Otrs pasākums, kas mans iespiedies atmiņā ir Pasaules cēsinieku konference. Tas ir pareizais solis, kas būtu jāpopularizē visā Latvijā, proti pašvaldības pašas uzņemas iniciatīvu un veicina savu tautiešu atgriešanos Latvijā.

 

Neskatoties uz lielo aizņemtību tu tomēr bieži esi Varakļānu pusē, kur mājvieta ir biedrībai „Latgaļu sāta”.

 

Darbošanās ar projektiem tradicionālās kultūras laukā dod nepieciešamo atslodzi. Protams, atrasties starp kultūru un politiku nav viegli. Šogad esam rekonstruējuši 12.gs. arheoloģisko tērpu pēc Varakļānu, Cakulu kapulauka izrakumu materiāliem. Savulaik noaudām un izšuvām 19.gs.Varakļānu novada sievas goda tērpu,  tas ir vienīgais eksemplārs un  bija redzams  Milvoku dziesmu svētkos, ASV. Esam atjaunojuši maizes cepšanas tradīcijas, uzmūrēta maizes krāsns. Atvaļinājums pagāja rīkojot tradicionālās kultūras nedēļu bērniem, jo tā jau ir mūsu biedrības pamatbūtība  - rūpēties par tradicionālo prasmju  pārmantojamību.

 

Tu droši vien piedalīsies starptautiskajā konferencē, kas oktobrī notiks Rīgā?

 

Jā, tas patiešām būs liels notikums, kad jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā pulcēsies Eiropas amatniecības konferences dalībnieki. Man būs interesanti uzzināt par atbalsta mehānismiem un tradicionālās amatniecības popularizēšanu ārzemēs. Neaizmirsīsim, ka arī Latvijā amatniecība veido noteiktu daļu no valsts tautsaimniecības. Mums vēl  daudz jāmācās, jo   tradicionālajai amatniecībai daudzos Eiropas reģionos ir svarīga loma tūrisma veicināšanai. Liela problēma ir tradicionālās amatniecības  prasmju tālāknodošana, ar ko es saskaros arī darbojoties  tradicionālās kultūras jomā. Šis jautājums ir problemātisks daudzviet Eiropā. Latvijā būtu jāpārņem citu valstu pozitīvā pieredze.

 

Par pasākumiem, kas šovasar ir atstājis lielāko emociju piepildījumu.

 

Kā mākslinieces sirdi šogad piepildīja prieks palīdzēt līdzdarbojoties Pasaules latviešu mākslas centra izveidē Cēsīs, jo katra šāda iedzīvinātā aktivitāte kādā no reģioniem nes pievilcību, atpazīstamību un pievienoto vērtību. Man bija liels gods sadarboties ar Leldi Kalmīti. Mani fascinēja viņas savdabīgais redzējums  atklāšanas izstādes iekārtošanā. Tas ir atsevišķs mākslas darbs, ko var izbaudīt, ja apmeklētājs ir viens pats izstāžu telpā. Krāsu akcenti, kas no vienas sienas pārceļas un savienojas plašā redzējumā.

 

Šovasar izdevās īstenot ilgi loloto  biedrības sapni  - maizes krāsns projekts ir guva atbalstu konkursā  un  krāsns  prototipu ņemot pagasta vecākās mājas maizes krāsni ir uzbūvēts. Tagad vien atliek man ņemt rokās abru un maizes lāpstu, lai ceptās maizes smarža liktu saprast, kur ir īstā vērtība. Prieks, arī par to,  ka ir redzama manas idejas piepildīšanās-  atjaunots Madonas mākslas skolas jumtu.  Dažreiz vajag uzdrīkstēties savas vēlmes pateikt citiem skaļi, tad tā ideja materializējas un šoreiz ar Valsts budžeta atbalstu un pašvaldības līdzatbildību daudzi bērni varēs turpināt skolas gaitas Madonas vēsturiskajā ēkā.