„Šķiramies šķērsu, tiekamies krustu...”
Ligita Kovtuna    28.01.2014

Pie Kolkas raga Baltijas jūrā, kur metas krustviļņi, pirms divpadsmitarpus  gadiem – 2001. gada 30. jūlijā traģiski dzīvi beidza Andrejs Šics – pazīstamais Zviedrijas latviešu sabiedriskais darbinieks, „sabiedrības dvēsele”, pēc profesijas ķīmiķis, Lundas darba higiēnas laboratorijas vadītājs. Vīrs, kas sapņoja, nē, nevis sapņoja, bet skaidri zināja, ka savas zināšanas veltīs Latvijai. Jo sadarbība ar tēvzemes kollēgām jau ritēja pilnā sparā. Šicu ģimene ar sirdi jau visu laiku bija Latvijā. Aizvadītajā rudenī Šicu mītnes zemes pilsētā Lundā tikos ar atraitni Āriju Šicu.

 

Ārija. Tā mēs, nokļuvuši Zviedrijā, dzīvojām, visu laiku domādami, cerēdami, ka drīz, pavisam drīz atgriezīsimies Latvijā – nu, uz Jāņiem nesanāca, tad uz Ziemsvētkiem, – atkal nekā. Nu, tad nākamgad uz Lieldienām... labi, pēc pāris gadiem. Un tad šīs cerības apklusa, un mēs esam te, kur esam. Neviens jau nedomāja palikt svešā zemē.

 

Vai Zviedrija jums bija pamāte vai audžumāte?

 

Un tomēr – audžumāte. Lai gan mums jau nebija izvēles. Tāpēc te neiesakņojāmies. Arī tie ar augstāko izglītību strādāja kādu archīva darbu vai bija fabrikas strādnieki. Domāja, ko nu „lauzīsies” ar to valodu, kas drīz nemaz nebūs vajadzīga.

 

Kā zviedri jūs, latviešu bēgļus, uzņēma?

 

Manai ģimenei nebija cieša kontakta ar zviedriem. Un vispār latvieši turējās kopā. Ar zviedriem satikās darbā, bet ne privāti.

 

Vēsturiski tomēr Zviedrija bija tā, kur patvērumu rada un darbojās Latviešu centrālā padome, un Zviedrijas valdības atbalstīta, joprojām darbojas Latviešu palīdzības komiteja. Taču ir arī apkaunojošais vēstures fakts par leģionāru izdošanu...

 

Latviešu leģionāru izdošana tiešām pamatīgi mūs sabaidīja, sāka klīst runas, ka tiks izdoti visi bēgļi. Un latvieši sāka bēgt prom uz drošākām valstīm. Arī pie mūsu mājokļa durvīm klauvēja vīri uzvalkā un „šlipsē” un aicināja braukt atpakaļ uz Latviju, kur mēs būšot drošībā. Tai laikā nomira mans brālis, mammai kļuva gaužām slikti, un mēs nekur nevarējām braukt. Kaut gan – jau bija sarunāta kajīte kuģī „Dzintarkrasts”, ko mans tēvs savulaik palīdzēja salabot. Kapteinis Bērtiņš bija apsolījis mūs aizvest. Kurp? Uz Arģentīnu vai Venecuēlu. Kuģis jau stāvēja Malmes ostā, mēs uz tā bijām un apskatījām mums domāto kajīti...

 

Ārija un Andrejs kāzu dienā. Tik jauni un tik laimīgi...

 

Liktenis pavērsās tā, ka palikāt Zviedrijā. Jūs ļoti jauna apprecējāties ar savu lielo mīlestību Andreju. Vecāki jums deva izglītību. (Ārija izmācījās par žēlsirdīgo māsu. – L.K.)

 

Nē, ne jau vecāki. Zviedrijā mācības bija par brīvu. Jāmaksā bija tikai par dzīvošanu un par mācību grāmatām, – to ģimeņu bērni, kuŗiem nebija pavalstniecības, nesaņēma grāmatas par brīvu, zviedru bērni saņēma.

 

Kāds tad īsti ir tas „zviedru sociālisms”, par ko daudzi sajūsminās, citi vīpsnā?

 

Tas dod zināmu drošību. Ārstēšanās, operācijas ir par brīvu, zālēm nozīmīgas atlaides.

 

Jūsu ģimenē arī mazbērni savā starpā sarunājas latviski.

 

Varbūt tas tomēr ir izņēmums. Un – pavisam noteikti – Andreja nopelns. Manas māsas un brālis ir ieprecējušies „zviedros” un ar latviešiem nemaz nesaietas. Turklāt dēlam Ilgaram sieva ir no Latvijas, bet otrs dēls – Jānis ar ģimeni dzīvo Rīgā.

 

Ko jūsu bērni mantojuši no Andreja?

 

Neviens no bērniem gan nav tik sabiedrisks un tik diplomātisks, kāds bija Andrejs. Tolaik Lundā darbojās draudze, latviešu biedrība, IMKA, Daugavas Vanagi,  un visur viņš bija valdē. Ko gan noteikti mūsu bērni ir mantojuši – labu galvu. Ilgars ir zinātnieks un izgudrotājs, Jānis – ekonomists, augstākā izglītība ir meitai Aijai. Redzēs, kas sanāks no mūsu pieciem mazbērniem.

 

Esmu novērojusi, ka latvieši ir pieņēmuši tās mītnes zemes cilvēku raksturīgās iezīmes, kuŗā viņi dzīvo. Vai piekrīti?

 

Protams! Savulaik, kad 17-18 gadu vecumā darbojos ELJĀ (Eiropas latviešu jauniešu apvienībā – L.K.), par to runājām. Pat pēc izskata varējām pateikt – tas ir no Anglijas, tas – no Zviedrijas!

 

Lundas latvieši. Aizvadītā gs. 50. gadi. Varbūt kāds no jums arī ir šai pulkā?

 

Zviedrijā šobrīd ir daudz tā saukto jauniebraucēju – latviešu no Latvijas. Kā satiekaties ar viņiem?

 

Redzi, „vecās”, mazās organizācijas jau ir izmirušas, darbojas lielās – tagad Zviedrijas Latviešu apvienība un Latviešu palīdzības komiteja. Varbūt ap tām pulcējas jauniebraucēji, nezinu, jo dzīvoju diezgan noslēgti. Manā mājā gan joprojām dzīvo puisis Artis no Gulbenes. Savulaik palīdzēju viņam, tagad viņš palīdz man. Kliedē vientulību – un tas man ir svarīgi. Arī viņu, tolaik nelaimīgu puisi svešumā, mūsu mājā ieveda Andrejs. Kā daudzus citus. Andrejs īpaši palīdzēja studentiem no Latvijas. Daudz palīdzēja, līdz man tas kļuva par grūtu. Turklāt tas arī daudz izmaksāja.

 

Andrejs aizgāja bojā, peldoties kopā ar bērniem un pēc tam – glābdams šos jūsu ģimenes „vasaras bērnus” – daudzbērnu ģimenes atvases no Rīgas.

 

Jā, tas bija liktenīgajā dienā tūlīt pēc Dziesmu svētkiem Rīgā. Andrejs izdomāja, kā jāaizbrauc uz viņa mīļo Kurzemes jūrmalu nopeldēties, ņemot līdzi mūsu „audžu ģimenes” trīs bērnus no pieciem. Mazirbē, kur Andrejs dzimis, viņu vienmēr vilka kā magnēts... Brauca turp arī tad, kad padomju okupācijas gados nebija atļauts. Bija vēla pēcpusdiena, kad ieradāmies Mazirbē. Es jutos nogurusi un paliku krastā lasīt grāmatu. Pēc kādas stundas sacēlās vējš, satumsa, sāka līt. Es aizgāju uz automašīnu un gaidīju. Gaidīju ilgi, kļuvu nemierīga un sevi mierināju ar domu, ka Andrejs acīmredzot atkal devies gaŗajā pastaigā gar jūru, līdzi ņemot Agnesi, Māri un Ilonu. Līdz nosalusi drebēdama atnāca divpadsimtgadīgā Ilona un teica – kā šodien atceros:  „Viņi visi ir prom...” Sešpadsmit gadus veco Agnesi pēc pāris mēnešiem Igaunijā izskaloja jūra...

 

Par šo traģisko stāstu nu liecina Andreja ģimenes uzceltais piemineklis jūras krastā. Bet paša Andreja pāragri aprāvusies dzīve turpinās nākamajās paaudzēs.

 

Mūsu avīzes nākamajā numurā lasiet interviju ar Andreja Šica dēlu Ilgaru. Viņa ģimenei kinorežisore Dzintra Geka un es esam pateicīgas par viesmīlīgo uzņemšanu un sirsnīgajām sarunām Šicu mājās.